HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Pēc tam tā aizgāja līdz raidošajam kuģim otrpus saulei un kā psīgramma tika aizsūtīta Inskinam. Pienāca viņa atbilde, kas vēstīja: «Ziņojums saņemts, apsveicam, nekavējoties atgriezieties!», tātad tev, kā pats redzi, nāksies atgriezties.

Es nospraustajos, bet pēc tam iemalkoju dzērienu.

— Tu domā, es atgriezīšos?

— Tu esi slims, tev vajadzīga medicīniskā palīdzība, tu esi izdarījis to, kas bija tavs uzdevums…

— Es vaicāju ko citu. Tu domā, es atgriezīšos?

Anžela mēģināja rādīt saniknotu seju, ko viņa nevar izdarīt, ja vien tas nav nopietni, bet pēc tam, cik spēdama paklausīgi, paraustīja plecus.

— Protams, ne. Ja tu atgrieztos, tad nebūtu vairs tas vīrietis, pie kura es izgāju par sievu. Tātad tagad mēs noslaucīsim no planētas virsmas tos trakos, izglābsim Burādu un apturēsim šo iebrukumu.

— Ne gluži visu uzreiz, bet tas ir apmēram tas, kas man prātā. Vajadzēs organizēt pretošanās kustību ar mūsu padomiem un mate­riālo atbalstu. Beizai vajadzētu tikt ar to galā, taču ir viena lieta, kurai ir prioritāte pat pret šo. Mums jāsagrābj gūstā Krajs vai viens no viņa pelēkajiem ļaudīm.

— Kāda brīnišķīga doma! Ja viņi uzskata, ka ir lieli speciālisti spīdzi­nāšanā, tad drīz uzzinās pāris lietiņas. Atceros, kā…

— Anžela! Es nebūt nedomāju par to. Mirkli tevī atspīdēja daudz iepriekšējā, neskatoties uz rekonstrukciju.

— Muļķības! Atzīstu, ka varu pielietot vienu otru no tolaik apgūta­jiem tehniskajiem paņēmieniem, bet motīvi man ir pavisam tīri. Lauvene aizsargā savu lauvu, un tā tālāk. Pilnīgi attaisnojami.

— Jā, var jau būt, ka tas ir tā, bet es nemaz nerunāju par to. Es gribu dabūt vienu no pelēkajiem cilvēkiem laboratorijā un veikt ļoti sīku un detalizētu analīzi. Kad tu šodien izsiti garu tai kompānijai, vai neievēroji ko dīvainu?

— Neko īpašu. Es, varētu teikt, biju aizņemta ar ko citu. Vienīgi tas fakts, ka viņi nav pietiekami silti apģērbti, jo āda likās ļoti auksta.

— Tieši tā. Viņi nekad nesmejas, neizrāda nekādas emocijas, viņi nepļāpā, nesarunājas, ja vien nav jāpaziņo kas īpaši svarīgs, un ir vēl daudz citu uzmanību saistošu sīkumu.

— Vai tu, mans dārgais, gribi teikt, ka viņi ir zombi, vai roboti, vai kaut kas tamlīdzīgs? Es domāju, ka tāda veida joki parādās vienīgi kosmiskajās operās bērniem.

— Smejies, smejies, kamēr vēl ir laiks. Ne roboti vai kas tamlīdzīgs, tie tipi ir pietiekami dzīvi. Vienkārši es nedomāju, ka viņi ir cilvēki, lūk, tas arī viss. Mūsu vidū ir svešie.

— Tev droši vien labāk būtu vēl pagulēt. Es izslēgšu gaismu.

— Beidz izdabāt man, velns parāvis! Esmu domājis par to, kopš pirmo reizi satiku Krāju, tādējādi tas nav manu neseno pārdzīvojumu radīts iztēles auglis. Ir visdažādākie pierādījumi. Klizantiešu kareivji nāvīgi baidās no Kraja un viņa bandītiem, un pat nerunā par tiem. Pelēkie ļaudis ir atgriezti no normālas klizantiešu dzīves, un visos aspektos atšķiras no viņiem. Pilnīgi tā, it kā viņi nebūtu viena tauta. Es varu iedomāties, kā viņi aplido cilvēku planētas un atrod, ka Kli- zanta ir pilnībā nobriedusi, lai to norautu. Stratificēts, militarizēts dzī­ves veids, visi formas tērpos. Viss, ko vajadzēja paveikt, tas ir no­mainīt valdību, un viņi tiek pie stūres. Un tieši tas arī tika izdarīts. Viņi neparādās ne pie viena no galdiem vai kartēm, kas tik ļoti dārgi armijnieku prātiem — un tomēr šķiet, ka lielākoties tieši viņi vada visas šīs lietas.

— Nu… .

— Lūk! Tu neesi pārliecināta, bet sāc šaubīties. Tātad tu palīdzēsi man sadabūt kādu pelēkā cilvēka paraudziņu?

— Palīdzēšu? — viņa tīri meitenīgā entuziasmā sāka plaukšķināt rokas. — Es vienkārši nevaru to sagaidīt. Pirms atgādāšanas šurp tas, protams, var tikt nedaudz sabojāts, bet par cik viņš vēl aizvien turpinās funkcionēt, tam visam nav īpaši lielas nozīmes, vai ne?

Pirms paguvu atbildēt, ieskrēja Beiza un nometa uz gultas apģērbu ķīpu.

— Ātri ģērbieties, — viņa pavēlēja. — Zābaki ir paši lielākie, kurus mums izdevās atrast, ceru, ka tie derēs.

— Vai visai šai steigai ir kāds pamats? — es vaicāju.

— Saprotams, ka ir. No visām pusēm te čum un mudž armija un smagie ieroči. Naidnieks ir pilnībā aplencis šo ēku.

16. nodaļa

Zābaki bija šauri, ar elegantiem purngaliem, tomēr iespiedu pēdu cik spēdams tālu.

— Mūs izsekoja līdz šejienei? — es prasīju Beizai.

— Nē, protams, nē. Neesmu iesācēja šai lietā. Un nolaupītās ma­šīnas te nav, vairs nav.

Kamēr iemaucos otrajā zābakā, domājot nedaudz palauzīju savas slinkās smadzenes. Iezvanījās telefons, un es pamiru — tāpat kā abas sievietes — blenžot tajā kā indīgā čūskā. Tas ietrinkšķējās vēl reizi, bet pēc tam iedegās sīciņš ekrāns, un no tā, tikpat neemocionāls kā vienmēr, skatījās Krajs.

— Tu zini, ka esat ielenkti, — viņš teica. — Pretoties ir veltīgi, di Grīz, padodies mierīgi, un nevienam no taviem draugiem nenotiks nekas slikts…

Mans zābaks trāpīja ekrānā, un Kraja attēls uzliesmojis nozuda, es izrāvu aparātu ar visām saknēm un metu pret sienu. Zināju, ka lielāko daļu telefonu, ja vien ir attiecīgā aparatūra, var ieslēgt no centrālās stacijas, tomēr tagad nebija piemērotais laiks redzēt šo teoriju pierā­dītu.

— Bez panikas, — es uzsaucu, jādomā, galvenokārt pats sev, jo Anžela un Beiza bija pilnīgi mierīgas. Es sāku lēkāt pa istabu, maucot kājā otru zābaku, un centos izvilkt kādu gaišu domu no savām sa­mežģītajām smadzenēm. Pēdējais lēciens beidzās ar to, ka, smagi elšot un liecot pirkstus, sēdēju gultā.

— Tagad uz minūti aizmirsīsim šo zvanu un noskaidrosim, kas ir noticis. Pirmkārt: mūs neizsekoja, kad braucām šurp. Otrkārt: mūsu transportlīdzeklis ir izgaisis, tādējādi arī uz to iekrist nevarējām. Treš­kārt: Krajs zin, ka es esmu šeit, bet tas nozīmē, ka viņi ir implantējuši manī radioraidītāju. Tādā gadījumā tiklīdz izkļūsim ārā, būs nepiecie­šams ķirurgs un labs rentgenaparāts.

— Tu piemirsi daudz vienkāršāku izskaidrojumu, — Anžela piezī­mēja.

— Tad neturi nu noslēpumu. Ja vari piedāvāt ko labāku, klāj tik vaļā.

— Spīdzināšanas kaste. Tu teici, ka tā ir radiovadāma.

— Protams. Virzošā aparatūra, visticamākais, mehānisma integrālā daļa. Tā lietiņa ir vēl aizvien šeit, Beiza?

— Jā, lejā. Mēs domājām, ka tai var atrasties kāds pielietojums.

— Jau ir atradies. Kad pazudīsim, ka^.* .e paliks šeit. Iespējams, ka tas aizkavēs viņu uzmanību pie šīs ēkas, bet, tiklīdz būsim noziedējuši, viņi atkal mani tik viegli vis neatradīs. Tagad īsumā izstāsti man, Beiza, kas šī ir par māju, un kā mums no tās izkļūt.

— Tā ir vienai no mums piederoša rūpnīca. Un no tās nav iespē­jama nekāda izeja, esam nolemti cīņai un nāvei, taču mēs dārgi pār­dosim savas dzīvības un paķersim līdzi datdz šo lopu…

— Tas ir brīnišķīgi, jā, lieliski. Tomēr dārgi savas dzīvības pārdosim tikai tad, ja būsim spiesti to darīt. Di Grīzs var atrast izeju arī tur, kur citi atrod tikai izmisumu. Vai jūsu fabrikas īpašniece ir šeit? Labi, sūtiet viņu pēc iespējas ātrāk šurp.

Beiza aizskrēja, bet es pagriezos pret savu sievu.

— Pieņemu, ka esi atvedusi līdzi parastās lietiņas? Tās, kuras bijām paķēruši līdzi medus mēnesī?

— Bumbas, granātas, spridzekļus, gāzes lādiņus — protams.