HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Bet. laiks skrēja ātri. Visas noklausīšanās ķēdes sagājās un izzuda kabelī, kurš caururba sienu un veda uz vietējo policijas iecirkni vai kādu citu valsts iestādi, kas man arī deva ideju. Vairs nebija laika ielikt lentu un skaņas celiņu, kas varētu sūknēt noklausīšanās tīklā viltus informāciju, tā kā nācās vien improvizēt. To izdarīt bija itin viegli. No V^ikas numura nākošajam noklausīšanās tīkla signālam pieslēdzu V 'iiminu numuru.

Spriežot pēc tā, kā te viss ierīkots, bija acīm redzami, ka «blaktis» vienlaicīgi varēja novērot tikai vienu numuru. Šāda iekārtojuma sistēma taisīta vienīgi celtniekiem zināmu iemeslu dēļ.

Eksistēja tikai viena iespēja no desmit tūkstošiem ievērot, ka pilnīgi vienāds signāls nāk no divām istabām. Un šī niecīgā iespējamība mani pilnībā apmierināja.

Katrā gadījumā, vairāk nekā puse no numuriem bija tukši, kas vēl vairāk uzlaboja šo attiecību.

Tagad Vasjka nevarēja ne redzēt, nedz arī dzirdēt. Par numuru un ar to saistīto prieku ir samaksāts, bet, pirms doties prom, es atstāšu pietiekamu naudas daudzumu (visa zagta), lai izvilktu, ja ievajagas, arī visu gadu.

Tagad ir jāizstrādā plāns, kā noturēt Vasjku uz doto laika sprīdi viesnīcā, un es ar savu prātu un neizsīkstošo fantāziju jau biju to izgudrojis. Skaļruņa ķēdei bija pieslēgts magnetofons, taimers, un tas viss droši noslēpts visapkārt esošās elektronikas mudžeklī. Es iepro­grammēju magnetofonu, uzstādīju taimeri un ieslēdzu to, bet pēc tam metos uz numuru paklausīties un apskatīties, kā mans izgudrojums strādās.

Vasjka vēl arvien sēdēja, ar acīm pielipis televizora ekrānam, viņš smagi pūta, kad kosmiskie kuģi saķērās iznīcināšanas drudzī. Šņāca blastolielgabali un ārdījās mežonīgi enerģijas virpuļi, un tam visam cauri izspraucās mana ierakstītā balss:

— Bet tagad klausies, Vasjka. Tev bija grūta diena, un tu gribi gulēt. Tu žāvājies. Tagad tu izslēgsi gaismu un dosies uz blakus istabu, jo rīt būs jauna diena.

Tie bija lieli meli. Jo rīt nebūs jauna diena, vismaz priekš Vasjkas. Atkal atkārtosies viss tas pats no sākuma. Viņš tiks ieaijāts dziļā miegā un vēl dziļākā transā, manas mierinošās balss iespaidots. Un kamēr tajā atradīsies, viņam paskaidros, ka šī diena ir jāaizmirst, tā, lai Vasjka varētu pamosties savas pēdējās atvaļinājuma dienas rītā pirms iera­šanās dienestā. Pēc vakardienas svētkiem pamostoties viegli paģi­rains, viņš tā dēļ nesāks sevi ar ko citu apgrūtināt. Vienkāreši gulēs viesnīcas numurā, nedaudz lasīs, nedaudz pasnaudīs, skatīsies tele­vizoru, un dosies pie miera tā paagrāk. Viņš to baudīs. Un tā turpi­nāsies tik ilgi, līdz netiks izjaukta programma.

Šis bija brīnišķīgs plāns, un maksimāli aizsargāts arī pret muļķīgām nejaušībām. Es iebaroju pusi savu likvida fondu maksas hopperā, un indikatora bilance uzlēca līdz milzīgai summai.

Lēni un laimīgi es izslīdēju no sava bijušā numura un piekarināju pie durvīm plāksnīti «Netraucēt!».

Bet pēc tam iegrimu depresijā, atkal ieslēdzu gaismu un palūkojos apkārt, meklēdams pudeli, kas bija apveltījusi mani ar tik intensīvu iedvesmu. Vasjka par tām lieliski rūpējās.

Kā lai es tagad nokļūstu bāzē ar tās trīskārt pastiprināto apsardzi?

Tikpat liela, kā savos patiesajos apmēros manās smadzenēs at- plaiksnīja augstā akmens siena. Es radītu lielu troksni, mēģinādams tai pārkļūt, un saceltu kājās visus. Būtu jau ļoti jauki, ka varētu at­griezties bez citu ziņas, varbūt parokoties zem tās. Tomēr par rakšanu nevarēja būt nekādas runas, tam vajadzēja būt kaut kam tādam, kas izdarāms dažu stundu laikā.

Aizdzīt lidmašīnu, pārlidot pāri un nolekt ar izpletni? Un tikt nošau­tam, vēl pirms kājas skar zemi. Lai iekļūtu vai izkļūtu ārā no bāzes, nevarēja būt sliktāka laika kā patlaban.

Sargkareivji būs divkārt uzmanīgi, bet visa bāze tā vien mudžēs no zaldātiem. Un tas, protams, deva man ierosmi turpmākai darbībai. Pavērst viņu spēkus pret šiem pašiem, izmantot viņu lielo skaitu, lai veiktu triecienu — gigantisku apjomu džudo paņēmienu. Bet kā?

Cik pareizi tika formulēta problēma, tikpat ātri klāt bija atbilde. Es savācu bruņojumu, tas bija visai apjomīgs. Pēc tam ieliku to lielā čemodānā un apgādāju ar pašiznīcināšanās aparatūru.

Būs vajadzīga personība, nekas sarežģīts, vienkārši, lai noslēptu manu reālo — piesavināto personību. Ak, līdz kādiem apmāna līme­ņiem gan man vajag aizkļūt!

Pie kakla aizpogātais mētelis apslēpa manu formas tērpu, laiviņa atradās kabatā, to nomainīja platmale, bet vecā, labā, sirmā bārda uzlika manai sejai anonimitātes uzpurni. Es biju gatavs. Smagi nopū­ties, izdzēru pēdējo pilīti un izšmaucu no numura, aizslēgdams durvis un iebāzdams atslēgu kabatā.

Ejot gar atkritumu lūku, es iemetu to tur, un acumirklīgas iznīcinā­šanas uzliesmojums man norādīja tās ceļu. Aizgāju pienācīgā attālumā no hoteļa, apturēju robotaksometru un iestūķēju tajā savu čemodānu.

— Bāze «Muļķība», galvenā ieeja, — es pavēlēju, un mēs devāmies uz priekšu.

Neprāts? Iespējams, tomēr tas bija vienīgais līdzeklis.

Nevarētu teikt, ka pa muguru man neskraidīja skudriņas, cenzda­mās izkļūt ārpusē. To arī varēja sagaidīt, kad mēs braucām pa galveno ielu starmešu apgaismoti, tuvodamies aizdomīgam, līdz zobiem bru­ņotam sargkareivim, kas maigā tvērienā bija saņēmis savu ieroci. Rīt­ausma jau skāra debess maliņu.

— Bāze ir slēgta! — sauca leitnants, atraudams taksometra durvis. — Ko jūs šeit darāt?

Bāze? — es izdvesu drebošā balsī, visai slikti imitēdams vecišķu falsetu. — Vai tad tas nav Burkānu Sulas Centrs dabiskajai veselībai? Tas taksometrs ir mani atvedis nepareizi… Oficiozais leitnants no­spraustajās un aizgriezās, bet es starp viņa līkajām kājām ieripināju pārīti granātu. Un tām pa pēdām aizlidināju vēl kādas piecas. Kad pirmās uzsprāga, uzmaucu pāri savai cepurei gāzmasku, pielicis sejai bārdu un visu tamlīdzīgo.

Oho, situācija tūdaļ pat kļuva darbīga. Granātas bija lielisks apziņu aptumšojošās, dūmu un smieklu gāzes kokteilis.

Apžilbušie, klepojošie kareivji smejoties, lamājoties klupa un krita, atskanēja vairāki šāvieni. Es lauzos cauri viņu izirušajām rindām, pa ceļam sēdams vēl lielāku paniku. Aizkļuvis līdz galvenajiem vārtiem, noliku zemē savu čemodānu un atvēru to. Komulatīvie spridzekļi sa­turēja līmi, kas pielipa pie vārtu tērauda, tiklīdz biju paguvis tos pielikt noteiktai vietai.

Reaktīvais lādiņš izsprāga pret vārtiem un šķembas saplēsa manu mēteli. Es sabruku zemē, izrāvu divas dūmu granātas un metu sev pār plecu. Tieši tad, kad sāka celties dūmu mutuļi, uz īsu mirkli ie­raudzīju tuvojošos kareivju vadu, kuri vēl aizvien atradās ārpus sagā- zētā rajona un skrienot šāva.

Vēl divas aptumšojošās gāzes granātas stipri palīdzēja. Būdams tādā pat tumsā kā visi pārējie, es sataustīju kapsulas un savienoju tās ar radiovadību.

Laiks gāja pārāk ātri. Tagad viņi ir sacēluši trauksmi arī aiz vārtiem un gaidīs mani. Es biju aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Atkal taustoties pa tumsu, aizvēru čemodānu, saķēru to abās rokās, uzma­nīgi aizlavījos gar sienu un nospiedu raidītāja pogu. Aizmugurē atska­nēja sprādziens un tērauda žvadzoņa. Cerēju, ka vārtos būs izspridzināts caurums.

Laužoties cauri šim haosam un visapkārt esošajai tumsai, klupdams krizdams atgriezos pie vārtiem.