HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Mazs lodziņš augstu sienā, pārklāts ar kukaiņu atliekām un netīru­miem. Pie tam vēl ar proves restēm.

Tumsā man aiz muguras atskanēja kliedzieni un dimdoņa, smagu kritienu trokšņi un skaļa lādēšanās. Ko lai daru?

Acīmredzot jālasās prom. Es pakāpos atpakaļ, aizsedzu ar rokām seju, šaudams izšķaidīju logu un daļu sienas tam apkārt arī gabaliņu ielas ārpusē, līdz mans ierocis noklakšķēdams apklusa. Es to aizmetu, pārsviedu kasti pār plecu un, ar brīvo roku piepalīdzot, uzrāpos pa šķembu kaudzi un izkļuvu ārpusē.

Lai atkal mestos bēgt. Kāds ieraudzīja mani un kaut ko uzsauca, taču es neatbildēju. Sāku skriet vēl ātrāk, lai gan aizelsos daudz stip­rāk, nekā to būtu prasījusi šī piepūle. Viena lieta ir aizbēgt, bet gluži cita — palikt brīvībā, ja skrien basām kājām, tērpts pilnīgi caurspīdīgās drēbēs, ar kakla siksnu un vairākus metrus garu vadu ap kaklu, nemaz nerunājot par vadības kasti. Es laikam gan izskatījos visai neparasti un viennozīmīgi.

Man vajadzēja paslēpties, ielīst alā, pārģērbties, atbrīvoties no kakla siksnas un izdarīt vēl daudz ko citu. Taču es sāku arvien vairāk nogurt.

Cik spēdams ātri nogriezos ap stūri un ietriecos kādā, kas gāja pretējā virzienā. Mēs abi nogāzāmies, un es gluži kā vabole apvēlos uz muguras, būdams tuvu pilnīgam spēku izsīkumam un tverdams ar muti gaisu. Pēc tam ieraudzīju notriektā cilvēka seju, un sajutu pēdējo nelielas cerības uzliesmojumu.

— Ostrov, — es izdvesu, — vecais draugs, vecais istabas biedri, vecais pudeles brāli! Esmu nokļuvis nelaimē, un man vajadzīga tava palīdzība. Saproti, vietējie…

Es ieraudzīju kā Ostrovs — pavisam maigs cilvēks pat visļaunākajos brīžos — pārvēršas par ļoti dusmīgu dzīvnieku. Izķēmota seja, izval­bītas acis, putas uz lūpām. Viņš metās man virsū un piespieda pie aukstās zemes.

— Vietējie te ne pie kā nav vainīgi, — viņš iebļāvās. — Krajs izprašņāja par tevi. Krajs meklē tevi. Ko tu esi izdarījis?

Es drusku cīnījos, taču tas man nedeva neko labu. Darīju to bez sirds un biju ļoti tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr izmanījos izdarīt vienu labu sitienu ar kasti Ostrovam pa galvu. Viņa acis izval- bījās, taču viņš mani neatlaida. Tajā brīdī pie mums jau piesteidzās neliela pelēko cilvēku grupiņa, kuri novilka Ostrovu no manis un ar gauspistoļu stobriem piespieda piecelties kājās. Es lēnām piecēlos. Iegrimis melnā izmisumā un nogurumā pamirušiem locekļiem, es, pats par sevi saprotams, nesteidzos.

Viņi bija seši plus Ostrovs, kurš, spriežot pēc sejas izteiksmes, vēlējās atrasties pavisam citā vietā.

— Saprotiet, Krajs stāstīja man par Vasjku, lūk, arī pateica, ka meklē viņu… — viņa balss kļuva lēnāka un apklusa, jo akmeņsejainie pelēkie cilvēki viņu pilnībā ignorēja. Es — ne.

— Ko tu gaidi, pateicību? Tu — nodevējs. Uzsāc personīgo nedēļu «Iegāžu savu čomu», ja? — es mēģināju nicinoši nosprausloties, taču šie vārdi pārvērtās gārgšanā, kad viens no konvojniekiem parāva aiz vada. Viens no pieciem konvojniekiem. Es samirkšķināju acis un pa­skatījos lejā, tādēļ, ka varēju apzvērēt — pirms minūtes to bija seši.

Kamēr tos atkal pārskaitīju, parādījās roku pāris un sakļāvās uz piektā numura kakla. Acis viņam izspiedās no orbītām, bet mute pa­vērās, un es centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizvalbīt acis tādā pat veidā. Rokas saspiedās, acis aizvērās, un piektais numurs pazuda no redzesloka. Es nedaudz pacīnījos, lai sveikā palikušo uz­manība būtu pievērsta man, un pat spēru ar kāju, trāpīdams Ostrovam pa celi, lai tādējādi noturētu arī viņa uzmanību.

— Tev nevajadzēja to darīt, — viņš pažēlojās. Es pasmaidīju, jo ceturtais numurs sekoja pārējiem.

Šajā efektīgajā un klusajā naidnieku likvidēšanā bija kas ļoti brīniš­ķīgs. Tas atgādināja man kādu pazīstamu mednieku. Viņš bija profe­sionālis un ļoti prasmīgs savā amatā. Kad gaisā pacēlās putnu bars, viņš nošāva pēdējo kāsī. Bet pēc tam nākošo. Dažreiz viņam izdevās nošaut četrus piecus, līdz pārējie putni apjēdza, kas notiek. Te tika izmantots tas pats princips, un tikpat profesionāli.

Sistēma nenostrādāja tikai pie trešā numura, kurš nedaudz paspi- rinājās un pievērsa sev kāda at'ikušā uzmanību. Galu galā cilvēcīgas būtnes nav daudz gudrākas par putniem.

Es nogaidīju, līdz viņi pagriezīsies pret nelaimju avotu, bet pēc tam iegāzu tuvākajam pelēkajam cilvēkam ar delnu pa kaklu. Nogurums atslābināja sitienu, tādēļ viņš nenokrita uzreiz, un man nācās bliezt vēl vairākas reizes, lai viņu galīgi nomierinātu. Kamēr es pūlējos, uz­tvēru krītošu ķermeņu troksni un pārējo aprautos kliedzienus.

Kad iztaisnojos, ieraudzīju, ka Ostrovs un citi, izņemot vienu no pelēkajiem cilvēkiem, sasviesti kaudzē, laimīgi snauda, tai laikā, kad mani glābēji piebeidza pēdējo. Tas bija veselīgs tēvainis, un kāvās viņš labi, tomēr zaudēja pretējai pusei meistarībā un drīz vien jau bija bez samaņas. Bija interesanti, ka abi viņam uzbrukušie izrādījās sie­vietes — tērptas trūcīgos un kolorītos burādiešu bruncīšos, un vietējās kurpītēs uz augstiem papēžiem. Tuvākā pagriezās, es atpazinu ser­žantu Beizu, un tā dažas grūti atrisināmā uzdevuma detaļas, sāka izkārtoties manā galvā.

Otra sieviete bija augumā mazāka un ļoti eleganti veidota, kuru es nevarēju aizmirst. Mana sieva…

— Nu, nu, — Anžela mani nomierināja, paplikšķinot pa vienu vaigu un ātri noskūpstot otru. —• Es ceru, ka tu, mīļais, varēsi drusku paskriet, jo tuvojas vairāki bandīti.

Apstiprinot šo pieņēmumu, garām aizsvilpa nepazīstama paveida lādiņš.

— Skriet… — es nosēcos un vilkos nopakaļ, vēl ne īpaši pārliecināts par to, kas noticis, vismaz pietiekami saprātīgs, lai neuzdotu nekādus jautājumus'. Beiza apņēma mani ar vienu roku, virzot pareizajās sliedēs un velkot aiz sevis tai laikā, kad mana sieva atviegloja mani no kastes un vada smaguma. Tādā veidā mēs traucāmies uz priekšu, un, esmu pārliecināts, ka izskatījāmies patiesi brīnišķīgi — es savā caurspīdīgajā apģērbā, un divas meitenes savos elegantajos tērpos. Vienīgais trū­kums bija tas, ka uz ielas neatradās neviena, kas spētu šo situāciju patiesi novērtēt.

— Neapstājies! — uzsauca Beiza, velkot mani aiz stūra. Aizmu­gurē atskanēja tuvi sprādzieni. Es ignorēju visu, izņemot uzdevumu pēc iespējas ātrāk pārlikt vienu kāju aiz otras, un minēju, cik ilgi vēl izvilkšu.

Beiza, likās, zina, ko dara. Pirms mēs bijām šajā virzienā aizgājuši pārāk tālu, viņa nogriezās un uzvilka mani dažus pakāpienus augšā pa kāpnēm kādā ēkā. Viņa aizšāva durvīm priekšā smagas bultas, un mēs aizvilkāmies tālāk, tagad mazliet lēnāk, cauri kaut kādiem pames­tiem kabinetiem ēkas pakaļējā daļā, kur logi veda uz pagalmu. Aug­stums te bija lēcienam piemērots, un Beiza, veikla kā liela kaķene, nolēca pirmā, pēc tam, piepalīdzot no augšas Anželai, palīdzēja nokāpt arī man. Biju viņu rokās gluži kā māla pikucis, un šī sajūta pie tam likās ļoti patīkama.

Beiza aizskrēja uz priekšu atvērt lielas durvis. Iekšā atradās klizan­tiešu komandmašīna ar vēl arvien pie antenas plīvojošu ģenerāļa ka­rogu.

— Lūk, tas jau man patīk daudz labāk, — es teicu, tuvodamies uz vatei līdzīgām kājām.

— Jūs abi, uz aizmugurējo sēdekli, — Beiza izmeta, uzvelkot ar­mijas mēteli un pabāžot matus zem klizantiešu ķiveres. Es neprasīju, kas noticis ar iepriekšējo īpašnieku.