HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Es skaitīju soļus, tādēļ zināju, ka gandrīz jau esmu aizkļuvis līdz ēkai, un tas nozīmēja, ka puse no mūsējiem jau bija drošībā. Pēkšņi tuvumā atskanēja kāda balss:

— Tas esi tu, Zobno? Ko tur seržants teica par robotiem? Tie ir (īdzīgi robotiem?

Mūsu ķēdīte aizturot elpu, apstājās. Bijām tik tuvu. Balss bija vīrieša un runāja klizantiski.

— Roboti, kādi roboti? — es pārjautāju un, noņēmis roku no sava pleca pārliku to uz Anželas. — Kusties, — es viņai iečukstēju ausī. Bet pēc tam pametu ķēdīti un savos jaunajos zābakos smagi aizlāčoju pie viņa.

— Esmu pārliecināts, ka viņš teica «roboti». — balss pažēlojās; aiz muguras sajutu vāju kustību, kad ķēdīte atkal devās uz priekšu. Tu­vodamies neredzamajam sarunu biedram, smagi klaudzināju kājas un klepoju. Izstiepu rokas, gatavs ātri saķert un žņaugt, kolīdz viņš atkal ierunāsies.

Tas viss nostrādātu lieliski un sagādātu man milzīgu sadistisku prieku, ja vien no kāda ielas stūra neuzpūstu vakara brīze. Vējš ap­dvesa manu seju ar vēsumu, un dūmos pavērās gaišs laukumiņš. Skatījos uz klizantiešu kareivi, ķiverē tērptu, apbruņotu ar gauspistoli, un satriektu sejas izteiksmi.

Tai bija patiesi svarīgs iemesls — tā vietā, lai sastaptu brāli kareivi, viņš ieraudzīja nepazīstamu, pirkstus iesildošu invalīdu ar sarkanām acīm un neskūtu žokli, tērptu pilnīgi caurspīdīgā paltrakā un sieviešu zābakos, kuram plecos' karājās saiņi un ķīpas. Ieplest muti — tas bija viss, ko viņš varēja darīt.

Šī paralīze turpinājās tieši tik ilgi, lai pagūtu tikt viņam klāt. Es saķēru viņa kaklu, lai tas nevarētu izkliegt brīdinājumu, un gauspistoli, lai nevarētu man iešaut. Mēs nedaudz padejojām tādā stilā. Apkārt atkal sakļāvās dūmi. Mans pretinieks ne kliedza, nedz arī šāva, bet arī nepadevās.

Viņš bija augumā ražens un muskuļots, un turējās pie savas dzī­vības. Par laimi, īpaši attapīgs viņš nebija un ar abām rokām turējās pieķēries gauspistolei, cenzdamies man to izraut. Aptuveni tai brīdī, kad viņam pieleca, ka var to turēt arī ar vienu roku un slānīt mani ar otru, es aizliku kāju priekšā un izkritu viņam virsū. Pirms atsisties pret zemi, viņš paguva man divreiz ātri iesist pa vēderu, kas neiz­raisīja nekādas patīkamās sajūtas. Pēc tam mēs piezemējāmies, un es aizsitu viņam elpu. Tas atbrīvoja manu roku pie kakla, un, pirms viņš paguva ievilkt pietiekami daudz elpas, lai iekliegtos, es novedu viņu bezsamaņā.

Sēdēju viņam virsū, gaidot, kamēr pārstās griezties galva un atslābs sāpju mezgls vēderā, kad tuvumā atskanēja cita balss: — Kas tas par troksni? Kas tur ir?

Es nodrebot dziļi izelpoju, lai izpūstu gaisu, un pūlējos tikt galā ar savu balsi.

— Tas esmu es, — vienmēr laba atbilde. — Paklupu un nokritu. Ievainoju pirkstu…

— Tad saņemsi par to medaļu. Bet tagad aizveries.

Es aizvēros, paņēmu gauspistoli no mana saļimušā ceļabiedra un piecēlos, apjēdzis, ka šajos dūmos esmu pilnībā zaudējis orientāciju.

Pavisam nepatīkama sajūta. Dūmi palēnām izklīda, bet es biju viens bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi doties. Ja došos nepareizā virzienā, tā būs pašnāvība.

Panika! Vai, drīzāk, panikas mirklis. Es vienmēr atļāvos mazliet pa­nikas jebkurā asā situācijā. Tas izraisa asins pieplūdumu asinsvados, liek sirdij sisties ātrāk, atbrīvo adrenalīnu un veic citas, ārkārtējos ap­stākļos nokļuvušam cilvēkam derīgas lietiņas.

Tomēr tikai mazliet panikas, laiks negaida. Pēc tam, kad zemās dzīvnieciskās emocijas bija uzsūkušās, lūpas atkal piesedza ilkņus, spalva uz skausta noplaka, un tā tālāk, es liku atkal darboties vecajam loģikas centram.

Nākošais: es neesmu viens. Nerunīgā izglābto ķēdīte varēja aiz- maršēt uz ēku un drošībā virzīties tālāk, taču mana Anžela mani ne­pametīs.

Es zināju, tikpat skaidri, ja vien varētu to redzēt, ka viņa stāv iz­dzīvošanas durvju priekšā un gaida mani.

Nākošais: viņai bija virziena izjūta, man — ne. Sekojoši, viņai jāat­nāk pie manis.

— Tas pirksts galina mani nost, seržant, — es ieīdējos, un pēc tam iedomātās mokās iesvilpos. Viens īss svilpiens un viens garš. Kodā burts «A» nozīmēja Anželu, un tas viņai, cik zināju, nebija no­slēpums. Ka man vajadzīga palīdzība, kā arī visu pārējo, cik zināju, viņa secinās pati.

— Izbeigt šo svilpšanu un troksni, — atbildot ierūcās cita balss, nobeidzot ar nicinājuma noti, kas pārauga aizdomās. — Pasaki labāk, kas tu esi?

Es parakņājos atmiņā, meklējot dažas minūtes atpakaļ dzirdēto vārdu.

— Tas esmu es — Zobno, seržant. Tas pirksts…

— Viņš nav Zobno! — iejaucās cita balss. — Zobno — tas esmu

es.

— Nē, es! — atbildot iekliedzos. — Kurš to teica?

— Jūs, abi divi, tūlīt pat panāciet šurp! — seržants iebļāvās. — Pēc piecām sekundēm šauju.

īstais Zobno klupdams lauzās cauri dūmiem, bet es neuzdrīkstējos ne ierunāties, ne arī pakustēties. Jau sajutu, kā mani dragā lodes, kad kāds pēkšņi parāva mani aiz rokas. Es tīri vai palēcos gaisā.

— Anžela? — es čukstēju, un saņēmu mēmu atbildi, kad viņa mani apskāva. Es pastiepos pretī, bet viņa nenogaidījuši satvēra mani aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Mums aizmugurē dūmos atskanēja balsis, pēc tam pēkšņi gauspistoles šāvieni un komandas. Es paklupu pār neredzamiem pakāpieniem, un gaidošas rokas ievilka mani pa durvju spraugu.

17. nod aļa

— Meklēšanas grupa… meklēšanas grupa… — vārdi neskaidri ska­nēja caur uzbrūkošo plīša lācīšu bļaurīgo rūkšanu. Es varētu atkauties no tiem, pat neskatoties uz to, ka zobenu vietā izmantotās ledeņu nūjiņas turpināja lūzt. Taču pat bez ledeņu nūjiņām, ātri iesper plīša lācītim pa vēderu, un viņš apgāžas, un nepaliek nekāda spēka.

Ar lācīšiem es varēju tikt galā arī viens, ja tikai viņu pusē nebūtu to nolādēto koka zaldātiņu. No viņiem iznāks labs ugunskurs, un tieši par to es arī domāju, taustoties pēc sērkociņa, kad viens no viņiem iedūra man rokā savas šautenes galā e-.ošo durkli. Pēc viņa dūriena, ' S samirkšķināju un atvēru acis. ieraudzīdams mani pētošo dakteri Mutfaku.

- Si trauksme, jāsaka, patiesi ir visneizdevīgākajā laikā. Es izdarīju jums injekciju hipnotisko narkotiku neitralizēšanai. - Vinč turēja šļirci, un es paberzēju roku tai vietā, kur viņš bija man iedūris. — īpaši neizdevīgā laikā.

— Es jau to nesarīkoju, — noburkšķēju, vēl nebūdams īsti pamo­dies un vēl aizvien alkdams izrēķināties ar plīša lācīšiem.

— Ārstēšana veicas labi, un visu atkal uzsākt no sākump v milzums laika. Es regresēju jūs līdz pašai bērnībai, un uh j īms v bijusi ļoti interesanta, lai neteiktu atbaidoša, bērnība! Jums jāļauj man aprakstīt šo gadījumu. Plīša lācīša simbolu, kas normāli personificē sevī siltumu un mājīgumu, jūsu nepanesamā zemapziņa ir pārveidojusi par…

— Vēlāk, dakter, ja atļausiet, — man palīgā nāca Anžela — kā zeltīta šarma iemiesojums viņa ierunājās no balkona, un viņas šai operācijai sniegtais auduma gabaliņš bija aptuveni taureņa spārna lielumā.

Es piecēlos sēdus un, vēl aizvien atrodoties narkotiku palieku varā, papurināju galvu. Telpa bija kolorīta un grezna, viena puse pavērsta uz balkonu ar zilām debesīm, un vēl zilāku okeānu aiz tām

Mēs uzturējāmies viesnīcas «Ringa Valiči» pašā augšējā stāvā, un šis hotelis — labākais Burādā — kam es pilnīgi spēju noticēt, atradās lagūnas centrā, un tam tuvoties varēja vienīgi pa gaisu vai ūdeni.