HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Kad ierāpoju mašīnā un sabruku uz grīdas, Anžela ielīda man pakaļ, pieglaužoties ar savu silto augumu. Kad mašīna rāvās uz priekšu, es jau jutos ļoti ērti. Pirms izdevās iegūt kādu informāciju, izbaudīju kārtīgu skūpstu.

— Tava figūra ir uzlabojusies, — izdvesu, atvilkdams elpu.

— Tu būsi ļoti laimīgs uzzināt, ka tagad esi lepns dvīņu tēvs. Abi zēni. Ar lielām mutēm un labu apetīti, tāpat kā viņu tēvam. Es viņus nosaucu tev par godu par Džeimsu un Bolivāru.

— Kā tev labpatīk, dārgā. Es domāju, ka tev nebūs nekas pretī paskaidrot man, kā gan uzradies šeit pašā vajadzīgākajā brīdī?

— Es ierados šeit parūpēties par tevi un, kā redzi, man izrādījās taisnība.

— Jā, protams. Es domāju, mehāniski. Kad redzēju tevi pēdējo reizi, tu devies uz hospitāli ar milzīgu vēderu un topošās mātes mir­dzumu acīs.

— Nu, ar to, kā jau teicu, viss izgāja lieliski, vai tad tu nesaprati? Pēc tam padzirdēju, ka tie riebīgie klizantieši devušies iebrukumā uz vēl vienu planētu, un tu, visticamākais, arī piedalies.

— Tev to visu izstāstīja Inskins?

— Protams, ne! — viņa daiļi nospraustojās par šo domu. — Es uzlauzu dosjē un izlasīju pierakstus. Viņš gan bija visai dusmīgs, tomēr nemēģināja mani apturēt, kad devos šurp kopā ar otrā ešelona brigādi. Tā vien liekas, ka viņš zināja — mani labāk netraucēt. Mēs izgājām orbītā, saņēmām ziņojumu, un es nolaidos. Tas aptuveni arī viss, ko varu pastāstīt. Dod, mēģināšu šo te mūķīzeri šausmīgajai kakla siksnai, ko tu valkā. Nesaprotu, kādēļ atļāvi viņiem ar sevi tā apieties?

— Tavā izklāstā ir viens otrs balts plankums, — es uzstāju. — Piemēram: kādu ziņojumu?

— Manu ziņojumu, — viņas vietā atbildēja Beiza, kura, nepārtrauk­dama vadīt mašīnu, visu nekaunīgi noklausījās. — Jūs aizmirsāt, ka es esmu gvardes seržants un redzēju jūsu sagatavoto ziņojumu, to pašu, kuru viņi savāca. Tādēļ es, protams, to gluži tāpat kā frekvences, labi iegaumēju. Tie cūkas aizsūtīja mani uz cietuma nometni «civila­jiem», tāpēc jau tai pat naktī varēju aiziet.

Beiza jutās ļoti pārliecināta par sevi, un, paraugoties atpakaļ, sa­pratu: viņai ir uz to pilnas tiesības.

— Tikko bija saņemts šis izsaukums, es nolaidos ar izlūkkuģi, — runājot Anžela manipulēja ar mūķīzeri. — Man nācās ar kauju izlauzt ceļu, kas, saprotams, nebija grūti izdarāms. Priekš Galaktikas iekaro­tājiem šie ļaudis ir ļoti nemākulīgi piloti. Pēc tam es satiku Beizu.

Ar lūpām pieskārusies manai ausij, Anžela ledaini apvaicājās:

— Cik labi tu pazīsti šo daiļavu? — un vienlaicīgi savilka kakla siksnu.

— Tikos ar viņu vienīgi tajā reizē, — es izdvesu, un spiediens atslāba. — Nebūt nav manā gaumē.

— Nemelo man, Džeims di Grīz, tev jau patīk tādas pilnīgas.

Es ātri samirkšķināju acis un centos atgriezt sarunu iepriekšējās sliedēs.

— Nu, bet kā jūs mani atradāt? Ko darījāt?

— Pietiekoši vienkārši, — atskanēja klakšķis un kakla siksna atvē­rās. Es atvieglots paberzēju sāpošo kaklu, — ir tikai viena ēka, kur darbojas tie pelēkie cilvēki. Mēs viņiem sekojām, cenšoties atrast ieeju. Vienīgais, kas traucēja — mūs vajājošie kareivji. Taču mēs izspiedām no viņiem informāciju un šo te mašīnu.

Iedomājos, kā šīs divas skaistulītes pļauj klizantiešu iekarotājus ar saviem slepenajiem ieročiem, un sapratu pietiekami daudz, lai nepra­sītu par vadītāja un viņa draugu likteni.

— Bet tagad pastāsti mums, kas notika ar tevi? — pieprasīja Anžela un pieplaka man, gatavodamās klausīties labu stāstu. — Mirstu aiz ziņkārības uzzināt, kas tā par lietiņu, ko viņi tev uzvilkuši kaklā, un kāpēc, debesu vārdā, tu valkā šo šausmīgo caurspīdīgo kostīmu.

Es viņām pastāstīju, un, ko tur teikt, tiku apbalvots ar milzumu meiteņu vaidu un, pats mazākais, ar vienu spiedzienu, kad nokļuvu līdz atgadījumam par nocirstajām plaukstām. Beiza pat apturēja auto­mobili, lai arī paskatītos uz rētām. Pēc tam viņas klausījās ledainā nesatricināmībā, un es sajutu žēlumu pret ikvienu pelēko cilvēku, kas varētu viņām gadīties ceļā. Brīdī, kad biju pabeidzis savu aizraujošo un nedaudz atbaidošo vēstījumu, pietuvojāmies vietai, uz kuru trau­cāmies.

Mums piebraucot, atvērās plati vārti un aizvērās aiz muguras. Tur bija citas meitenes, labi apbruņotas, lielākoties pievilcīgas, un es mi­nēju, kā gan tai konsolosuku partijai bija izdevies organizēt pretošanos šādai valdībai. Par to sakiet paldies klizantiešiem. Kad lietas nonāk līdz valdībai un armijai, es vienmēr lielā mērā esmu anarhists un ne­esmu visai augstās domās ne par vieniem, nedz otriem. Bet ja jau tās ir, tad nebūt nenāk par sliktu, ja tās ir labiņas. Es pakratīju galvu un ļāvu sevi aizvest uz istabu, kur atradās ļoti simpātiska armijas gulta. Sabruku uz tās.

— Apģērbu, — es izteicu, — un iedzert, un nebūt ne obligāti tādā secībā.

Kautrīgi uzvilku sev pāri segas stūri — ne aiz kauna, drīzāk tādēļ, lai vērīgās amazones nevestu kārdināšanā. Un, bez tam vēl, te bija mana sieva. Viņa lieliski saprata, ko es domāju ar vārdu «iedzert», atstūma ūdens glāzi, ko man centās uzbāzt viena no dāmām, un padeva nelielu blašķīti ar varenu dzērienu. Tas mīļi apdedzināja kaklu un izstiepa savus ugunīgos taustekļus smadzenēs.

— Baidos, ka manas domas… Mana realitātes izjūta vēl aizvien ir sajaukta, — es atzinos, un pēc Anželas sejas izteiksmes nojautu, ka viņa to saprot. — Viņi ir kaut ko izdarījuši ar mani, nezinu ko, taču esmu pārliecināts, ka tas ātri pāries.

— Es nogalināšu viņus visus, šausmīgi, — viņa izspieda caur zo­biem, un klausītāju pulkā atskanēja piekrišanas pilna rūkoņa. Uz mirkli pievēru acis, lai dotu tām atpūtu, bet, kad atkal atvēru, istabā vairs nebija neviena, izņemot Anžela. Dega gaisma, aiz loga bija tumšs. Tas viss līdzinājās salīmētai kinolentai ar iztrūkstošu izgrieztu gabalu.

Es cienīju Kraja psihiskās manipulēšanas tehniku un ienīdu to no visas sirds.

— Izsalcis, — es pavēstīju Anželai, un viņa pienāca, apsēdās blakus un saņēma aiz rokas.

— Tu gulēji un murgoji. Dažādas drausmīgas lietas.

— No tā es jūtos labāk. Kad mēs atgriezīsimies bāzē, ļaušu me­diķiem izsūkt putekļus no maniem tumšajiem kaktiem. Taču dotajā brīdī ir svarīgākas lietas. Pirms Klizanta organizēti un pamatīgi saņems visu savās ķetnās, mums vajag te organizēt pretošanos. Un…

— Nē.

— Ko tu gribi ar to teikt?

Man bija tāda sajūta, it kā būtu palaidis garām svarīgu sarunas daļu. Vai tas bija vēl vienas mahinācijas rezultāts ar manām smadze­nēm, vai vienkārši sievietes runa?

— Es gribu teikt, ka nē, mēs to nedarīsim. Kamēr tu gulēji, es aizsūtīju Inskinam garā ziņojumā it visu, ko tu man stāstīji par Klizantas plāniem, un kā viņi organizē savus iebrukumus, un par viņu plāniem ķerties pie Korpusa, un visu pārējo.

— Tu vismaz parakstījies manā vārdā? — apvainoti pavaicāju.

Viņa noglāstīja manu roku.

— Protams, dārgais. Tas bija tavs darbs, un es nemaz neiedomājos to uzdot kā savu nopelnu.

Tai pat mirklī es nožēloju savus vārdus un atvainojos, bet pēc tam atvainojās viņa: tādēļ, ka mans nesaticīgais raksturs, visticamāmais, ir saistīts ar manu smadzeņu modifikāciju, un mēs iedzērām, bet, to nokārtojis, es centos atgriezties pie lietas.

— Tātad tu aizsūtīji atskaiti. Bet pēc tam?