HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Kas man jādara?

— Atrod Krāju un atvelc viņu pie manis. Jāpaskatās, vai mēs ne­varam viņu paķert fīdzi.

Anžela izvilka viņu no galdapakšas, spriežot pēc trokšņa, ne īpaši maigi, un palīdzēja uzvelt to man uz pleciem.

— Bet tagad izved mūs no šejienes. Tev nāksies mani vest, jo esmu pilnīgi nespējīgs pārvietoties šajā tumsā. Pārej gaiteņa otrā pusē, bet pēc tam pa kreisi, apmēram metrus četrdesmit, līdz iziesi pie kāpnēm, bet pēc tam līdz pašam galam lejā pa tām.

Anžela paņēma m?ni aiz rokas un mēs devāmies ceļā. Es kaut kur ietriecos, taču tā nebi,a viņas vaina, jo vēl nebija atjaunojusies taustes sajūta. Pa gaiteni virzījāmies vieglāk un ātrāk, jo tur viņa ar vienu roku turējās pie sienas. Tālumā atskanēja balsis un divi trīs cerīgi kaucieni. Mana sprāgstošā garderobe nodrošināja tīri nesliktu uzmanību novēr­šošu darbību, bet tumsā tas vispār bija lieliski. Pēc tam, tieši tajā mirklī, kad apsveicu pats sevi ar labu izdošanos, iemirgojās un iedegās gaisma.

Mēs apstājāmies, spilgtajā gaismā pamiruši un acis miegdami, jū­toties kā aktieri uz skatuves. Un, mazākais, ducis skatītāju, bet viņi visi mūs ignorēja, aizņemti ar savām nelaimēm un tik tikko apjauzdami viens otra klātbūtni. Mundierī tērpts resns ierēdnis ar šausmās ieples­tām acīm uzskrēja mums virsū, pat neievērojis.

— Pie kāpnēm, ātri. — Es nokomandēju, un laidos aulekšiem ar lēkājošo Krāju plecos.

Tas, protams, bija pārāk labi, lai turpinātos ilgi. Avārijas apgaismo­jums iemirguļojās un sarkanīgā krēsla gatavojās izdzist pavisam. Tomēr mums pretim nākošajam kareivim bija pietiekami daudz laika apskatīties un pārdomāt, kas viņa priekšā notiek. Beidzot viņam pie- leca, ka kaut kas nav īsti kā nākas, un, izrāvis gauspistoli, viņš uz­kliedza:

— Stāt!

Anžela savu revolveri bija turējusi gatavībā. Atskanēja viens pats šāviens un kareivis nokrita. Mēs aizkļuvām līdz kāpnēm, kad izdzisa gaisma.

Kāpšanas laikā manevrēt bija pagrūti, lai gan dažas sajūtas sāka atgriezties. Zināmā mērā es jau pats varēju sataustīt ceļu. Tomēr vien­reiz izlaidu no rokām Krāju un, drusku pasmējušies, mēs viņu noripi- nājām lejā, bet pēc brīža es paklupu un, uzkritu virsū Anželai un mēs gandrīz nolidojām lejup ar galvām pa priekšu. Pēc tam sākām iet uzmanīgāk un vienu kāpņu laukumiņu zemāk kāds teica:

— Mēs gaidām, lai jūs izvestu laukā. Tikai stāviet, nekustieties.

Tā bija sievietes balss, un pie tam vēl nerunāja klizantiski, pretējā

gadījumā Anžela būtu iznīcinājusi visus uz kāpnēm stāvošos. Pēc mirkļa kādas rokas pieskārās manai galvai un uzlika smagas brilles. Tagad varēju visu redzēt asā kontrastā. Tās bija infrasarkanās brilles, bet mūs gaidošajai meitenei rokā atradās infrasarkanais starmetis. Sākām skriet, tad viņa kādu izsauca pa rāciju. Kāpņu galā mūs gaidīja Beiza.

— Lai jūs nepazaudētu, mēs izlikām cilvēkus uz visām kāpnēm. Tagad tie atgriežas.

Viņi savāca Krāju. Nejutu ne sāpes, ne nogurumu, taču pēc savu muskuļu vibrācijas jau paredzēju smagas sāpes, kad izbeigsies nar­kotiku iedarbība. Ātrā riksī mēs jozām uz dienesta tuneļa atvērtajiem žokļiem.

Uz turieni, — norādīja Beiza, — otrā galā gaida mašīnas.

19. nodaļa

Es stenēju pie katras kustības. Nedaudz skaļāk un teatrālāk, nekā vajadzēja, tomēr tas novērsa Anželas uzmanību no pašas nepatikša­nām, liekot justies man nepieciešamai. Viņa klukstēja kā cāļu māte, apzinīgi liekot zem galvas spilvenus, ielejot man sāpju remdētāju un griežot augļus mazos gabaliņos.

Cerēju, ka šie sievas pienākumi neļaus viņai atcerēties spīdzināša­nas kasti.

Istabā ieplūstošais gaiss bija silts, bet debesis kā vienmēr zilas.

— Vai ir kādi zaudējumi? — pajautāju.

— Nekādu, par kuriem būtu vērts runāt. Nedaudz apdegumu un skrambu, un daži viegli ievainojumi avangarda vidū. Viss norisinājās punkts punktā, kā tu biji ieplānojis. Tiklīdz meitenes izdzirdēja sprādzie­nu, viņas sajauca visus telefona vadus un radīja līnijā drausmīgu mu­džekli. Pēc tam viņas izgāja pa tuneli un izslēdza avārijas apgaismojumu. Pārējo tu zini, jo izrādījies pietiekami laipns, lai neno­kristu zemē, kamēr nebijām noļuvuši līdz mašīnām

— Es būtu bijis laimīgs to izdarīt ātrāk, taču mani nemaz nesajūs­mināja doma, ka tikšu vilkts pa caurulēm. Beiz, tavas amazones, šķiet, vēl arvien nav visai augstās domās par vīriešiem. Varbūt viņas padarīs mani par goda meiteni?

— Labāk pieskatīsim, lai viņas tev neizdara ko citu. Nesen zvanīja dakteris Mutfaks un teica, ka ar Krāju jau var aprunāties.

— Tad ejam. Es ilgi un ar nepacietību gaidīju šo sarunu.

Izlīdu no gultas, manas locītavas iekrakšķējās, jutos kā tūkstošga­dīgs vecītis. Man, tāpat arī Anželai, mugurā bija peldu kostīmi ar visiem piederumiem. Greznajā viesnīcā «Ringa» neoficiāls izskats bija regla­mentā. Tādējādi, glābjot dzīvības, varēsim ienirt, ja tuvumā atkal pa­rādīsies kareivji.

— Kas notiks, ja ar pārbaudi ieradīsies klizantieši? Ir plāns, kā noslēpt Krāju?

— Noslēpt — pats piemērotākais vārds. Tā kā viņš ir bez samaņas, viņu iespējams glabāt kāda ledusskapja dziļumos. Laba doma, īpaši, ja par viņu aizmirsīs un tur atstās.

— Atriebību — pēc tam, tagad — informāciju. Interesanti, kādus apburošus faktorus mūsu svešajā ir atklājis doks.

— Viņš nav svešais, — doktors Mutfaks uzstāja. Kamēr gulēju, viņš strādāja ar mazu, bet pilnībā apgādātu laboratoriju, kas bija viesnīcas minihospitāļa daļa. — Par to es varu likt ķīlā savu reputāciju.

— Vienīgā jūsu reputācija, kas man zināma, ir smadzeņu izspiedēja reputācija, — es sacīju. — Vai tad jūs varat būt pārliecināts?

— Es necietīšu, ka mani apvaino citplanētieši! — dakteris ie­kliedzās, niknumā tik ļoti izsliedamies, ka viņa pakausis gandrīz sa­sniedza manu plecu. — Pie apvainojumiem no sieviešu puses esmu jau pieradis, bet no citplanētieša… Tur, kur jūs tikāt radīts, vajadzētu zināt, ka visas medicīniskās izglītības bāze ir bioloģijas un fizioloģijas pamati. Ir sagadījies, ka mans hobijs ir citoloģija. Es varētu jums pa­rādīt šūnas, kuras liktu pārsteigumā iekliegties, tādēļ zinu, ko runāju! Šī subjekta šūnas ir pilnībā cilvēciskas, tādējādi viņš ir cilvēks. Dzīvot­spējīgs «Homo Sapiens».

— Bet atšķirības: tāds svešādums, ķermeņa zemā temperatūra, emociju trūkums un tā tālāk…

— Viss pilnībā cilvēcības un cilvēku valsts variantu ietvaros. Cilvēcei ir ļoti lielas adaptācijas spējas un paaudzes, kas izaugušas citos ap­stākļos, labi pielāgojas. Literatūrā ir minēti daudz eksotiskāki piemēri par mūsu indivīdu.

— Tātad, arī robots viņš nevar būt? — plaši iepletusi acis, nevainīgi prasīja Anžela, un palēca malā, kad es izstiepu roku, lai viņu saķertu. Manas teorijas, šķiet, īpaši augstu te nekotējās.

— Kad mēs varēsim ar viņu aprunāties? — vaicāju. — Drīz, drīz.

— Vai drīkstu painteresēties, ko jūs izdarījāt, lai piespiestu viņu atbildēt uz jautājumiem?

— Labs jautājums. — Mutfaks pieglauda savu sudrabaino bārdu ar tādu izteiksmi, it kā gatavotos atklāt medicīnas brīnumus profānam.

— Par cik tieši šis cilvēks ir atbildīgs par iejaukšanos jūsu smadze­ņu darbībā, es nejutu to, ko pierasts saukt par ārsta atbildību pacienta priekšā, īpaši jau tad, ja pacients palīdzējis organizēt iebrukumu manā dzimtajā planētā.