HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Ļoti mīļi, — es teicu, nospiežot uz robota krūtīm podziņu «dzeram­naudai» un automātiski noņemot no sava kredīta divus boginjē.

— Pasūti mums dzeramo un uzkožamos, — es piedāvāju let-ma- joram, norādot uz sienā iebūvēto vairogu — ēdienkarti. — Visu, ko vien iedomāsies apēst, un klāt vēl arī šo cepto gaļu un šampanieti.

Ideja viņam patika, un Vasjka sāka darbīgi spiest podziņas. Kamēr es izvietoju bagāžu. Pie delnas man bija piestiprināts «blakšu» detek­tors, kurš nekļūdīgi aizveda mani pie vienīgās optiskās — skaņas «blakts», tā atradās tajā pat vietā, kur visas pārējās līdz šim manis atrastās. Šīs viesnīcas patiesi bija standarta, un es prasmīgi noliku krēslu tās priekšā, kad atvēru savu čemodānu.

Piegādes durtiņas atvērās un no tām izslīdēja šampanietis un at­dzesētas glāzes. Bet Vasjka vēl aizvien tik pasūtīja uz nebēdu, izvarojot podziņas un manu kredītu, kas sākumā dižojās ar lieliem cipariem, kuri tagad ātri tuvojās nullei. Es atvēru pudeli, izšaudams korķi sienā visai tuvu Vasjkam, lai pievērstu viņa uzmanību, un piepildīju glāzes.

— Iedzersim par kosmisko armādu! — es liku priekšā, padodams viņam glāzi un vienlaicīgi ieslidinādams tajā mazu zaļu tabletīti.

— Par kosmisko armādu! — atsaucās let-majors, iztukšodams glāzi un uzsākdams kādu šausmīgi šovinistisku dziesmu, kuru, kā es jau nojautu, nāksies iemācīties arī man, visu vienīgi par mirdzošām turbī­nām, spīdošiem lielgabaliem, cēlajiem kareivjiem un degošām saulēm. Man tā bija līdz kaklam, vēl pirms viņš bija to uzsācis.

— Tu izskaties noguris, — es piezīmēju, — vai tad tev negribas gulēt?

— Gulēt… — viņš piekrita, badot ar degunu galdu.

— Es domāju, ka tev nenāks par ļaunu atlaisties gultā un mazliet nosnausties pirms pusdienām.

— Atlaisties… — glāze nokrita uz paklāja un viņš aiztenterēja pa istabu un izstiepās visā garumā tuvākajā gultā.

— Redzi, tu esi noguris. Aizmiedz, bet vēlāk es tevi pamodināšu.

Paklausīgs hipnonarkotikām, viņš aizvēra acis un tūlīt pat sāka

krākt. Ja arī kāds to «blaktī» dzirdēja, tad neievēroja neko aizdomīgu.

Pienāca pusdienas: to pietika, lai varētu pabarot veselu daļu — mana nauda Vasjkam neko nenozīmēja. Pirms ķerties pie darba, es nedaudz iestiprinājos.

Pirmām kārtām, protams, injekcija, kas spēlēja nervu lomu un pa­darīja nejūtīgu manu seju. Tikko tā iedarbojās, pacēlu krācošo let-ma- joru un pagriezu pret viņa seju galda lampu.

Tas nebūt nebija grūts darbs: mums bija apmēram vienāda kaulu struktūra un ķermeņa uzbūve, pie kam līdzībai nemaz nebija jābūt absolūtai. Vienīgi pietiekami tuvai, lai sakristu ar viņa fotogrāfiju cietu­ma nometnes apliecībā. Šīs fotogrāfijas kvalitāte bija tāda, kā uz at­tēliem, kuros cilvēka vietā parādās skūts pērtiķa purns.

Pati nopietnākā lieta visos aspektos bija zods un līdz Vasjkas iz­mēriem manu izaudzēja masveida plastiskās želejas injekcijas. Pēc tam es ķēros pie uzacīm. Līdz nepieciešamajai kondīcijai tās noveda uzacu loku plastiska izaudzēšana un melnas krāsas matiņu inplantē- šana. Kontaktlēcas deva viņa acu krāsu un gredzeni manās nāsīs iepleta tās līdz to tuneļveidīgajiem oriģināliem. Viss, kas bija atlicis — pārvest viņa pirkstu nospiedumus uz maniem cieši piegulošajiem un neredzamajiem pirkstu cimdiem.

Kamēr piemēroju labāko Vasjkas mundieri savam augumam, viņš, kā jau bija instruēts, piecēlās un mazliet ieēda atdzisušu zupu. Tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma miegs, bet šoreiz viņš aizlasījās prom uz citu pusi, dodamies uz istabu, kur viņa stenēšana un vaidi mani ne- tracināja.

Es iemaisīju sev tādu pastiprāku kokteili un devos gulēt. Rīt būs diena manā jaunajā veidolā. Es iestājos kosmiskajā armādā.

Ja nedaudz paveiksies, es atradīšu viņu brīnišķīgās armijas vare­nības būtības atslēgu.

— Man ļoti žēl, ser, bet jūs nevarat ienākt, — vārtu priekšā paziņoja sargkareivis. Paši vārti bija darināti no kniedēta tērauda un pamatīgi iebūvēti augstā, no vienas vietas ar dzeloņdrātīm apkarinātā akmens sienā.

— Ko nozīmē — nevaru ienākt? Man bija pavēlēts ierasties «Muļ­ķībā», — es iebļāvos savā idiotiski armijnieciskajā stilā. — Bet tagad nospiediet pogu, vai kas jums tur atver vārtus.

— Es nevaru tos atslēgt, ser. Bāze ir izolēta no apkārtējās pasaules. Es esmu izlikts te no ārējās sardzes.

— Es gribu redzēt jūsu dežūrvirsnieku.

— Esmu šeit, — man virs auss atskanēja ledaina balss. — Kas tē par nekārtībām?

Atskatījies, ieraudzīju viņa leitnanta uzšuves, bet viņš — manu let- majora dubultkrustu, un es uzvarēju šajā strīdā. Viņš ieveda mani sardzes telpā, un tur bija daudz sazvanīšanās pa telefonu, līdz viņš neiedeva klausuli man, un es nepaskatījos sejā pulkvedim ar tēraudam līdzīgām acīm. Šo strīdu jau biju zaudējis.

— Bāze ir izolēta, let-major, — viņš teica.

— Man ir pavēle ierasties šurp, ser.

— Jums vajadzēja ierasties te vakar. Jūs nokavējāt no atvaļinājuma.

— Atvainojiet, ser, droši vien ir notikusi kļūda pierakstos. Mana pavēle vēsta: ierasties šodien. — Es pastiepu viņam pavēli un ieraudzī­ju, ka ierašanās datums tomēr bija vakarējais. Tas dzērājs Vasjka iegrūda mani nepatikšanās, kuras bija pelnījis pats. Pulkvedis pasmai­dīja drūmu karaliskās kobras smaidu.

— Ja tā būtu bijusi kļūda pavēlē, let-major, tad, pats par sevi saprotams, nerastos nekādi sarežģījumi. Bet, ja reiz kļūda ir bijusi jūsu, leitnant, mēs zinām, kurš ir vainīgs. Ierodieties pie drošības ieejas.

Es pakarināju klausuli un sardzes leitnants, nelabi smīnot, izsniedza man leitnanta uzplečus. Atkabināju savus dubultkrustus un pieņēmu pazeminājumu dienesta pakāpē. Es cerēju, ka kosmiskajā armādā paaugstina tik pat ātri kā pazemina. Sardze nomaršēja kopā ar mani gar sienu pie slūžu tipa durvTm, un mani ielaida. Mani dokumenti tika izstudēti, pirkstu nospiedumi noņemti, un pēc dažām minūtēm es iz­gāju cauri pēdējiem vārtiem bāzē «Muļķība».

Tika izsaukta mašīna, ierindnieks paņēma manus čemodānus, mēs aizbraucām līdz virsnieku kazarmām, kur man ierādīja istabu. Un visu šo laiku es turēju acis plaši atvērtas. Ne jau tāpēc, ka te būtu kas īpašs, ko redzēt. Ja esi redzējis vienu bāzi, tad tu esi redzējis arī visas pārējās.

Ēkas, teltis, zēni formas tērpos, kas atkārtoja vienus un tos pašus lēcienus, smags, dārgi maksājošs bruņojums, viss krāsots vienmuļā krāsā, un tā tālāk. Tas, ko man vajadzēja noskaidrot, nebūs tik viegli atklājams.

Mani čemodāni tika samesti mazmazītiņā istabiņā, gods abpusēji atdots, kareivis aizgāja, un no blakus gultas atskanēja aizsmakusi balss:

— Vai tev gadījumā nav kaut kas dzerams, a?

Es ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka tas, ko es sākumā no­turēju par saņurcītas veļas vīkšķi, tagad, šķiet, saturēja kaulainu indi­vīdu tumšās brillēs.

Šai runai patērētā enerģija droši vien izsmēla visus spēkus un viņš iestenējās, pievienodams vēl vienu izelpu jau tā ar alkohola izgaroju­miem piesātinātajā atmosfērā.

— Gadījumā ir, — es atbildēju, atverot logu. — Mani sauc Vasjka. Tu dod priekšroku kādai īpašai markai?

— Ostrovs.

Es nespēju atcerēties nevienu dzērienu ar tādu nosaukumu, tātad tas, iespējams, bija mana sarunas biedra vārds.