HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

10. nodaļa

Caurums tur bija gan. Nav ko piebilst, labs caurums, kam no otras puses spīdēja gaisma. Dūmu mutuļi sāka velties iekšā bāzes teritorijā. Tāpat tur bija arī kareivji, spriežot pēc šaujamo ieroču raidīto ložu trokšņa, kuras taranēja vārtus, pa retam trāpīdamas arī caurumā. Aiz­mugurē atskanēja vaimanas, acīmredzot kādam arī trāpīja. Tie muļķi šāva viens uz otru, palīdzot izplatīt manis sēto paniku.

Turoties tālāk no uguns līnijas, kura izveidojās abpus vārtiem, es iemetu caurumā granātu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl… Kad dūmi šeit bija izklīduši, bet tur sasnieguši maksimālu biezumu, es līdu cauri pats, cik vien spēdams ātri un saliecies pēc iespējas zemāk. Tas patiesi skanēja teicami. Gaudoja sirēnas, kliedza kareivji, rēja ieroči

— galējā jucekļa troksnis. Es aizsviedu dažas granātas vēdekļveidīgi, metot pēc iespējas tālāk, lai palielinātu ietekmes rajonu, un metu tik ilgi, līdz bija palicis vairs tikai kāds pusducis. Tās sabāzu mēteļa ka­batās, pietaupīju iespējamai ārkārtējai vajadzībai, kura droši vien ra­dīsies.

Čemodāna likvidēšanas mīnai, kuru es ieslēdzu, bija piecu sekunžu aizture, aizmetis čemodānu, metos uz pretējo pusi. Žagos gar sienu

— manu vienīgo orientieri šajā tumsā — uz sardzes mājiņu, kuru biju ievērojis, kad pirmo reizi pētīju vārtus. Tur atradās automobiļu perēklis. Visu laiku skaitīju lūgšanas, lai tur būtu palikusi vēl vismaz viena.

Dūmi sāka izklīst, es aizmetu vēl divas granātas. Tumsā izdzirdēju iedarbināta dzinēja rūkšanu. Aizmirsis par piesardzību, metos skriet. Kāds manī ietriecās un smagi nokrita, tomēr es noturējos kājās un tenteriski jozu tik tālāk. Pēc tam paklupu pret trotuāra malu un nokritu, pazaudēdams cepuri. Motors ierūcās skaļāk, bet tad, tieši pašā dūmu mākoņa malā ieraudzīju zemu furgonu.

Tas griezās, gatavs braukt prom pa ceļu, un es, cik vien spēdams tālu aizlidināju divas no četrām atlikušajām granātām. Kad mašīnas priekšā izauga sēņveidīgi mākoņi, vadītājs piebremzēja. Tai mirklī es jau atrados pie durvīm un atrāvu tās vaļā.

Viņš bija baltā pavāra virsvalkā, ar pavārcepuri un visu pārējo. Kad viņš mēģināja atstāt mašīnu, izstiepu roku un pievilku viņu sev klāt, dodot ašu sitienu ar labo kāju pa atkārušos žokli. Pēc tam pārsēdos vadītāja vietā un pārslēdzu to lietiņu uz pirmo ātrumu, un rāvu mašīnas masu pēc iespējas ātrāk uz priekšu, ļaujot durvīm pēkšņā paātrinājumā aizcirsties pašām. Izraujoties no dūmiem, es ieraudzīju, ka ir jau kļuvis gaišs. Lieliski nostrādāts, apsveicu pats sevi, bet pēc tam samazināju ātrumu, lai nepievērstu kāda uzmanību. Pa ielu man pretī skrēja jauni karavīri un, ieniris kabīnē pēc iespējas zemāk, es sāku plēst nost sirmo bārdu. Tagad ir pats īstākais laiks atkal atgriezties Vasjkas lomā.

Pēkšņi manu galvu aptvēra mežonīgas sāpes, un, sāpēs ieklieg­damies, nokritu, paraudams uz savu pusi stūri. Furgons aiznesās tieši kareivju bariņā, kuri aši metās katrs uz savu pusi. Kaut kas pazibēja man aizmugurē, es sasvēros uz sāniem tā, ka otrs sitiens trāpīja man pa plecu un cauri drēbēm bija tikko sajūtams. No furgona aizmugures pašāvās baltā tērpta roka, kura žņaudza smagu katliņu. Es sparīgi pagriezu stūri sānis, un roka pazuda no redzesloka, kad tās īpašnieks nokrita. Steigā biju piemirsis, ka furgonā varētu atrasties arī citi.

Tieši pretī furgonam pie sienas bija pieplacis pārbiedēts virsnieks. Es atkal pagriezu stūri, lai viņu nenotriektu. Kamēr furgons nesās garām, mēs labi apskatījām viens otru. Mana gāzmaska un bārda noteikti atstās iespaidu, un viņš nekavējoties paziņos to pa savu rāciju. Laika vairs nebija nemaz. Atkal parādījās roka ar katliņu, es iegāzu ar delnu pa šo roku un ieguvu katliņu. Tikko mans furgons atkal nogrie­zās gar stūri, metu katliņu kopā ar granātu atpakaļ tā īpašniekam, un vismaz uz laiku piespiedu apklust šo nepatikšanu avotu. Izlīdzinājis furgona gaitu, uzmanīgi aptaustīju punu uz galvas un ievēroju pāris bruņmašīnas, kas parādījās ceļa galā un nogriezās manā virzienā. Garām zibēja ēkas, es nobremzēju un iegriezos nākošajā šķērsieliņā. Furgons sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, un man nācās no tā atbrī­voties.

Bet, ko tālāk? Negribējās, lai mani ierauga tik tālu no istabas — tas tūlīt radīs aizdomas, jo virsnieku kazarmas atradās pavisam pretējā pusē. Pārāk tālu nebija «Virsnieku klubs». Vai man izdosies tur nokļūt? Vai bija iespējams, ka līdz nesamaņai piedzērušies virsnieki pēc va­kardienas jautrās iedzeršanas vēl arvien gulēja nārās, kur es tos aizejot atstāju? Tā bija pārāk laba izdevība, lai palaistu garām. Ja man lai­mēsies atgriezties savā nārā, tad, protams, būšu ārpus jebkādām aizdomām.

Tas bija pietiekami tuvu. Bija man pretī traucošās mašīnas un, neapšaubāmi, vēl vairāk to bija aizmugurē, taču itin neviena dotajā momentā neatradās pa rokai. Iedams vilku nost savu maskarādes tērpu: mētelis, gāzmaska un bārda iezīmēja manis veikto ceļu.

Es iebāzu atlikušo granātu kabatā, uzmaucu laiviņu, iztaisnoju to pēc armijas modes, un ierindas solī nogriezos ap stūri. No kazarmas izbira kareivju nodaļa un kārtojās ierindā, taču pilnībā ignorēja mani — tikai vēl viens mundieris starp tūkstošiem citu.

Virsnieku klubs vairs nebija tālu. Vēl ap diviem stūriem, un, lūk, tas arī klāt. Priekšistaba bija aizslēgta, taču es zināju, ka ieeja istabā ar nārām būs vaļā. Mirklī, kad gatavojos nogriesties gar stūri, izdzirdēju divu kareivju sarunu un aizkavējos.

— Tas ir viss?

— Palikuši vairs tikai daži, ser. Pāris tādu, kurus grūti pamodināt. Un viens, kurš nevēlas līst nost no nārām.

— Es ar viņiem parunāšu.

Uzmanīgi paglūnēju gar stūri, bet pēc tam atrāvos atpakaļ.

Biju ieradies pārāk vēlu. Tieši šai brīdī virsnieks devās iekšā istabā, bet visapkārt mudžēja milzums zaldātu, kuri veda paģirainos virsniekus uz furgonu. Viens no virsniekiem sēdēja zemē, turēdams rokās galvu un ignorēdams kareivjus, kuri centās viņu ievilināt transporta līdzeklī. Vēl viens savu paģiraino pauri dauzīja pret sienu.

Domā ātrāk, di Grīz, laiks iet. Pasvārstīju plaukstā pēdējo granātu un piespiedu aktivatoru. Ja es spēšu pievienoties šai dzērāju kompā­nijai, tad būšu drošībā, tas bija riska vērts. Es pagriezos ap stūri, turot roku aiz muguras, un neviens neskatījās manā virzienā. Ar ātru rokas vēzienu metu granātu pēc iespējas tālāk aiz furgona.

Uzsprāga jau nu tā mīļi — dobjš troksnis — bums! Tūlīt pat uzvir­moja dūmu mākoņi un atskanēja kareivju kliedzieni. Un visi paskatījās tajā virzienā. Astoņi ātri soļi nogādāja mani aiz viņu mugurām pie sēdošā virsnieka, kurš kaut ko nelaimīgi murmināja, ignorējot visu visapkārt. Es pieliecos, līdzjūtīgi piekrītot viņa grūti saprotamajām žē­labām, un palīdzēju piecelties kājās.

Pēc tam palīgā nāca zaldāti, pieturot arī mani pašu, jo šķiet, ne visai stingri turējos kājās. Viņi veda mūs uz gaidošo furgonu. Es pa­klupu un tik tikko nenokritu, bet viņi uztvēra mani un pieturēja. Tagad bija veikti priekšdarbi tam, ko vēl vajadzēja izdarīt.

Furgonā bijušais pavārs pastāstīs, ka viņš iesitis spiegam pa galvu. Tādējādi parādīsies pavēle meklēt brūci galvā — aptuveni tādu kā manējā. Es nevaru atbrīvoties no puna galvaskausā, taču varu to nomaskēt. Tas būs sāpīgi, tomēr nepieciešami.

Kareivji palīdzēja man uzkāpt pa trepēm. Tiklīdz viņi palaida mani vaļā, es aizkāpu garām nākošajam pakāpienam un iebruku atpakaļ starp tām, atsizdamies ar galvu pret zemi.