HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Tas ļāva mums laicīgi saņemt brīdinājumu par jebkādām nevēla­mām vizītēm — tāds brīdinājums arī tikko bija saņemts. Rīcības plāns tika izstrādāts ļoti rūpīgi. Smadzeņu labošanas sesijas laikā man kājās, paredzot ārkārtēju gadījumu, bija uzvilktas peldbikses. Saķēru Anželu aiz rokas, un mēs aizrikšojām uz liftu. Kad iekāpām tajā, dzinēju trok­snis mums virs galvām esošajā nosēšanās laukumā kļuva skaļāks un tuvāks. Ātrgaitas lifts uzņēma ātrumu; mēs turējāmies, ieķērušies rok­turos.

— Tu jūties tam gatavs? — Anžela vaicāja.

— Vienkārši galva tāda miglaina, bet tas pāries. Tu domā, tas smadzeņu izsūcējs kaut ko saprot šajā lietā?

— Viņu uzskata par labāko planētas speciālistu. Ja vien kāds vispār to spēj, tad viņš iztaisnos Kraja ieliktos psihes izmežģījumus.

— Viņš varētu strādāt mazliet ātrāk. Jau trīs dienas, bet mēs vel aizvien neesam izkļuvuši no manas bērnības.

— Tu droši vien esi bijis «šausmīgs» zēns. Šis tas no tā, ko es dzirdēju…

Pirms vēl paguvu izdomāt kādu asu iebildumu, lifts iesvilpās un apstājās. Mēs izgājām ārā ūdens līmenī. No slēgta baseina uz okeānu veda trepes. Uzraugs gaidīja ar kaujas gatavībā esošiem akvalangiem, un, tos piesprādzējuši, mēs ienirām. Tieši uz grunti un pastaigā starp rifiem. Pat, ja viņi atnāks paskatīties, mūs šeit nekad neatrast. Ieslēdzu skaņu sakarus un izsaucu operatoru.

— Pārbaude ne pa jokam, — viņš man paziņoja. — Darīšu jums zināmu, kad viņi aizkļūs līdz apakšējam līmenim.

Mēs ar Anželu iebirām dziļāk. Apkārt pēkšņi sāka riņķot visās va­ravīksnes krāsās mirguļojošas zivtiņas, bet zaļie ūdensaugi zemu kla­nījās, kad peldējām garām. Ūdens bija tīrs un silts, un ātri atjaunoja manus spēkus, domas un možo garu. Mēs iepeldējām koraļļiem apau­gušā alā, kuru bijām atraduši iepriekšējā pastaiaā. ur atlaidāmies zeltainajās smiltīs. Ar vienu roku es apņēmu Anželu, un viņa pieplaka man gan prieka pēc, gan arī tādēļ, lai maskas saskartos un mēs varētu sarunāties.

— Vai pa to laiku, kamēr doks lauzās cauri manai pelēkajai vielai, ir parādījies kaut kas jauns sakarā ar Krāju un viņa puišiem?

— Viņus atrada, tas arī viss. Tagad, kad pirmā iebrukuma stadija ir galā, klizantiešu bruņotie spēki, šķiet, izkārtojas okupācijai. Viņi pie­vāca sev visu milzīgo administratīvo ēku, ko sauc par Oktagonu, droši vien tāpēc, ka tai ir astoņas puses, un izmeta no turienes visus ārā. Liekas, ka viņi lielāko daļu administratīvo operāciju ir pārveduši uz turieni, un vienu no Kraja pelēkajiem ļaudīm redzēja tur ieejam. Un tieši tur viņi, visticamākais, arī ir ierakušies.

— Gribētos gan zināt, kāpēc viņi pametušio savu iepriekšējo rezi­denci?

— Neapšaubāmi, baidoties no tevis un tavas nežēlīgās atriebības.

Es nosprauslojos, lai gan maskā to izdarīt ir pagrūti.

— Tu tikai tā saki, bet zvēru, tajā ir kas vairāk, nekā patiesības elements vien. Vajag dot nokautējošu sitienu šai klizantiešu operācijai vispār, taču pelēkajiem cilvēkiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Sākumā vajadzētu savaņģot vienu no viņiem. Man jāiekļūst šajā ēkā.

— Tu neko tamlīdzīgu nedarīsi, — viņa ieknieba man zem ribām, un es centos pasist malā viņas roku, taču zem ūdens tas ir neērti. Nolēmu apmierināties ar to, ka iekniebšu pats, bet viņu, pats par sevi saprotams, knaibīt ir daudz ērtāk, nekā mani. Kādu laiku nodarbojā­mies ar šo spēli, līdz atminējos, ka viņa novērsusi manu uzmanību, un bez žēlastības atgriezos pie pārtrauktās sarunas.

— Kādēļ es nevaru pamēģināt iekļūt ēkā? Būšu nomaskēts, runāju klizantiski. Es zinu visu, kas un kā pie viņiem…

— Bet viņi zin, kas un kā ir pie tevis. Virs katras ieejas būs vide­okameras, kas visu ziņos kompjūteriem: tavu garumu, ķermeņa uzbūvi, svaru, gaitu, iemīļotos vārdiņus. Tu nevari nomaskēt visu, un tu to zini. Viņi noķers tevi tajā pat mirklī, kad tur ieiesi.

— Tu to saki tikai tādēļ, ka tā ir patiesība, — es norūcu. — Tādēļ domāju, ka tev ir labāks plāns?!

— Ir. Es runāju klizantiski, un par mani viņiem nav nekādu datu, un es esmu pieredzējis aģents, vienīgais uz šīs planētas, izņemot tevi.

— Nē.

— Kāpēc, tad uzreiz nē? — viņa sarauca pieri, un nākošais knie­biens jau bija daudz sāpīgāks.

— Es vienkārši rūpējos par tavu drošību.

Pēc tā viņa atmaiga: pat visgudrākā sieviete ir mazulis, kura mīl, ja viņai izrāda uzmanību, un pieglaudās man. Es jutos kā nelietis, kāds arī biju.

— Tu tomēr mīli mani, Džim, savā veidā — šausmīgā, bet ar mani viss būs kārtībā, redzēsi. Klizantiešu otrajā ešelonā ir maz sieviešu — nesaprotu, kā viņas var nēsāt šos kroplīgos mundierus, un mēs ar meitenēm sadabūjām vienu tādu. Viņas formā un ar apliecību es ie­kļūšu ēkā, atradīšu Krāju…

— Tu taču nedarīsi nekādas muļķības.

— Protams, ne.

— Brīnišķīgi.

ledīcās komunikatora signāls, un es to ieslēdzu.

— Meklēšanas grupa aizvācās, varat atgriezties.

Mēs lēnām, roku rokā, baudot mirkļus, sākām peldēt atpakaļ. Dok­tors Mutfaks gaidīja, kad mēs izlīdīsim no ūdens.

— Labi, turpināsim tur, kur apstājāmies, — viņa smaidā nebija nemaz siltuma. — Plīša lācīši, mums šeit ir tā jāizzondē simbolika, lai varētu pāriet pie vēlākām lietām.

Viņš nepacietīgi dauzīja kāju, kamēr mēs ar Anželu apskāvāmies. Pēc tam es atļāvu dakterim uzlikt man narkozi, jo negribēju, lai Anžela ievērotu, ka nervozēju. Pirms došanās ceļā, viņa pamāja ar roku un aizgāja pārģērbties, bet Mutfaks ielaida man rokā šļirci, viņa dvēselē nebija nekādas romantikas.

Mēs laikam nedaudz pavirzījāmies uz priekšu, jo, kad atkal pamo­dos, plīša lācīši bija jau izzuduši, un pēdējais atmiņā palikušais sapnis saistījās ar sprāgstošiem kosmiskajiem kuģiem un saules uzliesmoju­miem.

Dakteris Mutfaks kravāja savus instrumentus, bet ārā, naksnīgajās debesīs izzuda pēdējā dienas atblāzma.

— Ļoti labi, — viņš sacīja. — Virzāmies uz priekšu normāli.

— Jūs jau uzrakāt kaut kādas Kraja iejaukšanās pēdas?

— Pēdas! — nāsis iepletās, un viņš iešņācās. — Tie ir kā apkaltu zābaku nospiedumi visā jūsu galvas smadzeņu garozā! Šie cilvēki miesnieki! Visur atmiņu bloki, amnēzijas pēdas, viltus atmiņas raksti. Šīs atmiņas — vienīgais, kam ir kāda klīniska vērtība, man jāuzzin, kādu tehniku viņi lietojuši. Tās ieliktas ļoti ātri, un tomēr ir neticami pilnīgas. Iesaistītas visas jūtas, un ļoti sīkas.

— To es neapzvērēšu.

— Es domāju, ka jūs nespēsiet atšķirt tās no īstajām atmiņām, lūk, cik spēcīga ir viņu tehnika. Es izdzēsu dažas lielākās, kas jūs uztrauca, turpmāk parūpēsimies arī par pārējām. Bet tagad paskatieties uz savām plaukstām un pastāstiet man par sarkanajām līnijām, kuras tur ieraudzīsiet.

— Tās izskatās vienkārši kā sarkanas līnijas, — es atbildēju. Pēc tam atminējos, kā atrados kamerā un nez kāda iemesla dēļ uzskatīju, ka man ir nocirstas plaukstas. — Nezinu, kādēļ. Tās bija vienkārši sarkanas līnijas. Viltus atmiņa?

— Jā, un īpaši atbaidoša.

Durvis atsprāga vaļā, ieskrēja Beiza, bet kad viņa traucās garām, es ieraudzīju viņas sejā šausmu izteiksmi. Pēkšņas bailes iesita man pa vēderu, un es piecēlos sēdus, skatoties, neko nejautājot, kamēr viņa ieslēdza televizoru.