HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Sadabūjis blašķīti ar visvarenāko dzērienu no manas kolekcijas, ielēju viņam puskrūzi.

Viņš satvēra to drebošām rokām un tukšoja, līdz viņa ķermeni sāka kratīt drebuļi. Dzēriens droši vien izdarīja ko labu, tādēļ, ka viņš piecēlās sēdus un pastiepa krūzi papildporcijai.

— Pēc divām dienām mūs «palaidīs no ķēdes», — viņš paziņoja, ostot dzērienu. — Vai tas patiesi nav šķīdinātājs, ko?

— Nē, tas vienkārši tā smaržo, lai apvestu ap stūri kara policiju. Kurp?

— Tik asi nejoko no rītiem. Tu taču zini, ka mēs nekad nezinām, kurai planētai dosim triecienu. Drošība! Vai arī tu dienē drošības spē­kos?

Viņš aizdomīgi samiedza acis uz manu pusi. Vajadzēs sekot līdzi saviem jautājumiem, kamēr nebūšu uzzinājis vairāk. Es piespiedu sevi pasmaidīt un ielēju krūzi arī sev.

— Joks. Es pats arī nejūtos diez cik labi. No rīta es pamodos vēl kā let-majors.

— Bet tagad esi leitnants. Viegli nāca — viegli aizgāja.

— Nenāca nemaz tik viegli.

— Atvaino, figurāls izteiciens. Vienmēr esmu bijis leitnants, tāpēc nezinu, kā jūtas citi. Vai tu nevarētu vēl mazliet iepilināt šajā krūzē? Tad es spēšu saģērbties, un mēs varēsim aiziet uz klubu un iedzert pa īstam. Būs taču šausmīgi visas šīs prombūtnes nedēļas iztikt bez dzeramā.

Vēl viens fakts. Klizanta cīnījās, kaujās atsvaidzinoties ar ūdeni. Gribētu zināt, vai es to spētu? Iemalkojis no krūzes, atklāju, ka virspusē ir uzpeldējusi doma, kura nedeva man mieru jau vairākas minūtes, īstais Vasjka Huļa atrodas viesnīcā un tiks atrasts. Un es neko nevarēju darīt, jo atrados šajā izolētajā bāzē.

Šis tas no izdzertā nokļuva nerīklē, un es sāku klepot. Ostrovs uzsita man pa muguru.

— Manuprāt, tas patiesi ir šķīdinātājs, — viņš drūmi teica, kad biju beidzis klepot, un sāka ģērbties.

Kad mēs nonācām pie virsnieku kluba, biju visai tālu no laipna garastāvokļa, kurā Ostrovs, visticamākais vainoja manu neseno paze­mināšanu. Ko lai dara? Liekas, paredzēta iedzeršana, vēl nebija pat dienas vidus, bet, lai izkļūtu no bāzes, vissaprātīgākais bija pagaidīt vakaru. Un uzņemt problēmas, kādas tās ir. Tieši tagad atrados lieliskā stāvoklī, lai uzņemtu alkoholu kopā ar grupu savu jauno biedru un vienlaicīgi vāktu informāciju. Tas galu galā bija iemesls, kādēļ es pir­mām kārtām šeit arī atrados.

Pirms doties ceļā, es iebāzu kabatā tūbiņu ar pretalkoholiskajām tabletēm. Pa vienai ik pa divām stundām: tās rada nepārtrauktas grē­mas, bet arī neitralizē lielāko daļu kuņģī nokļuvušā alkohola.

Es pamatīgi dzeršu un klausīšos, paliekot skaidrā. Kad mēs izgājām pa kliedzoši izkrāsotajām virsnieku kluba durvīm, es nemanāmi izvilku un noriju vienu tabletīti.

Tā visa bija diezgan nomācoša padarīšana, īpaši tādēļ, ka lēju dziru sev rīklē ar ātrumu, kādā vien spēju rīt, pērkot vienu glāzi pēc otras, bet nejūtot ne garšu, ne iedarbību vispār. Kad pienāca pusdienlaiks un slāpes pastiprinājās, klubā parādījās arī citi virsnieki, un drīz vien ap mani drūzmējās ducis citu pilotu. Visi dzēra labi un stāstīja maz ko interesantu.

— Dzeriet, dzeriet, — es, viņus iesildot, uzstāju. — Tur, kurp mēs dodamies, nauda nav vajadzīga.

Un pirku vēlreiz visiem pa apli.

Kā viegli var nojaust, daudz tika teikts par dažādu kuģu lidojumiem, un es atmiņas kartotēkā piefiksēju visas būtiskākās detaļas, tāpat daudzas atmiņas par iepriekšējām kampaņām.

— Es nāves cilpā un no 50000 iesēdināju bumbas, uzšāvos de­besīs… — un tamlīdzīgi.

Vienīgais ievērības cienīgais fakts tajā visā bija ne ar ko neaptum­šotā uzvaru sērija. Es zināju, ka Klizantas bruņotie spēki bija labi, taču, skatoties uz šiem dzērājiem, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka tie ir tik labi. Taču tā noteikti bija — šie nebeidzamie lielīgie nostāsti par uzvarām un uzvarām, un ne par ko citu… Pēc kāda laika es arī sāku tam ticēt.

Šie zēni bija lieliski, bet kosmiskā armāda — neuzvarama. Tas viss bija pārāk nomācoši. Pievakarē sākotnējie gaiļi burtiski atkrita, lai gan viņu vietas pie galda aizpildījās pietiekami ātri. Kad kāds no viņiem noslīdēja uz grīdas, kalpotāji to maigi aiznesa prom. Es apjēdzu, ka esmu palicis pēdējais no sākotnējiem, / tā kā neviens neievēros, ja es došos uz izeju šajā, noteikti tradicionālajā veidā.

Ļāvis acīm aizvērties, es dziļi ieslīgu krēslā, cerot, ka ar to pietiks, tā kā mani nemaz nevilināja perspektīva nokļūt uz stikla lauskām pie­mētātās grīdas.

Viņiem vajadzēja dažas minūtes, lai ievērotu, ka es vispār nefun­kcionēju, bet gala rezultātā viņi tomēr pamanīja. Stingras rokas satvēra mani zem ceļgaliem un padusēm, un iznesa laukā.

Kad soļu dimdoņa attālinājās, es atvēru acis un aptvēru, ka atrodos krēslainā telpā ar nārām gar sienu. Netālu no manis atradās dzērāja miegā krācošā Ostrova mutes «o». Tāpat kā citi. Neviens neievēroja, kā es uzvilku cimdus, piegāju pie ārējām durvīm un izlaidu pats sevi. Bija gandrīz tumšs, vajadzēja atstāt nometni un man nebija ne mazā­kās sajēgas, kā to varētu izdarīt.

Vārti atkrita. Es pastaigājos gar sienu (īdz pirmajiem. Aizmūrēti un aizvērti, tērauds ar uzmanīgu sargkareivi, kurš pieskatīja, lai ar slēdze­nēm neviens neblēņotos.

Devos tālāk. Gar sienu, apmēram ik pēc katriem simts soļiem, stāvēja sargkareivji un es pieņēmu, ka eksistē arī visai ievērojams skaits elektronisko ierīču. Tuvojoties vakaram, tika ieslēgti starmeši, kas apgaismoja kādu gabalu arī ārpusē. Starmešu gaismā spīguļoja dzeloņdrātis.

Jāatzīst, ka tas viss bija tādēļ, lai traucētu kādam tikt iekšā, bet tik pat labi tas darbojās arī pretējā virzienā.

Es devos tālāk, vēl aizvien cenšoties pārvarēt mani pārmākt drau­došo melno depresiju. Izgāju cauri vidēja izmēra sektoram ar atmos­fēras lidmašīnām, garām diviem skrejceļiem un dažiem angāriem ar tuvumā stāvošiem neveikliem reaktīvajiem transporta kuģiem. Vienu brīdi radās ideja nozagt kādu no tiem, bet, kur lai es piezemējos, nenokļūstot gūstā? Man šonakt vajadzēja būt pilsētā, bet nevis drasēt pa nezināmiem novadiem.

Aiz lidmašīnām atradās augsts metāla tīkls, kas atdalīja laukumu no kosmiskajiem kuģiem. Tur nokļūt varēja diezgan viegli — bet kāda no tā jēga? Tālumā es saskatīju to pašu augsto akmens sienu. Debesīs atskanēja dārdoņa, un atmirdzēja spožu gaismu pīķi.

Es pagriezos un, tumsas apslēpts, vēroju, kā deltaspārnu iznīci­nātājs smagi uzsāka nosēšanos. Tas izskatps līdzīgs lidmašīnu tipam, kuras apšaudīja Podu. Kad tas piezemējās, iekaucās riepas, un sinhronas skaņas atskanēja arī no reaktīvajiem dzinējiem, bet es metos skriet, lai gan ideja manā galvā bija noformulējusies vēl tikai pa pusei.

Neprātīgi? Droši vien. Taču manā darbā — zagšanā un krāpšanā — ātri vien iemācīsies paļauties uz priekšnojautu un trenētiem reflek­siem. Kamēr skrēju, visas detaļas nostājās savās vietās, un es ie­raudzīju, ka tas ir «tas». Mīļš, ātrs, tīrs un bīstams. Tāds, kāds man patika. Izvilcis no kabatas viltus ūsas, es jožot tās pielipināju. Iznīci­nātājs pagriezās un aizripināja uz kara bāzi, bet es rikšoju tam nopakaļ. Pilotu sagaidīt izbrauca mašīna, bet iznīcinātāju sāka aprūpēt mehā­niķu brigāde. Viens no viņiem pielika kāpnītes, un, gluži kā aligatora žokļi, pavērās starmetis.

Kad pilots izlīda un devās pie mašīnas, es sāku skriet nedaudz ātrāk. Viņš tik tikko bija tajā ierāpies, kad es, klupdams krizdams, arī biju klāt, un atbildēju uz man atdoto godu. Tukls indivīds smagā va­saras uzkabē ar majora zelta pusmēnesi pie apkakles.