HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Es atņēmu viņam blašķi, pirms viņš paguva noslēpt to kabatā.

— Es pazīstu jūs, Inskin, un nemaz nejauciet man galvu. Kad jūs kādu ķerat, jūs viņu vervējat.

— Tas tiesa, — viņš teica. — Viņa kļūs par lielisku aģentu.

— Mēs sastādīsim superkomandu, — es iesaucos.

Un mēs pacēlām glāzes.

PAR NOZIEGUMIEM!

Es stāvēju rindā, tāds pat pacietīgs kā visi citi nodokļu maksātāji, sažņaudzis karstajā plaukstā aizpildītās deklarācijas un naudu. Skaidru naudu, vecmodīgu, lokāmu materiālu. Vietējā paraža, ko gatavojos padarīt vietējiem iedzīvotājiem par dārgu prieku. Es pakasīju viltus bārdu, kas man radīja briesmīgu niezi. Beidzot man priekšā stāvošais cilvēks aizvācās no ceļa, un es nokļuvu pie maza lodziņa. Mans pirksts bija pielipis bārdas līmei un nācās krietni papūlēties, lai to atbrīvotu, vienlaicīgi nenoraujot arī bārdu.

— Ātrāk, ātrāk, dodiet to šurp, — pieprasīja padzīvojusi, āmurse- jaina, ļauna un kašķīga kalpotāja, nepacietīgi pastiepjot roku.

— Gluži otrādi, — es iebildu, ļaujot nokrist dokumentiem un ban­knotēm, un atklājot skatam iespaidīgu 0,7 kalibra revolveri.

— «JŪS» dodiet to šurp. Visu šo nodokļu naudu, ko esat izspieduši no aunveidīgajiem zīdaiņiem, kas apdzīvo šo atpalikušo planētu.

Lai parādītu, ka nejokoju, es pasmaidīju, un kliedziens viņai iesprū­da kaklā. Vecene sāka rakņāties pa naudaszīmju kasti. Mans smaids bija plats, tas atsedza visus zobus, kurus biju pārklājis ar melni sar­kaniem plankumiņiem, un tas ļoti palīdzēja viņai izšķirties par attiecīgu darbību veikšanu. Man pastumto naudu es bāzu sava garā, ar kaba­tām nošūtā mēteļa kabatās.

— Ko jūs darāt? — izvalbījis acis, gluži kā milzīgas baltas vīnogas, noelsās man aiz muguras stāvošais cilvēks.

— Ņemu naudu, — es atbildēju un pasviedu arī viņam vienu paciņu. — Kādēļ arī jums pašam nedabūt kādu mazumiņu?

Viņš automātiski noķēra paciņu un sāka blenzt uz to. Tajā mirklī nostrādāja signalizācija: es izdzirdēju, kā ar troksni aizcirtās durvis. Kasiere bija pamanījusies nospiest pogu.

— Nav slikti, — es paslavēju. — Bet, lai šis sīkums netraucē jums turpināt naudas izsniegšanu.

Viņa iepleta muti un sāka slīdēt ārā no mana redzesloka, taču revolvera vēziens un vēl viens manu karmīnsarkano zobu atrieziens lika tai atgūt līdzsvaru, un banknošu straume turpinājās. Cilvēki sāka skraidīt man apkārt, pie viena parādījās arī sargi, kuri ar lielu entuzi­asmu vicināja pistoles, lūkojoties, uz ko varētu šaut. Tad es nospiedu radioreleja sviru savā kabatā. Bankā atskanēja sprādzienu sērija, jo visos papīrgrozos biju salicis gāzes bumbas. Pēc tam sekoja gluži burvīgi klientu kaucieni. Uz laiku pārtraucu naudas saņemšanu, lai uzvilktu un sakārtotu aizsargbrilles. Pie viena cieši sakniebu lūpas, jo biju spiests elpot caur filtriem nāsīs.

Tas bija patiesi brīnišķīgs skats. Aptumšojošā gāze ir neredzama un bez smaržas, bet tā satur gandrīz acumirklīgas iedarbības ķīmisku vielu, kas izsauc optisko nervu paralīzi. Piecpadsmit sekunžu laikā bankā visi bija kļuvuši uz laiku akli.

Izņemot Džeimsu Bolivāru di Grīzu, tas ir, mani — cilvēku ar daudziem talantiem. Svilpojot caur zobiem laimīgu motīviņu, es noslē­pu atlikušo naudu. Arī mana labdare beidzot bija pazudusi no acīm un, neviena netraucēta, spiedza kaut kur zem galda. Gluži tāpat kā vairums pārējo cilvēku. Tad sāku lauzties cauri šim pamatīgi piedū­motajam haosam, kur daudzi bija pakrituši zemē, citi kā akli taustījās uz priekšu ar rokām. Patiesi dīvaina sajūta — redzīgais aklo vidū — un tamlīdzīgi. Ārpusē jau bija salasījies pūlis, svētās šausmās spiez­damies pie logiem un stikla durvīm, viņi alkatīgi vēroja iekšpusē nori­sinošos drāmu. Es pamāju ar roku un uzsmaidīju, tuvākstāvošie sāka drebēt un panikā metās prom no durvīm. Es sašāvu atslēgu, tēmē­dams ar pistoli tā, lai lodes nospindzētu viņiem virs galvām. Tad ar spērienu atvēru durvis. Pirms izgāju ārā, es izvēlējos vajadzīgo «palīgu» un izsviedu to uz trotuāra, pēc tam steidzīgi iebāzu ausīs aizbāžņus.

Atskanēja griezīgs kauciens, un visi ātri sāka izklīst. Jums gribot negribot ātri jāpieliek solis, kad dzirdat vienu no šīm lietiņām. Tā rada velnišķīgu skaņu sakopojumu, pie tam pamatīgas zemestrīces decibelu līmenī. Dažas pastiprinātas skaņas ir līdzīgas naglas rīvēšanai gar stiklu, tai pat laikā citas — infraskaņas — izraisa panikas un tuvas nāves sajūtas. Tās ir nekaitīgas un ļoti iedarbīgas. Kad piegāju pie tikko nobremzējušās mašīnas, iela bija tukša. Caur aizbāžņiem izspie­dušās infraskaņas manā galvā bija radījušas jucekli, un es biju vairāk nekā laimīgs ieslīdēt pa atvērtajām durvīm un atslābināties, kamēr Anžela brauca uz priekšu.

— Viss gāja lieliski? — viņa pavaicāja, neatraudama skatienu no ceļa, un uz diviem riteņiem pagriezdama gar mājas stūri. Tālumā ie­gaudojās sirēnas.

— Kā tortes gabals. Gludi, kā pa rīcineļļu…

— Tavs smaids liek vēlēties ko labāku.

— Piedod. Šīrīta kuņģa traucējumu iespaids. Taču mētelis ir pie­bāzts ar tādu naudas daudzumu, cik mums nemaz nevajadzētu.

— Cik mīļi! — viņa iesmējās, un nejokoja. Šis neatvairāmais smaids, šis uzrautais deguntiņš. Man tik ļoti kārojās iekost tajā, vai, sliktākajā gadījumā, vismaz to noskūpstīt, tomēr apmierinājos vienīgi ar biedrisku paplikšķināšanu pa plecu, jo Anželas uzmanība bija pievērsta auto­mobīļa vadīšanai. Lai dabūtu nost sarkano emalju, es iebāzu mutē košļājamo gumiju, tad sāku noņemt masku.

Kamēr mainīju savu ārieni, to pašu darīja arī mašīna. Anžela to iegrie­za blakusielā, pēc tam atrada vēl klusāku un sāka braukt pa to. Neviens nebija redzams. O-ho, bet tehnoloģija gan var paveikt interesantas lie­tas. Nozuda numurs, atsedzot citus ciparus, taču šis triks ir pārāk vien­kāršs, lai būtu apspriešanas vērts. Anžela ieslēdza stikla tīrītājus un pār mašīnu nolija brīnišķīga katalizatora straumītes. Kur tās notecēja, zilā krāsa pārvērtās koši sarkanā, izņemot mašīnas virspusi, kura tapa caur­spīdīga, tā kā pēc dažām sekundēm mēs jau sēdējām zem kupola un vērojām apkārtējo pasauli. Ievērojams daudzums pirmajā acu uzmetie­nā šķitušā hromētā tērauda izkusa, izmainot mašīnas izskatu un pat marku. Tikko šis process bija beidzies, Anžela pagrieza mašīnu un mie­rīgi aizbrauca atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs ieradāmies. Viņas oranžā parūka bija ieslēgta kopā ar manām maskēšanās lietām, un es pieturēju stūri, kamēr viņa uzlika iespaidīga izskata saulesbrilles.

— Kur tālāk? — viņa painteresējās, kad kaucošu policijas mašīnu varza aiztraucās pretējā virzienā.

…Es domāju par piekrasti: vējiņš, saule, smiltis un tamlīdzīgi, ve­selīgi un spēcinoši.

— Par daudz spēcinoši, ja tu neiebilsti pret maniem vārdiem, — viņa ar vairāk nekā apmierinātu smaidu paplikšķināja sev pa diezgan apaļo vēderu. — Viņam jau ir seši mēneši, iet septītais, tik sportiski, ka atgādina man…

Viņa uzmeta man sadrūmušu skatienu, bet pēc tam atkal pievērsa visu uzmanību ceļam.

— Tu apsolījies izveidot no manis godīgu sievieti, tā kā mēs varam šo nosaukt par medusmēnesi.

— Mana mīlestība, es… — es izsaucos un no visas sirds saspiedu viņai roku. — Tiklīdz radīsies tāda iespēja. Es negribu padarīt tevi par godīgu sievieti — tas būtu neiespējami tīri fiziski, jo tev pamatā ir tāds pat zagļa prāts kā man — tomēr pats par sevi saprotams, es tevi apprecēšu , un uzvilkšu dārgu…