HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Nākamā un aiznākamā diena bija ļoti piesātinātas ar darbu. Es biju virs zemes izlīdusi tērauda žurka, un man nācās šaudīties turpu šurpu. Pilsētas dzīve bija iegājusi savās parastajās sliedēs, tomēr jutos pār­liecināts, ka mana meklēšana neatslābst, tā turpinās, lai gan neviens pat nepietuvojās manai ērtajai ligzdiņai. Es savienoju un lodēju mik­roshēmas, izretis zagu ēdamo un citas nepieciešamas lietas. Šķita, ka uz Klizantas noziedzības līkne iet ļoti zemu, jo nekādi pasākumi pret šāda tipa zādzībām netika veikti. Noziedzīgā pasaule bija vai nu iznīcināta, vai arī atradās pie varas valdībā.

Pamest pilsētu izrādījās daudz vieglāk, nekā man bija licies. Izma­nīgi slaistoties gar caurlaižu kontrolpunktu, es ievēroju, ka pārbaudes galvgalā atrodas militāristi, un to viņi darīja naivā manierē. Noteikta shēma: dokumentu un preses pārbaude, un lasies. Es cerēju, ka mans paņēmiens nostrādās viegli. Lai padarītu šo operāciju kaut cik militā­rāku, nozagu armijas kravas mašīnu. Vakara krēslā es pabāzu tās ceļā robotu.

Kravas automobilis nodrebēja un apstājās, bet vadītājs, izbāzis pa lodziņu galvu, tekoši izlamājās. Lielākā tiesa šo vārdu neietilpa manās valodas stundās, un es tos ierakstīju kartotēkā tālākai izmantošanai. Slava debesīm — viņš brauca viens.

— No tāda arī dzirdu, — es viņam bildu, — nav smuki tā sarunāties ar civilo. Te ir ārkārtēja situācija.

— Kāda vēl situācija? — viņš aizdomīgi prasīja.

— Tāda! — es enerģiski atsaucos.

Adata trāpīgi iedūrās kaklā un viņš sabruka. Biju devies reidā arī uz medikamentu noliktavu. Uzvilku viņa firmas kreklu un pavēlēju ro­botam čāpot nopakaļ.

Vispirms iebraucu pēc savām mantām. Tās ļoti precīzi ievietojās aiz atūdeņotā ēdiena kastēm, trīs eksemplāru veidlapu kaudzes, zā­baku krēma un citām ārkārtīgi svarīgām militārām lietām. Ietērpies sarkanajā karavīra formā (īpašnieku biju ieģērbis savās drēbēs un atstājis guļam manā rezidencē), pateicu «uzr 1 redzēšanos» robotam — manam vienīgajam draugam uz šīs planētas. Viņš gan neko neatbil­dēja, taču es neapvainojos.

Manus dokumentus pieņēma ar militāru klusuciešanu, izpētīja un atzina par derīgiem, un biju brīvs. Es jautri traucos naktī un mana plāna otrajā fāzē. Fiziski tas prasīja lielu skraidīšanu, dažādu automo­biļu nolaupīšanu, lai sajauktu pēdas, un garu braucienu cauri centrā­lajam tuksnesim pie noteikta orientiera. Tas bija vientulībā starp smiltīm stāvošs, milzīgs akmens bluķis. Pēc formas tas atgādināja podu un klizantiski saucās «lonak». Tas arī nozīmē «pods» un dod jums zināmu priekšstatu par viņu fantāzijas vērienu. Maskēšanās tīkls droši noslēpa mašīnu, un es vaiga sviedros strādāju veselas septiņas dienas, līdz beidzot rezultāts mani apmierināja. Pats ar savām personīgajām rokām, robota-ekskavatora rociņām piepalīdzot, biju uzbūvējis pilnīgi drošu apakšzemes patvertni ne vairāk kā simts metru attālumā no «lonak» kalna. Tie bija trešās fāzes pēdējie priekšdarbi. Tai pat naktī ķēros pie tās realizācijas.

Mans mazais paštaisītais raidītājs bija noregulēts un gatavs dar­bam, antena pavērsta tieši pret zenītu. Pusnaktī es to ieslēdzu, un kosmosā aizšāvās precīzi nomērķēts signāls ar ļoti šauru diapazonu. Paturēju to ieslēgtu tieši trīsdesmit sekundes, tad izslēdzu.

Lūk, tādā veidā. Sakratīt kauliņus un izdarīt nākošo soli pienākas viņiem. Viņiem, tas ir, Speckorpusa apakšvienībai, kas arī organizēja šo fāzi. Ja plāns izdosies, es nedaudz pakošļāju lūpas pie šī «ja», noslēpdams rāciju atpakaļ mašīnā, manu signālu uztvers viņi, vienīgi viņi. Kanāls bija ļoti šaurs, un nopeilēt to nav iespējams. Klizantiešiem vispār par to nav jāzin. Bet varenie spēki sāks darboties.

Tie būs labākie kompjūteri, kas iededzinās ugunis milzīgās raķetēs. Izraudzītais meteorīts kopā ar to pavadošajām atlūzām uzsāks savu ceļu. Tālu kosmosā, ārpus klizantiešu detektoru sniedzamības robe­žām, notēmēts uz «poda» klinti, milzīgs meteorīts sāks virzīties uz šīs sistēmas pusi. Man vajadzēja paciesties vēl vienu diennakti.

Zinot savu attieksmi pret neproduktīvu gaidīšanu, es sarīkoju nelielu ballīti. Bija labs ēdiens, vismaz labākais, ko varēju atrast armijnieku konservos, un plaša pirmklasīgu dzērienu izvēle. Vīns ar uzkožama­jiem, bet pēc tam krietni stiprāki dzērieni. Pieklājīgam vakara nobei­gumam es aizkūpināju cigāru, ieslēdzu kabatas formāta miniprojektoru un noskatījos melnbaltu, krietni izbalojušu filmu, ko biju nopircis armi­jas veikalā. Visai rupja atpūta kareivjiem, tomēr man — tuksneša kle­jotājam — tā likās gluži pievilcīga.

Savos maigajos apskāvienos mani saņēma miegs, diena sekoja naktij, bet pēc tam savukārt atkal nakts. Tikko satumsa, es jau biju laukā ar binokli rokā. Apsekoju debesis pa kvadrātiem. Nekā. Un nekam nevajadzēja arī būt vismaz pāris stundas, taču mani mocīja nepacietība. Viss plāns sāka likties absurds. Un es ļoti stipri izjutu savu vientulību, jutos kā iekļuvis šīs planētas slazdos, daudzus gais­mas gadus no civilizācijas. Garastāvoklis bija nospiests. Es atkal ie­malkoju no blašķes.

Ja viss gāja labi, tad Klizantai tuvojās milzīgs akmens blāķis. Kurss — tieša sadursme.

Kad Klizantas aizsardzība to piefiksēs, tas izskatīsies pēc vēl viena kosmisko atlūzu gabala. Tas ietrieksies atmosfērā un sadegs.

Bet, ja nu viņi tomēr to izsekos, kas gan ir maz ticams, domājot, ka meteorīts nav vis parasts, tā sadegšana viņus nomierinās.

Ātrums un temperatūra izslēdza dzīvas kravas iespējamību. To būs diezgan grūti izsekot apkārt esošo un arī radara signālus atstarojošo atlūzu dēļ.

Meteorīts caururbs atmosfēru un ietrieksies tuksnesī ar pietiekamu ātrumu, lai tiktu iznīcināts viss dzīvais.

Ja arī sāksies izmeklēšana, tad tā būs lēna. Kad ieradīsies izmek­lētāji, šajā vietā daudz kas būs noticis. Es vismaz tā cerēju. Teorijā viss likās tik nevainojami, bet praksē — pilnīgs neprāts.

Gandrīz pusnaktī pie horizonta sākumā iemirdzējās, bet pēc tam iedegās jauna zvaigzne, un es ar atvieglotu nopūtu noliku blašķi. Gra­fiks tika ievērots kā pasažieru kuģim. Punktiņš kļuva arvien spilgtāks un spilgtāks. Zināju, ka kompjūteri un astronomi bija labi pastrādājuši. Bet necerēju, ka tik labi.

šī lietiņa grasījās piezemēties tieši man uz galvas!

Tomēr ne gluži. Vēroju, kā tā palielināja ātrumu, šķiet, novirzījās sāņus, gaisā bija tāds troksnis, it kā šņāktu debesu tējkanna. Es ielecu mašīnā un ar kājas spērienu to atdzīvināju. Degošā gaismas bumba pazuda aiz «poda» torņa. Sekoja pērkondimdošs sprādziens, kas ap­gaismoja visu apkārtni un izcēla klints siluetu.

Šāvos uz priekšu. Mana auto starmeši izrāva no tumsas saārdītu zemes laukumu, ko apņēma putekļu, dūmu un tvaika mākoņi.

Zemē gulēja tvaikus izverdošs, liels ar glazūru pārklāts akmens gabals.

Tieši mērķī. Aizbraucu mašīnu aiz tuvākās kāpas un iedarbināju raidītāju. Atskanēja vēl viens sprādziens, tiesa, nedaudz mazāks, nekā pirmais, un pār manu galvu nosvilpa sīki akmens gabaliņi.

Kad es atkal paskatījos uz meteorītu, spridzeklis bija pāršķēlis to gandrīz uz pusēm un tā saturu sargājošā želejveidīgā viela iesūcās smiltīs.

Tajā pašā brīdī izdzirdēju arvien pieaugošu reaktīvās lidmašīnas rēkoņu un acumirklī izslēdzu starmešus. Lidojošie briesmoņi aiztraucās virs galvas — rēcošas tumsas trijstūri zvaigžņotajās debesīs"— un sagāzās pagriezienam. Es par jaunu novērtēju policijas spēku aizdo­mīgumu, gluži tāpat kā viņu radarus, kompjūterus un pašu organizā­ciju. Izrādījās, ka man ir mazāk laika, nekā biju domājis. Es ielecu bedrē, cenšoties nepievērst uzmanību karstumam, kas plūda no pār­šķeltā akmens.