HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Es ne tikai sāku smieties, bet arī skraidīju un sāku dejot. Skrienot metu riņķus, kliedzot: «Hip-hip urrā! Uzvara!», un tamlīdzīgus laimes izsaucienus.

Skriet apļiem es biju spiests savas kakla siksnas un vada dēļ, bet drīz atklāju, ka strauji mainot virzienu varu to variēt. Vads izrādījās pārāk tievs, lai pa to uzlīstu, un šādi uztaisīts, esmu pilnīgi drošs, tas bija ar nolūku, tomēr varēju izveidot cilpu un iekārties tajā. Cilpu uz­taisīju tik augstu virs galvas, cik vien varēju aizsniegt, ieķēros tajā, atgrūdos un brīvi šūpojos. Šūpošanās zemākajā punktā ar spēku at- grūdos un šūpojos tik tālāk. Lieliska izklaidēšanās. Kamēr mana roka nenoslīdēja un cilpa neatraisījās.

Tai brīdī, kad svars uzgūlās metāla kakla siksnai ap manu nelaimīgo kaklu, viss gandrīz arī beidzās. Tieši šādā veidā, ziniet, nogalināja ļaudis, pakarot tos nenosmacējot. Izdarot pēkšņu rāvienu, kas salauž kakla skriemeļus.

Šī doma virpuļoja manā galvā, kad rāpos augšā un ķēros pie vada, un izmanījos saķert to ātrāk, nekā klāt bija pēkšņais rāviens. Bet klāt tas kaklam bija no priekšas, nevis no sāniem, citādi es varētu dzirdēt vienīgi asu hh-rr-jak, kas signalizētu par beigām. Bija sāpīgi, un kādu minūti viss gāja riņķiem, un kad teicu «uff», tad darīju to čukstus, jo savām balssaitēm nebiju izdarījis neko labu.

Gala rezultātā es apsēdos un padzēru nedaudz ūdens, un jutos labāk, brīnoties, kādēļ neviens neierodas, lai izmeklētu visus nesenos trokšņus un nekārtības. Biju pārliecināts, ka kamerā ir ierīkotas «blak­tis» un viņi mani novēro. Acīmredzot mana akrobātika uz viņiem nebija atstājusi nekādu iespaidu. Bet varbūt viņi ir tik ļoti aizņemti ar iekaro­šanu, ka nav atlicis laika mani uzmanīgi pavērot. Ja šis pēdējais pie­ņēmums ir patiess, tad es spēšu to izmantot savā labā.

Ēdiena iesaiņojums un ūdens pudele bija savienoti, izveidojot manām delnām brīnišķīgus spilventiņus. Tiem apkārt pie kakla aptinu dubultu vada cilpu. Pēc tam, stingri ieķēries vadā, palēcos pēc iespē­jas augstāk un ļāvu savam svaram gāzties uz vadu.

Un uz manām rokām. Kad veicu to desmito reizi, sāku just, ka manas rokas tūlīt pat notrūks un izdarīs to ātrāk, nekā kāda svarīga mani turošā mehānisma detaļa. Teorija, protams, bija pietiekami sa­prātīga, jebkura komponenta izlūšana varēja dot man brīvību. Lai gan mani komponenti daudz ātrāk. Atvilku elpu un palēcos mēģinājumā numur trīspadsmit.

Laimīgais trīspadsmit! Ar skaļu metālisku blīkšķi kaut kas plīsa, kastīte gāzās lejup un atlēca no manas galvas.

Nezinu, cik ilgu laiku biju atslēdzies, visticamākais, tikai dažas se­kundes, un atjēdzos, purinot galvu un cenšoties apsēsties.

Kusties, uzstāja uzmācīga doma, lasies prom no šejienes, kamēr viņi nav atnākuši tev pakaļ. Bet vispirms man vajadzēja dezaktivēt moku kasti, jo tā varēja būt radiovadāma. Es apgriezu to otrādi un ieraudzīju, ka metāliskā cilpiņa, uz kuras viņa karājās, ir sašķīdusi drumstalās. Tur bija vadības pults ar aptuveni piecdesmit tīklveidīgi izvietotām mazām sarkanām podziņām. Iedomājoties vien, ka kādu no tām var nospiest, es nodrebēju. Virs šīm podziņām atradās divas lielas — viena sarkana, otra melna. Sarkanā bija piespiesta. Tas izskatījās pietiekami uzkrītoši. Loģiski spriežot, man vajadzēja nospiest melno pogu un atslēgt kasti, taču turpināja virmot atmiņas par sāpēm. Beigu beigās es aši piespiedu melno pogu.

Nekas nenotika. To es varēju sajust. Ar tādu nodrošinājumu vieg­lītēm pieskāros vienai no mazajām podziņām, pēc tam vēl vienai un vēl vienai. Nekā.

Kaste tagad bija nedzīva metāla kaudze. Kā arī biju cerējis. Paska­tījos apkārt un satinu lieko vadu, līdz kaste sāka brīvi šūpoties. Pēc tam pārbaudīju durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas. Nemākulīgi cie­tumsargi vai pārāk liela ticība savām moku mašīnām? Pieplacis ar acīm durvīm, es tās mazliet pavēru.

Un aizvēru pat ātrāk, nekā paguvu ko nodomāt. Pa gaiteni šurp nāca divi pelēkie cilvēki, nesdami sev pa vidu ļaunu vēstījoša izskata ierīci. Lai nopietni izpētītu detaļas, redzēju to pārāk īsu brīdi, kaut gan arī tas, ko ieraudzīju, izspieda aukstus sviedrus. Nākamais solis di Grīza pieradināšanas programmā? Kad durvju rokturis pagriezās, tas likās ļoti ticami.

Šim pelēkajam pārītim biju pietaupījis pārsteigumu, un gribēju to no viņiem noslēpt pēc iespējas ilgāk. Kad durvis atvērās, es aizstājos aiz tām un gaidīju, kamēr viņi ar savu milzīgo spīdzināšanas ierīci iespraucas iekšā. Un tikai tad, kad izdzirdēju, kā viens no viņiem pārsteigti noelsās, ar plecu pagrūdu durvis, iegāzdams ar tām viņiem no visa spēka. Līdzko viņu kauli nobrīkšķēja, es izlecu no aizdurves un savicināju vada galā esošo metāla kasti. Viens no pelēkajiem stā­vēja saliecies, vairāk ieinteresēts uz savas kājas esošās mašīnas sma­gumā, nevis apkārt notiekošajā, un es iegāzu ar savu ieroci pa viņa galvaskausu. Kamēr kasti atkal ievēzēju, otrs centās izvilkt pistoli un, patiesi, pa pusei jau izdabūja to no maksts, pirms mans celis trāpīja pa vēderu, un viņš, saliecies uz pusēm, uzkrita virsū savam pārinie­kam. Kad viņš nokrita, es izrāvu no atslābušajiem pirkstiem tā ieroci, un tagad biju apbruņots.

Lielāko daļu laika, ko pavadīju šajā ēkā, biju pie pilnas apziņas, un domāju, ka zinu, kā tikt ārā. Atpakaļ cauri galvenajai ieejai, kura droši vien tiek apsargāta. Tās atradās vienu stāvu zemāk, pretējā virzienā no Kraja kabineta. Gauspistolē bija pilns enerģijas lādiņš, tikpat pilna izrādījās arī aptvere. Nebija laika pārbaudīt, ar kādu munīciju tā lādēta, tomēr tas noteikti bija kaut kas nāvējošs, kas man lieliski derēja. Man bija šausmīgs garastāvoklis. Uztinis vadu tuvāk kastei, lai tā nekarātos un netraucētu man iet, dziļi ievilku elpu un izniru ārpus durvīm. Gaitenis bija tukšs; labs sākums. Nevienu neieraudzījis, aizļepatoju līdz kāpnēm, bet pēc tam metos lejā, un tieši tad, kad no nepārtrauktas skriešanas pa lejup vedošu spirāli man sāka griezties galva, sastapu cilvēku, kurš kāpa man pretī, pelēku cilvēku ar gauspistoli un ļoti aizdomīgu skatienu. Tā kā biju gaidījis šo tikšanos, bet viņš ne, pirmais šāviens pienācās man. Tad vēl viens šāviens. Gauspistolē bija pielā­dēta ar sprāgstošajām lodēm. Tās izdedzināja kāpnēs milzīgu cauru­mu un atsvieda pelēko pie sienas, kur viņš, saļimis un nejūtīgs, arī palika gulēt. Vēl arvien dārdēja atbalss, bet putekļi nebija nosēdušies, kad es, pārlēcis pāri caurumam, pašnāvnieciskā ātrumā jau metos lejup pa kāpnēm. Tur palikt bija vēl neprātīgāk. Kāpnes beidzās, es atrados lejā un ietriecos sienā, tik ātri biju skrējis. Virs manis atskanēja kliedzieni un skrejošu kāju dimdoņa. Ar gaus­pistoli rokās atsitu vaļā durvis un… izgāju melnā tumsā.

Tas bija neliels šoks, es gandrīz uz dullo neizšāvu pāris lodes, bet, kad manas acis pielāgojās, tālumā ievēroju vāju gaismiņu. Tur bija neapmestas sienas, putekļi un citas pazīmes, kas liecināja, ka esmu aiztraucies garām pirmajam stāvam un savu maratonu beidzis pagra­bā. Tas arī nebija slikti, jo stāvu augstāk mani noteikti gaidīja silta uzņemšana. Ja es spēšu izkļūt no pagraba, tad aizvien vēl būšu soli priekšā saviem vajātājiem. Turot gauspistoli gatavībā, vēzējot kasti, uzdauzot zilumus pret neredzamiem šķēršļiem un klūpot uz katra soļa, es devos tālās gaismiņas virzienā. Kad, pārvarējis nesaskatāmo šķēr­šļu joslu, sasniedzu gaismas avotu, manu sirdi nepildīja entuziasms. Tas bija tikai logs.