HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Filma beidzās, un es atkal ieslēdzu gaismu. Inskins salika kopā pirkstus un nikni caur tiem paskatījās.

— Jūsu zināšanai, mister Viszini, šis iebrukums, gluži tāpat kā vairāki pirms tam bija veiksmīgs. Šo filmu uzņēma kontrabandists — viens no mūsu ziņotājiem, — kura kuģis izrādījās pietiekami ātrs, lai kaujas laikā aizmuktu.

Tas lika man aizvērties. Es dziļi ievilku cigāra dūmu un apdomāju to nedaudzo, ko zināju par starpplanētu karadarbību. Te manas zinā­šanas nebija īpaši plašas. Tas, tādēļ, ka šie kari gluži vienkārši neiz­devās. Varbūt tikai daži gadījumi visā Galaktikā, kad vietējie apstākļi bija īpaši labvēlīgi, nu, teiksim, saules sistēma ar divām apdzīvojamām planētām. Ja viena planēta ir atpalikusi, bet otra — rūpnieciski labi attīstīta, tad primitīvajā var viegli ielauzties. Tomēr to nevar izdarīt, ja pēdējie būs radījuši kaut kādu patstāvīgu aizsardzību. Telpas un laika attiecības padara tāda veida karadarbību vienkārši nepraktisku. Kad katru kareivi, ieročus un uzturu nākas pacelt no planētas gravitācijas lauka un pārvadāt cauri kosmosam, rodas milzīgs enerģijas patēriņš, neiespējams transporta pieprasījums un neticamas pašizmaksas. Ja agresoram turklāt nākas arī izsēdināt desantu un sadurties ar reālu pretestību, iebrukums kļūst galīgi neiespējams. Un tā tas ir saules sistēmas iekšienē, kur planētas pēc galaktiskajiem mērogiem atrodas praktiski blakus. Doma par karadarbību starp dažādu zvaigžņu sistēmu planētām ir vēl neticamāka. Taču nu kārtējo reizi tika pierādīts, ka nav nekā principiāli neiespējama, ja cilvēki pie tā ķeras pietiekami ener­ģiski. Bet tādām lietām, kā vardarbība, karš un asinsizliešana vēl aiz­vien ir milzīga pievilcība cilvēku dabā mītošajā vardarbības potenciālā, pat neskatoties uz visu miera un stabilitātes periodu. Man radās kāda doma — pēkšņa un nomācoša.

— Jūs sakāt, tas bija pilnīgi veiksmīgs starpzvaigžņu iebrukums? — es prasīju.

— Vairāk nekā viens, — to sakot, viņa seju rotāja nelabs smaids.

— Gan jūs, gan Līga gribētu pieredzēt, ka tas tiek izbeigts?

— Tieši naglai uz galvas, Džim, manu zēn.

— Un es esmu tas darbinieks, kuru jūs izvēlējāties šai misijai?

Viņš pastiepās uz priekšu — izņēma cigāru no maniem pirkstiem un iemeta to pelnutraukā. Bet pēc tam ļoti svinīgi paspieda man roku.

— Tas ir tavs uzdevums. Dodies turp un uzvari.

Es izrāvu roku no viņa nodevīgā tvēriena, notīrīju pirkstus gar bikšu staru un atkal paķēru cigāru.

— Esmu pārliecināts, ka jūs parūpēsieties , lai man būtu vislabā­kās bēres, kādas vien Korpuss var atļauties. Bet vai tagad jūs ne­gribētu izspiest no sevis dažas detaļas, vai varbūt uzskatāt par labāku aizsiet man acis un izšaut kosmosā ar vienreizējas lietošanas kravas raķeti?

— Mieru, manu zēn, tikai mieru. Situācija šķiet pilnīgi skaidra. Par to ir maz runāts masu informācijas līdzekļos, jo iebrukumus klāj zināma politiskā migla, plus vēl aplūkojamo planētu asā cenzūra. Saskaņā ar mūsu ziņām — daudz labu cilvēku gāja bojā, iegūstot šo informāciju — par to visa atbildība gulstas uz planētu Klizanta. Tā atrodas Indiāņa Epsilona sistēmā. Pa šīs saules orbītām kustas aptuveni divdesmit planētas, bet tikai trīs no tām ir apdzīvojamas. Un ir apdzīvotas. Pirms dažiem gadiem Klizanta pievāca sev abas līdzās esošās planētas, tomēr mēs neuzskatījām par vajadzīgu celt trauksmi. Uztrauc tas fakts, ka viņi palielināja savu vērienu. Līdz šim starpzvaigžņu iekarojumus uzskatīja par neiespējamiem. Viņi ir ielauzušies un iekarojuši piecas tuvākās planētas citās sistēmās un, šķiet, domā par vēl ko labāku un lielāku. Mēs nezinām, kā viņi to dara. Taču droši vien viņi kaut ko dara ļoti pareizi. Mums ir aģenti uz iekarotajām planētām, tomēr līdz šim viņi ir uzzinājuši ļoti maz vērtīga. Tika pieņemts lēmums, es ap­galvoju tev, ka visaugstākajā līmenī, tu pieceltos un atdotu godu, ja vien izdzirdētu dažu apspriedes dalībnieku vārdus, ka mums jānpsūta uz Klizantu savs cilvēks, kurš aizraktos līdz problēmas saknei un pār­cirstu šo Gordija mezglu.

— Kaut arī tā ir pretīga metafora, domāju, ka šī ideja ir pašnāvnie­ciska, tā vietā mēs varētu…

— Tu dosies turp, Glumais Džim, no tā nekādi nevar izvairīties.

Es mēģināju izvairīties, taču nekas nesanāca. Man iedeva visu zi­nāmo detaļu kopijas, valodas ierakstu galvas smadzeņu garozā un ātra izlūkkuģa mūķīzeri, kas mani turp varētu nogādāt. Sadrūmis at­griezos savā istabā, kur Anžela, nogurusi ņemoties ar saviem matiem, mētāja nazi pie pretējās sienas stāvošajā galvas lieluma mērķī. Pat ar ātru zemu metienu pēc naža izraušanas no maksts viņa varēja trāpīt jebkurā acs plankumā.

— Iedod, es piekāršu Inskina fotogrāfiju; — es piedāvāju. — Tas vismaz būs tev interesantāks mērķis, tāds, no kura tu gūsi zināmu prieku.

— Tas ļaunais vecis sūta manu vīru uzdevumā?

— Tas vecais, netīrais āzis mēģina panākt, lai mani nogalinātu. Uzdevums ir tik slepens, ka es par to nevaru pastāstīt nevienai dzīvai būtnei, un jo īpaši tev, un te, lūk, visi dokumenti, izlasi tos pati.

Kamēr viņa ar tiem nodarbojās, es ieliku klizantiešu valodas ierakstu kopējamajā mašīnā. Tā ierakstīja materiālu tieši manu smadzeņu ga­rozā bez garlaicīga un ilgstoša mācību procesa. Pirmā sērija aizņems aptuveni pusstundu, tai sekos vēl pusducis nostiprinošu sēriju. Viss beigsies ar to, ka es sākšu runāt šajā valodā, tai pat laikā iegūdams ellišķīgas galvas sāpes no visas šīs manas smadzeņu sinapses mo­cīšanas ar elektroniem. Bet kamēr mašīna strādāja, iestājās pilnīga bezsamaņa. Tieši to dotajā brīdī arī vēlējos. Es uzmaucu ķiveri uz ausīm, iekārtojos uz dīvāna un piespiedu podziņu.

Pagāja kāds laika sprīdis, un Anžela uzmanīgi noņēma ķiveri, un tūlīt iebāza man mutē tableti. Es to noriju un turēju acis aizvērtas tik ilgi, (īdz izzuda sāpes. Mani noskūpstīja maigas lūpas.

— Viņi mēģinās tevi nogalināt, bet tu viņiem to neatļausi. Tu pa- smiesies par viņiem un uzvarēsi, bet vienā jaukā dienā ieņemsi Inskina vietu.

Es nedaudz pavēru vienu aci un paskatījos uz viņas svinīgo sejas izteiksmi.

— Atgriezīšos mājās ar vairogu vai uz vairoga? Krūtis medaļās vai galva krūmos? Tu uztraucies par mani?

— Visu laiku. Bet tāds jau ir sievietes liktenis. Es, pats par sevi saprotams, nevaru stāties ceļā tavai karjerai…

— Es nemaz par to nezināju, līdz tu man nebiji to paziņojusi.

— … Un izdarīšu visu, ko varēšu, lai palīdzētu.

— Tu nevari doties man līdzi ļoti nopietna un acīm redzama ie­mesla dēļ.

— Es to zinu. Taču domās es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kā tu domā nosēsties uz šīs planētas?

— Iekāpšu savā veiklajā izlūkkuģī-iznīcinātājā, ātri un tieši iziešu pret radara ekrānu, ienesīšos atmosfērā un …

— Un tiksi pārvērsts atomos. Lūk, palasi ziņojumu, ko rakstījis dzīvs palikušais no pēdējā kuģa, kas mēģināja šādu pieeju.

Es izlasīju. Tas bija ārkārtīgi nomācoši. Aizsviedu ziņojumu atpakaļ kaudzē pie visiem pārējiem.

— Brīdinājumu pieņēmu. Šī planēta, šķiet, ir līdz pēdējam militari­zēta. Varu saderēt, ka pie viņiem pat mājdzīvnieki nēsā uniformas. Sperties cauri pa taisno nozīmē piemēroties cilvēkiem viņu pašu ra­dītajā vidē, konkurēt ar viņiem tajā nozarē, kur klizantieši ir vislabāk organizēti. Ja nu viņi pret kaut ko arī nav organizēti, tad tā ir neliela mānīšanās, kaut kāda zādzība vai viltīgu uzbrukumu piesedzoša ele­ganta pieeja. Izslīdēt cauri, iespiesties, rīkoties un iznīdēt.