HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Paņemiet šo, pārbaudiet te, parakstieties šeit, — rēca pulkvedis, un, pirms viņš bija salauzis zīmogu uz paciņas, mēs jau visu izdarījām.

Lieliem sarkaniem burtiem uz tās bija uzrakstīts: «IEBRUKUMS», kas visai miglaini norādīja, ka drīz būs karsti. Man domātās instrukcijas izrā­dījās samērā vieglas, un es pārslēdzos uz pavēlē minētajām elektronis­kajām ķēdēm, lai kuģis varētu sekot eskadras līderim. Vienā pusē spoži mirdzēja dzeltenīga saule, bet otrajā atradās zilganā planētas sfēra.

Pulkvedis urbās šajā planētā ar tādu skatienu, it kā gribētu pastiept roku, sažņaugt un nokost no tās gabalu. Tuvākajā laikā paredzēto notikumu norise man kļuva skaidra arī bez jautājumu uzdošanas.

Iebrukums sākās. Kosmosa tumsā nozaudēta un, mainot kursu, redzama vienīgi dzirksteļu veidā, lielākā daļa flotes atradās mums priekšā. Mūsu transportkuģu eskadra turējās kopā, automātiski sekojot flagmaņkuģa nospraustajam kursam, un planēta ekrānos tapa arvien lielāka. No attāluma tā izskatījās pavisam mierīga, lai gan zināju, ka flotes priekšējām daļām šai laikā jau vajadzēja uzbrukt.

Nebūt negaidīju šo iebrukumu ar lielu nepacietību — kurš, izņemot ārprātīgo, gan var priecāties par draudoša kara perspektīvu? — Tomēr cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kas bija mani te atvedis. Vēl arvien uzskatīju, ka starpplanētu kari ir neiespējami, pat neraugoties uz faktu, ka pats tajā piedalos. Jutos kā cilvēks, kurš, ieraudzījis zooloģiskajā dārzā eksotisku dzīvnieku, saka: «Tāda dzīvnieka būt nevar». Starp­planētu iebrukumi gluži vienkārši neizdevās.

Starpplanētu spēki traucās uz priekšu, varenā armāda norādīja uz manas teorijas melīgumu. Kad beznnosaukuma planēta sāka kļūt arvien lielāka un lielāka, aizņemot visu ekrānu, es ieraudzīju pirmās kara pazī­mes, kas, cik zināju, ritēja pilnā spēkā: mazmazītiņas gaismas dzirkstītes nakts puslodē. Ostrovs arī ieraudzīja, sāka vicināt rokas un kliegt:

— Sadodiet viņiem, puiši!

— Aizveries un skaties uz savām ierīcēm, — es ierūcos, pēkšņi sākdams ienīst Ostrovu. Un tūfīt pat nožēloju Viņš bija savas vides produkts. Kad klūga ir saliekta, tā izaug par greizu koku. Viņu salieca armijas skola-internāts, kurā Ostrovs tika iebāzts zīdaiņa vecumā. Un par kuru viņš kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl arvien bija labās domās, lai gan visam viņa stāstītajam izrādījās nomācošs vai sadistisks raksturs.

Viņa audzinātāji nekad nebija aizdomājušies par jautājumu, vai ticēt tam, ka dievs radījis Klizantu daudz labāku nekā citas planētas, un ka viņiem jārūpējas par nepilnvērtīgajām rasēm. Vienkārši pārsteidzoši, kam tikai netic cilvēki, ja vien viņus noķer pietiekami agri.

Kad transportkuģi izklīda, ejot katrs uz savu mērķi, mūs atsvabināja.

Es noņēmos ar rāciju un klusēdams lādēju klizantiešu tieksmes pēc slepenības. Lūk, es piezemēju ar kareivjiem piebāztu kuģi — un pat nezinu, kur! Saprotams, uz planētas lejā, šo faktu viņi nevarēja pietiekami labi nomaskēt, bet kādā kontinentā? Kādā pilsētā?

Viss, ko es zināju, bija tas, ka vispirms nolaidās izlūkkuģi un izvie­toja radiobākas. Man bija frekvence un signāls, kuru vajadzēja uztvert, nopeilēt, izvest uz to kuģi un piezemēties. Zināju, ka mērķis ir kosmo- osta. Reizē ar pēdējām instrukcijām, saņēmu dažus lielus un skaidrus fotoattēlus — klizantiešu spiegi bija labi pastrādājuši, kosmoostu varēja redzēt gan no augšas, gan lejas. Liela kosmoostas ēka, bet blakus — milzīgs sarkans «X» — vieta, kur man vajadzēja nosēdināt savu kuģi, pēc iespējas tuvāk šai zīmei. Lieliski.

— Ir signāls.

Ta-ta-ta bija skaļš un skaidrs.

— Piesprādzēties — lūk, mēs arī esam klāt — teicu Ostrovam un iebaroju instrukcijas kompjūterā. Tas gandrīz acumirklī aprēķināja no­sēšanās orbītu un ieslēdza reaktīvos dzinējus.

— Nodod pulkvedim brīdinājumu, un, kamēr es iedarbinu kuģi, aizsūti arī ziņojumu par atstatumu un augstumu.

Mēs kritām lejā, ielidodami rītausmā. Kompjūters, pieķēries bākai, laida mūs lejā līganā, uzmanīgā trajektorijā. Kad izlauzāmies cauri māko­ņu segai un tālu lejā tapa redzama zeme, es ievēroju pirmās pretošanās pazīmes. Mums apkārt parādījās melni sprādzienu mākonīši.

— Viņi šauj uz mums? — novaidējās satriektais Ostrovs.

— Bet tas taču ir karš ar šaušanu, vai tad ne? — es minēju; kas viņš īsti par veterānu, ja metas nelabi no retas zenītuguns vien. Tai pat laikā iedarbināju vadības pārņemšanu un atslēdzu galvenos reak­tīvos dzinējus. Mēs kritām brīvā lidojumā, un nākamie sprādzieni pa­rādījās augstāk un aiz mums, par cik mūsu krišana izslēdza no spēles ieroču kompjūteru. Tālu lejā es ieraudzīju kosmoostu un, lai novirzītos tajā virzienā, ieslēdzu sānu dzinējus. Tomēr vēl arvien kritām. Mūsu radara altimetra dati tika ievadīti kompjūterā, kas turpināja brīdināt par zemes tuvumu. Es ātri ievadīju tajā programmu aizkavēt bremzēšanu pēc iespējas ilgāk, lai nolaistu mūs zemē ar 10 G. Tas nozīmēja, ka kritīsim ar maksimālu ātrumu minimālā laika sprīdī, kas samazinās iespējamību trāpīt kuģim. Un vēl es gribēju, lai pulkvedis dabūtu savus 10 G, par kuriem viņš runāja, mūs brīdinot.

Reaktīvie dzinēji, iespiežot mūs krēslos, ieslēdzās augstumā, kas, likās, nemaz nepārsniedz koku galotnes. Es pasmaidīju, kas gan bija visai grūti izdarāms, domājot par pulkveža sejas izteiksmi dotajā brīdī.

Skatoties ekrānā, virzīju kuģi sānis. Pēc tam viss kuģa vadības smagums uzgūlās kompjūterā platajiem pleciem, kurš tika galā vien­kārši lieliski, izslēgdams dzinējus tieši tad, kad iečirkstējās balsta amor­tizatori. Tiklīdz dzinēji apklusa, es nospiedu izkraušanas pogu, un kuģis iedrebējās, izsviežot kāpnes un pandusus.

— Ar šo mūsu loma ir galā, — es noteicu, atsprādzēdams siksnas un izstaipīdamies.

Ostrovs pievienojās man pie iluminatora, un mēs vērojām, kā ka­reivji skrēja lejup pa kāpnēm un muka uz aizsegu. Šķita, ka viņiem nav ne mazāko zaudējumu, kas likās pārsteidzoši. Tuvumā bija daži bumbu krāteri un šķembu kaudzes, tai pat laikā, mūs piesedzot, gaisā rēca iznīcinātāji — bumvedēji. Tomēr šķita neticami, ka pretestība bija salauzta tik ātri.

Tā varēja būt atbilde, kas izskaidroja klizantiešu iebrukumu panā­kumus: zini, izvēlies uzbrukumam nobriedušas planētas. Es izdarīju dažas atzīmes, lai vēlāk nepiemirstu par to uzzināt. Tālu aiz kareivjiem īpašā mašīna brauca pulkvedis. Cerēju, ka viņa zarnas vēl aizvien ir sapresētas pēc manas piezemēšanās.

— Bet tagad mums vajadzētu atrast dzeramo, — paziņoja Ostrovs, jaukās priekšnojautās aplaizot lūpas.

— lešu es, — steidzīgi atsaucos, paņemot no statņiem personīgo ie­roci un piesprādzējot to pie jostas. —Tu paliksi ar rāciju un sargāsi kuģi.

— Tieši to vienmēr arī saka pirmie piloti, — viņš pažēlojās, tādējādi sapratu, ka esmu pavēlējis pareizi.

— Dienesta pakāpes privilēģija. Kādreiz tu arī to izmantosi. Es nepalikšu ilgi.

— Kosmoostas bārs ir tieši tur, kur tas parasti atrodas. Dzeramo visvieglāk atrast tieši tur, — viņš sauca man nopakaļ.

— Nemāci līdaku peldēt, — es nosprauslojos, pats jau sen biju to izskaitļojis.

Kad mēs piezemējāmies, visas kuģa iekšējās durvis bija automātiski atvērušās. Nokāpu pa trapu uz atbrīvojušos malējo klāju un ar spē­rieniem attīrīju sev ceļu cauri izmestajām ēdiena paciņām. Vējš nesa deguma smaku kopā ar putekļiem un sadegušu spridzekļu smārdu. Bijām atveduši uz citu planētu klizantiešu civilizācijas jaukumus.