HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Tur stāvēja Krajs — cilvēks pelēkā. Aiz viņa, pavērsuši pret mani savus ieročus, stāvēja vēl divi pelēkās formās. Krajs nomērķēja pret mani pirkstu, gluži kā revolveri.

— Mēs sekojām tev, spiegs, un gaidījām šo informāciju. Tagad varēsim ķerties pie jūsu Speckorpusa iznīcināšanas.

— Šķiet, šodien cilvēki pārāk bieži ielec pa durvTm, — teicu ar jautrību, kuru, pats par sevi saprotams, nejutu. Krajs ledaini pasmai­dīja.

— Ja jūs te domājat pulkvedi, tad, jā, es pavēlēju viņam jūs izsekot. Pamēģiniet vien tagad izlikties par muļķīti, Pas Ratunkov, vai kā jūs tur patiesībā sauc?

— Huļa, kosmiskās armādas leitnants.

— Let-majors Vasjka Huļa tika atrasts viesnīcā, kas arī izveda uz jūsu pēdām. Jūsu plāns bija visai asprātīgs un varētu izrādīties veik­smīgs, ja vien nebūtu izdedzis optiskais bags. Turp kārtību ieviest aizsūtītais darbinieks atrada let-majoru un atklāja viņa maldīšanos sa­karā ar datumu, un tas pievērsa manu uzmanību. Es viņu ņemšu līdzi.

Krajs izņēma papīru ar ziņojumu no satriektās Beizas rokām. Likās, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju. Es ieķēros ar rokām krūtīs sirds apvidū, pārgriezu acis, sagrīļojos, atkāpos soli atpakaļ.

— Pārāk daudz… — es izdvesu. — Sirds stājas… Nešaujiet… Tās ir beigas.

Krajs un divi viņa cilvēki turpināja auksti vērot, kā es daru to visu viņu dēļ, līdz dramatiskajam brīdim, kad ieķēros sev kaklā un sāpēs iekaucos, mans ķermenis saliecās kā atspere, visi muskuļi saspringa, bet pēc tam es ar muguru pa priekšu izkritu pa logu.

Tas tika izdarīts meistarīgi, gaisā izliecoties, es piezemējos uz pleca, apmetu kūleni un pielēcu kājās, gatavs skriet, un atskārtu, ka blenžu tieši gauspistoles stobrā, kura atradās vēl viena pelēkā tērpta drūma cilvēka rokās. Kā asprātīgs sarunu biedrs viņš vinnētu nulli punktu, taču dotajā brīdī no viņa tas arī netika prasīts, pie tam es pats arī nespēju izdomāt, ko tādu gudru lai pasaka. Caur izsisto logu man aiz muguras atskanēja Kraja balss.

— Savāc skuķi uz cietuma nometni. Viņa mums vairāk nav vajadzī­ga. Pārējais — atgriezties ar spiegu! Esiet pastāvīgi gatavībā: redziet, uz ko viņš ir spējīgs.

Ne uz ko īpašu, es pie sevis nodomāju pēkšņi uznākušā drūmā depresijā. Es iekļuvu, kur vajadzēja, uzzināju to, ko gribēju, tomēr izrādījos nespējīgs nodot savu informāciju, tādējādi padarot to nede­rīgu. Šis drūmais dvēseles stāvoklis saglabājās, kamēr pārējie drūm- sejainie pelēkie cilvēki ielenca mani un aizdzina uz gaidošo kravas automobili. Te vispār nebija ne mazāko izredžu aizbēgt, viņi ļoti meis­tarīgi rīkojās ar saviem lielgabaliem.

Ceļojums bija īss, lai gan pilnīgi bez komforta. Tas izrādījās trofeju automobilis — burādiešu kravas mašīna, kas droši vien paredzēta atkritumu vai kā tamlīdzīga pārvadāšanai. Biju vienīgais, kuru uztrauca iekšā esošā smaka. Pelēkie neizteica par to nekādas piezīmes un visu ceļojuma laiku nenovērsa no manis acu.

Es pārdomāju izmisuma pilnus plānus: izlēkt no kravas mašīnas vai uzbrukt savam konvojam un tamlīdzīgi. Tam visam nebija nekādas jēgas, un galamērķi mēs sasniedzām, neizmainījuši savas sākotnējās pozīcijas. Zem revolvera stobriem mani aiztrieca uz kara vajadzībās rekvizētu ēku un tukšā istabā, vēl aizvien zem pistoļu stobriem, pie­dāvāja izģērbties. Ar portatīva fluoroskopa un aukstas zondes pa­līdzību viņi novāca no manas personas visas ierīces un aparātiņus, bet pēc tam izsniedza jaunu apģērbu.

Šīs drēbes atkal bija kas jauns. No mīksta un lokana plastikāta izvei­dots ideāls kombinezons, kas droši sargāja pret vēju un siltumu. Un tomēr tas bija ideāls cietumnieka apģērbs, jo izrādījās pilnīgi caurspī­dīgs. Šī pastāvīga neaizsargātība — kailums, saprotams, nestiprināja gara možumu, un es sāku just vēl lielāku cieņu pret pelēkajiem cilvē­kiem. To visu veica klusējot, pat neskatoties uz maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Pēdējais piliens bija man ap kaklu apliktā metāla kakla siksna. No kakla siksnas stiepās vads, kas beidzās kastītē viena no pe­lēko cilvēku rokās. Tam visam bija ļoti ļaunu vēstījošs izskats. Manas aiz­domas attaisnojās, kad citi aizgāja prom ar visiem saviem ieročiem, bet palikušais, turot kastīti rokās, pagriezās ar seju pret mani.

— Es varu izdarīt tā, — viņš teica tikpat pelēkā balsī kā viņa drēbes. Un piespieda pogu.

Sajutu kaut ko pilnīgi negaidītu un īpaši sāpīgu. Vienā mirklī tiku ap­žilbināts ar nekad agrāk neredzētu krāsu uguņu sprādzienu un plosīša­nos. Manas ausis pildīja skaņas, spēcīgākas par parastajām, un katra ādas colla iedegās ugunī, it kā es būtu iemests skābes vannā. Šīs inte­resantās lietiņas neturpinājās tik ilgi, lai es pagūtu tās pilnībā novērtēt, bet pēc tam izzuda tikpat ātri, cik sākušās. Atgriezās redze un dzirde, un es attapos zemē ar dūcošu pakausi, kuru biju krizdams sadauzījis.

Šī kastīte droši vien ģenerēja nervu impulsus selektētā frekvencē. Nav ne mazākās vajadzības spīdzināt ķermeni, kad tu vari iebarot specifiskus sāpju impulsus tieši nervu sistēmā.

— Piecelties, — nokomandēja mans konvojs, ko es arī visai steidzīgi izdarīju.

— Ja vēlaties paziņot, ka varat ar mani darīt visu, ko vien gribat, bet tieši tagad man jāuzvedas labi — ziņojumu esmu sapratis, tikai pasakiet, un pakļaušos. Es būšu paipuisītis.

Pagaidām, protams, tik ilgi, līdz neatradīšu izeju no šīm lamatām tērauda žurkai. Paklausīgi aizļepatoju uz citu istabu, kur, pie liela gaida mani gaidīja Krajs. Istaba bija putekļaina, un uz sienām varēja redzēt tukšas vietas, ko atstājušas aizvāktās gleznas un mēbeles.

Vienīgais jaunais priekšmets, izņemot galdu, bija pie griestiem nesen piestiprinātais spīdošais metāla āķis, un es nemaz nebrīnījos, kad āķi aizkabināja aiz manas kastes gredzena, un atrados piesiets sava ienaidnieka priekšā.

Krajs noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi izpētot — darbs visai viegls, ja ņem vērā manu drēbju paaugstināto caurspīdīgumu. Es nekad neesmu slimojis ar kailuma tabu, tāpēc šī apskate mani neuztrauca. Bet, lūk, viņa acu auksti irracionālā izteiksme radīja krietni vien lielāku pretīgumu. Pašreiz es atrados, lietojot klasisko izteicienu, pilnībā viņa žēlastības varā. Man nebija ne jausmas, kādu riebeklību viņš ir izdomājis priekš manis, un stingri apņēmos to kaut nedaudz mīkstināt.

— Ko jūs vēlētos uzzināt? — es apvaicājos.

— Daudz ko, bet tas nāks vēlāk.

— Bet kādēļ gan ne tūlīt pat? Ņemot vērā mūsdienu hipnotiskās tehnikas, narkoterapijas un vecmodīgas spīdzināšanas, aptuveni kā šī jūsu mašīnīte, attīstību, no apņēmīgas nopratināšanas faktus noslēpt nav iespējams. Tādēļ — jautājiet vien, un es atbildēšu. — To mazu­miņu, ko zināju par Speckorpusu, lai uzzin veseli. Visu bāzu atrašanās vietas, neapšaubāmi paredzot šādas nopratināšanas iespējamību, no mums tika turētas slepenībā.

Jutos pārsteigts, kad viņš pakratīja galvu lēnā «nē».

— Informāciju jūs sniegsiet man vēlāk. Iesākumā vajag jūs pārliecināt par manu mērķu nopietnību. Esmu nolēmis jūs nopratināt, bet pēc tam iesaistīt dienestā mūsu darbā. Brīvprātīgi. Lai par to pārliecinātu, man sākumā jāteic, ka jūs nenogalinās. Stipri cilvēki nāvi uzņem drošsirdīgi. Tā ir viņu problēmu viegls atrisinājums. Jums tādas izejas nebūs.