HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Labvakar, ser, labvakar, — es sasveicinājos, apsēžoties blakus. — Patīkami iepazīties.

Viņš notēmēja uz mani divus sava deguna lielgabalus un izšāva ar skaļām šķavām, kas signalizēja par tik tikko uzsāktās sarunas bei­gām. Par atbildi es pasmaidīju, piesprādzējos un atgāžos krēslā, kad SJT laineris uzšāva sevi debesīs kreisera ātrumā. Lielākā spārnu daļa ievilkās korpusā, bet es sadabūju blašķi un divas glāzītes.

— Būšu priecīgs jums piedāvāt ko atsvaidzinošu, cēlais let-major, pateicībā par jūsu ilgo dienestu, kas ziedots Klizantas cēlajiem mērķiem.

Šoreiz viņš pat nepapūlējās ieurkšķēties, bet vienkārši paknibinājās zobos ar ne visai tīru pirkstu, izvelkot no nesenajām pusdienām tur palikušos gaļas gabaliņus. Rūpīga to izpēte pārliecināja viņu, ka tie ir pārāk lieli, lai izmestu, un ar patiesu baudu viņš nosūtīja tos atpakaļ mutē. Lētu tieksmju cilvēks, es varēju piedāvāt ko labāku.

— Nav nekā pārāk laba priekš mūsu puišiem dienestā. Tā ir nar- kolīka.

Viņš pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz mani un, pēc idejas, va­jadzēja atskanēt sašķelšanās troksnim, kad viņa lūpas pavērās tām tik neierastajā smaidā.

— Es to izdzeršu, — viņš noteica čerkstošā balsī un viņam va­jadzēja gan to darīt, jo šī mazā blašķīte maksāja pusi viņa mēnešalgas. Narkolīka ir brīnišķīgākais dzēriens, kādu vien pazīst cilvēce, un tas tiek iegūts minimālā daudzumā no ārkārtīgi skopa botāniskā avota uz mazas planētiņas pašā Galaktikas malā. Nomierinošs un valdzinošs, uzbudinošs un stimulējošs. Tajā bija viss, kas ikvienā citā dzērienā, plus vēl daudz kā cita, un bez jebkāda paģiru efekta.

Let-majors paņēma viņam piedāvāto glāzīti, pārlieca pār to sava deguna alu un nogaršoja.

— Nav slikts, — viņš ieteicās, un es pasmaidīju par viņa rupjo nenovērtēšanu, it kā tā būtu vispatiesākā uzslava, un stādījos priekšā ar savu kārtējo izdomāto vārdu. Viņš pārdomāja to un apjēdza, ka atbildei derētu nosaukt arī savējo.

— Let-majors Vasjka Huļa.

— Prieks iepazīties, ser. Vai nevarētu jums ieliet vēl, šīs glāzītes ir tik sīciņas.

Jau pavisam drīz pēc tam, kad mūsu laineris pārvarēja skaņas barjeru, es let-majoru biju gandrīz vai iemīlējis. Viņš bija pilnība, pa­beigta pilnība, bez jebkādiem šaubu puniem vai nepārliecinātības rētām. Tieši tāpat, kā zirneklis ir ideāls zirneklis, vai sikspārnis-vampīrs — ideāls sikspārnis-vampīrs, viņš bija ideāls izdzimtenis.

Kad viņa garastāvoklis bija uzlabojies, bet mēle sākusi mežģīties, anekdotes kļuva daudz detalizētākas. Let-majors par šaušanu:

— Nekad nedari kļūdas, dzenoties pēc sīkām grupiņām, skaitīts tiek vienīgi kopējais bruto efekts. Turies pie plāna, iznīcinot ēkas un mašīnas, un beidz uzlidojumu. Otrajā uzlidojumā var droši iznīcināt arī ļaužu grupas, bet vienīgi lielās, izmantojot degbumbas. Šīs bumbas izplata un izšķaida uz visām pusēm uguni un nogalina visvairāk.

Let-majors par atpūtu:

— Mēs bijām tikai divi, un mums bija ducis pudeļu un cigarešu kaste — pietiekoši pāris dienām. Tā kā mēs sadabūjām trīs skuķus, vienu rezervei, vai saproti, katram gadījumam, aizvedām viņas…

Let-majors par citplanētiešiem:

— Lopi. Jūs nevarēsiet mani pārliecināt, ka mums ar viņiem jāsa­darbojas. Ir taču acīm redzami, ka Klizanta ir visas saprātīgās dzīves pirmavots visumā un vienīgi civilizēta ietekme…

Bija vēl daudz tamlīdzīgu izteicienu, un es varēju tikai māt ar galvu. Es sajūsminājos. Kā jau teicu, pati pilnība. Un kas man lika taisni vai palēkties no prieka, tad tā bija informācija, ka viņš pēc sava atvaļinā­juma ir tikko nozīmēts uz bāzi «Muļķība». Tā bija viņa pirmā vizīte uz milzīgo bāzi pēc daudziem dienesta gadiem kaujas flotē… Pats liktenis vadīja kauliņu krišanu.

Tas, ko man vajadzēja izdarīt tālāk, bija bīstami, risks ļoti liels, taču radusies izdevība bija pārāk laba. Manuprāt, jau pietiekami labi biju izzinājis klizantiešu sabiedrības dzīves sīkumus. Tagad pienāca laiks pārbaudīt, vai daudz esmu uzzinājis. Galu galā tā sabiedrības daļa, caur kuru es izlauzu ceļu, bija perifērija, nevis armija, bet patiesībā rēķināties vajadzēja vienīgi ar armijniekiem. Tie valdīja planētā pēc visiem parametriem un bija spējuši paplašināt savu kundzību arī uz citām planētām. Pretēji visiem loģikas un vēstures likumiem. Es iestājos armijā. Pierakstījos kosmiskajā armādā ar let-majora pakāpi. Kad kuģis nolaižoties sasvērās, es no domām pārgāju pie darbiem.

— Vasjka, vai tev tūdaļ pat vajag ierasties dienestā?

Stiprais dzēriens bija novedis mūs pie «tu». Viņš pakratīja galvu pinkainā "nē".

— Rīt.

— Brīnišķīgi. Tev gan nevajadzētu pavadīt pēdējo atvaļinājuma nakti virsnieku kazarmas vientuļajā gultā starp aukstiem palagiem. Iedomā­jies tik, cik lieliski varētu pavadīt šo laiku.

Es iedziļinājos iztēlojamos sīkumos, ko var darīt ar zīda palagiem gultā, kura nav vientuļa. Tika pieminēts arī labs ēdiens un dzeramais, taču tiem bija vairs tikai otršķirīga nozīme. Blašķe sasvērās vēl reizi, un viņš ar prieku pamāja, piekrizdams manam plānam.

Tikko mēs bijām piezemējušies un saņēmuši savu bagāžu, robo- taksometrs aizveda mūs uz «Dosan — Muļķ Strādnieku». Tā bija vis- planētas viesnīcu sistēmas vietējā filiāle, kas specializējās bezcilvēku servisā. Viss bija mehanizēts un kompjūterizēts. Cilvēki ieradās šajos hoteļos vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu ierīces un iztukšotu naudas kastes. Tomēr labi saprotamu iemeslu dēļ es viņus nekad nebiju redzējis, lai gan itin bieži apstājos šāda veida iestādēs.

Reizreizēm es redzēju, kā iebrauca un izbrauca klienti, taču mēs izvairījāmies viens no otra kā spitālīgie. «Strādnieki» bija privātās dzīves saliņas visuredzošo acu okeānā. Tiem pastāvēja noteikti trūkumi, bet es jau biju iemanījies tikt ar tiem galā.

Kad es pietuvojos, ieejas durvis automātiski atvērās un, izlēcis no savas suņubūdas, lelle-robots nodziedāja:

— Jūs sveicina jau no atvēršanas dienas plaši pazīstamais «Dosan- Muļķ Strādnieks»! Esmu šeit, lai jums palīdzētu. Pavēliet, un es pa­ņemšu jūsu bagāžu…

Tas tika nodziedāts skanīgā kontraltā pūšamā orķestra divsimt tauru pavadījumā — visu «Strādnieku» hoteļu standartizēts ieraksts. Es to ienīdu. Iespēru robotam — viņš bija pārāk pietuvojies mūsu kājām — un norādīju uz robotaksometru.

— Bagāža. Tur. Pieci priekšmeti. Atnest.

ledūcies, viņš aizbrauca un ielika taksometrā nepacietīgās spīles. Mēs iegājām hotelī.

— Vai tad mums nav četri priekšmeti? — pārdomās raucot kuplās uzacis, vaicāja Vasjka.

— Tev taisnība, es droši vien būšu kļūdījies skaitot.

Robots-nesējs panāca mūs un apdzina ar čemodāniem un no tak­sometra izlauztu sēdekli.

— Tagad mums to ir pieci.

— Labvakar… kungi, — noburkšķēja dežūrrobots ar nelielu pauzi pirms pēdējā vārda, kad viņš saskaitīja mūs un salīdzināja profilus savā atmiņas blokā. — Ar ko mēs varam jums pakalpot?

— Ar labāko numuru šai viesnīcā, — es atbildēju, ierakstot reģistrāci­jas žurnālā izdomātu vārdu un uzvārdu, kā arī izdomātu adresi, un sāku iebarot galda maksājumu spraugu ar banknotēm. Skaidra nauda — avansā, tie bija «Strādnieka» noteikumi, ar vienalga kādu pirms aiz­braukšanas atdodamu bilanci. Robots — izsūtāmais zēns aizripinājās pa priekšu, rādot mums ceļu, un, piebraucis pie mūsu numura durvīm, fanfāru skaņu pavadībā atvēra tās, nu gluži kā otrajā debesbraukšanā.