HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Pirms atskanēja pārāk daudz atmaskojošu kliedzienu un gaudu, es nobremzēju ceļa vidū un signalizēju piebraucošai bruņumašīnai, lai tā apstājas. Anžela savu motociklu asi nogrieza viņiem aiz muguras, lai viņiem nebūtu jānovērš uzmanība, priecājoties par grūtniecības stāvoklī esošu policistu.

— Mēs iedzinām viņus stūrī! — es kliedzu. — Taču viņiem ir radio, tā kā neziņojiet to sakarniekiem. Sekojiet man.

— Rādi ceļu!— atkliedza vadītājs, bet viņa pārinieks piekrītoši pamāja, kamēr domas par slavu un medaļām skaidri atspoguļojās viņa sejā. Es aizvedu viņus pa pamestu ceļu uz mežu. Tas beidzās pie neliela ezeriņa komplektā ar pussabrukušu laivu būdu un piestātni.

Es nobremzēju, ar zīmēm apstādināju arī viņus, pieskāros ar pirkstu pie lūpām un uz pirkstgaliem atgriezos pie bruņumašīnas. Vadītājs nolaida vējstiklu un jautājoši paskatījās manī.

— Ieelpojiet šo te, — es noteicu, iemetot caur atveri gāzes granātu.

Dūmu mākonītim sekoja nopūtas, bet pēc tam zālē palika divas

mierīgi krācošas figūras formas tērpos.

— Gribi ātri uzmest acis viņu apakšveļai? — jautāja Anžela.

— Nē, man gribas saglabāt kādas ilūzijas, pat tad, ja tās ir kļūdainas.

Motocikli jautri aizripoja pa piestātni, novēlās ūdenī, izlaižot tvaika

mākoni, dabūja īssavienojumu un izdvesa milzumu gaisa burbulīšu.

Tiklīdz bruņumašīna bija izvēdinājusies, mēs ielīdām tajā un aiz­braucām. Anžela atrada vadītāja neskartās brokastis un mundri tās izlietoja. Ceļā uz pilsētu, kur centrālajā policijas iecirknī atradās ko- mandantpunkts, es centos izvairīties no galvenajām maģistrālēm. Gri­bēju ierasties tur, kur risinājās visi lielākie notikumi.

Mēs atstājām mašīnu gluži tukšajā pazemes autostāvvietā un ar liftu uzbraucām tornī.

Ja neskaita komandantpunktu , ēka bija gandrīz tukša, un es atradu tuvumā neaizņemtu kabinetu, atstādams tajā Anželu, kura sāka ne­vainīgi izklaidēties ar aizzīmogotu, tomēr viegli attaisāmu konfidenciālo dokumentu mapi. Es nolaidu brilles — konservu kārbas uz acīm un organizēju izrādi ar nogurušu, taču entuziasma pilnu vēstnesi galve­najā lomā. Mani informēja Cilvēks, kuru es gribēju redzēt, staigāja no kabineta viena gala uz otru, sūcot garu un jau izdzisušu pīpi. Pielecu viņam klāt un atdevu godu.

— Ser, vai jūs esat misters Inskins?

— Jā, — viņš noburkšķēja. Visa viņa uzmanība vēl aizvien bija piekalta milzīgai, pie sienas stāvošai kartei, kas teorētiski atspoguļoja notikumus medībās.

— Ser, jūs kāds grib redzēt.

— Ko? Ko? — viņš pārjautāja, vēl arvien būdams aizņemts ar ko citu. Harolds Pīters Inskins — Speckorpusa galva un direktors — šajā dienā nebija īsti formā. Viņš diezgan viegli padevās, nākot man līdzi, bet es aizvēru durvis un noņēmu aizsargbrilles.

— Tagad mēs esam gatavi atgriezties mājās, — es viņam paziņoju. — Ja vien jūs varat atrast kādu klusu iespēju izvilkt mūs no šejienes, neļaujot vietējai varai dabūt savās alkatīgajās ķetnās.

Viņa žokļi dusmās sacirtās, saspiežot pīpes iemuti neskaitāmos gabaliņos un šķembās. Spļaujot uz grīdas plastmasas gabaliņus, viņš nāca man līdzi uz istabu, kur mūs gaidīja Anžela.

— Rrrr! - ierūcās Inskins un tā papurināja dokumentu paku sev rokā, ka tie iegrabējās gluži kā sausas lapas vai skeleta kauli.

— Ļoti izteiksmīgi, — es teicu, izvelkot no kabatas portsigāra cigāru un pieliekot to pie auss. — Taču ar visminimālāko informācijas saturu. Vai jūs nevarētu izteikties konkrētāk?

Es nogriezu cigāra galiņu un nedzirdēju ne mazāko knakšķi. Lieliski.

— Vai jūs zināt, cik miljonus izmaksāja jūsu noziedzības vilnis? Komātas ekonomika…

— Necieta ne par sprīža tiesu. Valdība atlīdzinās zaudējumus cie­tušajiem, bet pēc tam, savukārt, atskaitīs to pašu summu no savas ikgadējās iemaksas Speckorpusam, kam naudas tāpat ir vairāk, nekā tas spēj iztērēt. Bet paskatieties uz pretī iegūto labumu — milzīgs satraukums sabiedrībā, avīžu tirāžas palielināšanās, vingrinājumi bez­darbībā nīkstošajiem likuma sargiem — bet tas jau pats par sevi ir interesants notikums, gluži tāpat kā manevri brīvā dabā, kas radīja lielu prieku visiem to dalībniekiem. Par ko gan viņiem apvainoties, gluži otrādi, vajadzētu vēl izmaksāt mums honorāru, ka devām iespēju iz­baudīt visas šīs satraucošās lietas.

Es aizdedzināju cigāru un izpūtu lielu dūmu mākoni.

— Nefantazē, vecais krāpniek. Ja es izdotu tevi un tavu jaunlaulāto Komātas varas iestādēm, jūs arī pēc 600 gadiem vēl būtu aiz restēm.

— Tas ir maz iespējams, Inskin, pats tu vecais krāpnieks. Jums tāpat jau pietrūkst labu palīgu. Mēs esam jums vajadzīgāki, nekā jūs mums, tā kā uzskatiet šo sarunu par izbeigtu un pāriesim pie lietas. Es tiku sodīts.

Norāvu no formas tērpa pogu un pametu to viņam pāri galdam.

— Lūk, mēs noraujam ordeņus un pazeminām sev dienesta pakāpi. Es esmu vainīgs. Nākošās lietas.

Ar pēdējo tēloti nikno rūcienu viņš aizsūtīja lietas uz papīrgrozu un paņēma lielu sarkanu mapi, kura draudoši iedūcās, tikko viņš bija tai pieskāries. Ar īkšķa spiedienu viņš padarīja nekaitīgu drošības ierīces spridzekli, un mape atvērās.

— Man šeit atrodas pilnīgi slepena informācija un īpaši svarīgs uzdevums.

— Vai tad man kādreiz ir ticis kaut kas cits?

— Tas ir arī ļoti bīstams.

— Tu slepeni apskaud manu skaisto ārieni un gribi manu nāvi. Liecies mierā, Inskin. Izbeidz sparingu un saki man, kas par lietu. Mēs ar Anželu varam tikt ar to galā labāk, nekā visi pārējie aģenti — galīgi veci un garā vāji.

— Tas darbs ir tev vienam pašam, Anžela — tas ir, nu… — Viņa seja nosarka, un viņš sāka pārāk rūpīgi pētīt dokumentus.

— Iedomājies tikai! — es iesaucos. — Inskins — slepkava, galvu- rāvējs, draudīgais priekšnieks, šodienas Galaktikas slepenā vara. Un nevar pateikt vārdus «ir stāvoklī»! Un kā ar mazuli? Pag, pag, sekss, lūk, kur tas suns aprakts. Nu, klāj vaļā, pasaki ātri trīs reizes «sekss», tas tev nāks tikai par labu…

— Aizveries, di Grīz! — viņš nošņāca. — Paldies dievam, tu beidzot apprecējies ar viņu. Tas norāda, ka tavā sapuvušajā personībā ir sa­glabājusies vēl kāda lāse goda. Viņa paliek. Tu dodies pildīt šo uz­devumu — tas ir vienam cilvēkam, un droši vien padarīsi viņu par atraitni.

— Melnā viņa izskatās šausmīgi, tā ka tev tik viegli neizdosies tikt no manis vaļā. Runā.

— Paskaties šo te, — viņš teica, izņemot no mapes kaseti un ieliekot to galda spraugā. No griestiem nolaidās ekrāns, telpa satumsa, sākās filma.

Filmēts bija ar rokas kameru, krāsa reizēm pazuda, un vispār — filma bija ārkārtīgi neprofesionāla. Tomēr tā bija pati labākā amatieru filma, kādu vien es jelkad esmu redzējis, jo pats materiāls bija atlasīts ļoti labi. Kāds karoja. Bija saulaina diena ar baltu mākonīšu pūkām uz zila debess fona. Bet to vidū — pretgaisa aizsardzības uguns melnie pleķi. Taču uguns nebija masīva, un ar to nepietika, lai zemu lidojošajiem desanta kuģiem traucētu piezemēšanos. Tur bija vidēja lieluma kosmoosta ar dažādām celtnēm tālumā un pāris kravas kuģiem blakus. Pārējie gaisa kuģi rēca ne visai augstu, bumbu sprādzieni sasniedza, šķiet aizsardzības pozīcijas. Tikai tagad es apjēdzu notie­košā neiespējamību.

— Tie taču ir kosmosa kuģi! — es nobubināju, — un kosmiskās transporta raķetes. Vai tiešām ir kāda trula valdība, tik stulba, lai do­mātu, ka var gūt panākumus starpplanētu karā? Kas notika pēc tam, kad viņi zaudēja, un kā tas viss skar mani?