HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Mana mašīna izkļuva no straujās ielas straumes, ienira vēl vienā tunelī un beidzot apstājās eleganti krāsotu durvju priekšā. Virs ieejas zelta burtiem bija rakstīts: «ZLATO-ZLATO», kas klizantiski varēja no­zīmēt «LUKSS». Tā bija patīkama daudzveidība. Elegants šveicars, viss vienos dārgakmeņos, metās atvērt durvis, taču, ieraudzījis manu ap­ģērbu, apstājās un nicīgi savieba lūpas. Viņš atlaida durvis un aizgāja, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņēma tumši pelēkā formas tērpā ģērbies indivīds ar buļļa cienīgu kaklu. Uz viņa pleciem bija mazas sudraba atšķirības zīmes: sakrustoti kaujas cirvis un nazis, bet par pogām kalpoja sudraboti galvaskausi. Kaut kāds ne īpaši uzmundrinošs iz­skats.

— Es esmu Pakovs, — šī figūra nodārdināja, — jūsu miesassargs.

— Esmu priecīgs ar jums iepazīties, ser, ļoti priecīgs.

Es izlīdu no mašīnas, derētu atzīmēt, pats nesdams savus čemo­dānus, un sekoju sava sargsuņa drūmajai mugurai viesnīcas kuluāros — tieši tāda arī izrādījās šī ēka. Manu apliecību paņēma ar maksimālu nepieklājību, norīkoja arī zēnu, kas parādīja ceļu uz paredzēto numuru. Mans teorētiski cienījamā citplanētu pārstāvja statuss deva tiesības apmesties pirmajā klasē, lai gan tas nebūt nenozīmēja, ka tā man patiks. Manas lapsenīgās krāsas apzīmogoja mani kā svešinieku, un par svešinieku visi mani arī uzskatīja.

Mani apartamenti bija grezni, gulta — mīksta, visur klāt atradās arī «blaktis». Skaņas un optiskās — tās bija iemontētas katrā daudzmaz apgaismotā ierīcē, kā arī sienās. Katrs otrais mēbeles izliekums bija mikrofons, līdzko es kaut nedaudz sāku pārvietoties, tūlīt iedegās lam­piņas, kas mani izsekoja.

Kad iegāju vannas istabā, lai noskūtos, optiskā acs skatījās uz mani caur sudraboto spoguļa virsmu, bija arī vēl vien optiskais novē­rotājs manas zobu birstītes galā — neapšaubāmi, lai sekotu ikvienam pārsteigumam manos dabiskajos zobos. Viss bija ļoti efektīgi.

Tā domāja viņi. Un man vajadzēja iesmieties, ko es arī izdarīju, pārvēršot izlauzušos smieklus sprauslošanā, darot to tā, lai mans mie­sassargs neko nenojaustu. Viņš lāčoja man nopakaļ visur, kur vien es pa saviem apartamentiem negāju. Viņš, simts procenti, gulēs pie manām kājām, kad došos uz guļamistabu.

Tas viss maz palīdz, jo mīlestība smejas par «tehniķiem» gluži tāpat, kā Džims di Grīzs, kurš, piedodiet par nekautrību, par «blaktīm» zina neticami daudz. Šis bija masīvas pārdozēšanas gadījums. Tātad bija milzums «blakšu». Tā, — un ko jūs darīsiet ar visu šo informāciju? Kompjūteru tīkli šādā situācijā būs pilnīgi nederīgi. Un sekojoši, milzīgs cilvēcisko būtņu štats novēros, ierakstīs, analizēs. Ir zināms ierobežots cilvēku skaits, kuriem var uzticēt šādu darbu, tāpēc ka drīzumā sāks darboties ģeometriska progresija ar sargus sargājošiem sargiem, līdz beigu beigās visi ar to vien nodarbosies. Es biju pārliecināts, ka eksis­tēja liels štats mani uzmanīgi vērojošu darbinieku, jo ārzemnieki tomēr bija pietiekami reta parādība, lai varētu atļauties šādu greznību. No «blaktīm» mudžēs ne tikai mani apartamenti, bet arī tie rajoni, kur es parasti iešū, mašīnas un tamlīdzīgi.

Visu pilsētu nevar «sablaktizēt», un nebija arī nekāda iemesla to darīt.

Viss, ko man vajadzēja darīt, bija kādu laiku spēlēt savu paklausīgā komivojažiera lomu, līdz atradīšu iespēju pamest «blaktizētos» rajonus. Un sagudrošu tādu plānu, kas ļaus man pilnībā izgaist, kad nozudīšu no viņu redzesloka. Man būs tikai viena iespēja: izgaist noteikti va­jadzēs jau pirmajā reizē, citādi es būšu beigta žurka.

Pakovs vienmēr bija klāt kā likts, sekojot katrai manai kustībai. Viņš vēroja, kad es likos gulēt, un šo mazo cieto ačteļu skatiens bija pirmais, ko ieraudzīju rītos. Tieši to es arī gribēju redzēt rīt. Pakovs tiks likvidēts pirmais, bet līdz šim brīdim tikai viņa klātbūtne vien nozīmēja, ka mani izsekotāji ir atslābinājušies. Es arī izskatījos atslābinājies, taču tāds nebūt nebiju. Izstudēju visus pilsētas aspektus, meklējot sev piemērotu žurkas alu.

Trešajā dienā es to atradu. Tā bija viena no agrāk izskatītajām iespējām, un tā izrādījās vislabākā. Es sastādīju attiecīgus plānus, un, laižoties miegā, pasmaidīju. Biju pārliecināts, ka manu smaidu ievēroja arī infrasarkanās kameras — bet, ko gan var. nolasīt pēc smaida?

Ceturtā diena tāpat kā visas iepriekšējās sākās ar brokastu pa­sniegšanu numurā.

— Oho, šodien esmu stipri izsalcis, — es teicu pavāram, kas uz mani dusmīgi skatījās.

— Te droši vien vainojams jūsu brīnišķīgās planētas radītais labais garastāvoklis. Domāju, ka man vajadzētu vēl ieēst.

Es notiesāju vēl vienas brokastis. Kas zin, kad man nākošo reizi izdosies remdināt savu izsalkumu, vajadzēja drošības labad iestipri­nāties rezervei.

Sekoja šabloniska rutīna. Mēs noteiktā stundā izgājām no hoteļa un mūs gaidīja mašīna. Tā tūlīt pat aizbrauca pa parasto maršrutu uz kara vēstniecību, kur es demonstrēju firmas «Fancioletto-Mušiar-Limi- ted» spridzekļus. Bija jau iznīcināti milzums mērķu un šodien savu kārtu gaidīja nākamie. Tā visa bija laba izklaidēšanās.

No tuneļa mēs izbraucām uz galvenās ielas, pariņķojām pa to un nogriezāmies kādā sānieliņā, kas veda uz brauciena galamērķi. Šeit ielu kustība nebija intensīva, arī kājāmgājēju bija pamaz. Lieliski. Garām zibēja iela pēc ielas un es jutu, kā savelkas tik pazīstamais sasprin­dzinājuma mezgls. Visu vai neko, Glumais Džim, lūk, mēs arī sākam…

— Apčī, — es, vismaz man tā šķita, nošķaudījos pietiekami dabiski un mēģināju izvilkt savu kabatas lakatiņu. Pakovs kļuva aizdomīgs.

— Nedaudz putekļu degunā, — es paskaidroju. — Ziniet kā gadās. Sakiet, lūk, tur, paskatieties, lūdzu, vai tas gadījumā nav cienījamais ģenerālis Trogbarts?

Pakovs bija labi apmācīts, viņa acis tikai uz mirkli pašāvās sānis, pirms atkal pievērsās man. Tomēr šis acumirklis arī bija viss, ko man vajadzēja. Kabatas lakatiņā atradās stabiņā sasietas monētas: vienī­gais ierocis, ko man bija izdevies sadabūt varas iestāžu visuredzošās acs priekšā. Es sakrāju tās, monētu pēc monētas, naktī zem segas.

Kad sarga acis pašāvās sānis, mana roka pēkšņi gāza cieto stabiņu ar īsu trajektoriju, kura nobeidzās uz Pakova deniņiem. Viņš saļima, izdvešot tikai klusu vaidu.

Pakovs vēl aizvien krita, bet es, pārliecies pāri krēslam un uzsitis pa vajadzīgo pogu, ieslēdzu avārijas bremžu signālu. Motors noslāpa, iekaucās bremzes un mēs apstājāmies. Ne vairāk kā duci soļu no manis izvēlētās vietas. Precīzi ābolīti! Tai pat mirklī es izlēcu no ma­šīnas un metos bēgt.

Uz kontrolpults noteikti iedegās trauksmes signāls — mašīnā atra­dās milzums visuredzošu acu. Pretinieka spēki tika likti lietā reizē ar manējiem. Viss, kas man piederēja, šīs sekundes, var jau būt, ka minūte, pirms klāt būs kareivji un saņems mani ciet.

Vai man pietiks laika?

Ierāvis galvu plecos, es strauji ieniru šaurā dienesta ieliņas ieejā, kura pēc nelielas riņķošanas izveda uz citu ielu. Šeit strādāja roboti — krāva atkritumus tvertnēs. Viņi mani ignorēja, kad jozu garām, jo bija vienkāršie «M» tipa roboti un nebija ieprogrammēti nekam citam, kā vienīgi šādam darbam.

Bet, lūk, robotu dzinējs — gluži cita lieta. Viņš bija cilvēks un turēja elektronisko pletni, kas paredzēta robotu skubināšanai. Pletne nošvīk- stēja un pāršķēla gaisu man tieši blakus, bet strāva sakutināja sānus.