HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Neizpratni radīja sardzes seržanta uzvedība. Viņa acis šaudījās turp un atpakaļ no līķa uz Kņazu, un es pabrīnījos, cik ātri traucas domas viņa skūtajā, varenajā kaujinieka galvā. Te bija kāda sarežģīta saikne un vajadzēja noskaidrot, kas te slēpjas. Nolēmu pie pirmās izdevības parunāt ar seržantu tete-a-tete. Kņazs, stāvot blakus līķim, berzēja vaigu, krakšķināja locītavas, un beidzot lika to aiznest, t — Palieciet, Bent, — viņš teica, kad gatavojos doties prom kopā ar pārējiem. Es apsēdos krēslā un nogaidīju, kamēr visi aiziet. Pie­skrējis pie bāra, viņš vēlreiz piepildīja glāzi, atceroties, ka nemaz ne­būtu par lieku arī man piedāvāt šo dzīvinošo dzērienu. Es neatteicos, un, to sūcot, pabrīnījos par viņa uztraukumu.

Pirmām kārtām Kņazs pārbaudīja visu durvju atslēgas un cieši aiz­vēra logu. Ar speciālu atslēgu atvēris galda apakšējo atvilktni, viņš izvilka no tās mazu elektronisku ierīci ar vadības pulti un vāciņā ie­montētu teleskopisku antenu.

— Nav slikta lietiņa, — es ieteicos, kad viņš izvilka antenu. Kņazs neatbildēja, tikai uzmeta man īsu skatienu no uzacu apakšas un ķērās pie regulēšanas. Un tikai tad, kad uz skalas bija iededzies zaļš indi­kators, viņš nomierinājās.

— Vai jūs zināt, kas tas tāds ir? — viņš jautāja, norādot uz ierīci.

— Protams, — es atbildēju. — Ar to gan es neiepazinos Freiburgā. Šeit tas nav īpaši izplatīts.

— Tādi šeit vispār nav izplatīti, — viņš teica, panākot zaļā indikatora maksimālu spožumu. — Cik man zināms, šis ir vienīgais eksemplārs uz planētas, un es gribu, lai jūs nevienam nestāstītu par to, ko redzējāt.

— NEVIENAM. — Viņš atkārtoja ar uzsvaru.

— Tā nav mana darīšana, — teicu ar labi iespēlētu intereses trū­kumu. — Es domāju, ka cilvēkam ir tiesības uz saviem noslēpumiem.

Es pats mīlēju noslēpumus un biju neskaitāmas reizes izmantojis snup-detektorus. Tie varēja atklāt elektroniskās vai viļņu noklausīšanās ietaises un nekavējoties paziņot par to. Tos varēja apmānīt, bet to izdarīt bija ārkārtīgi grūti. Kamēr neviens nezināja par detektoru, Kņazs varēja būt drošs, ka viņu neviens nenoklausās. Bet kam gan varēja tas ienākt prātā šeit, pils centrā? Pat viņam vajadzēja zināt, ka snup- detektori nevar strādāt pa gabalu. Gaisā asi sāka smaržot pēc Žurkas, un es sāku nojaust, kas par lietu. Nepalika ne mazāko šaubu, ka Žurka ir Kņazs.

— Jūs neesat muļķis, Grāf Dibstol, — viņš iesāka, domājot, ka esmu ievērojami stulbāks par viņu. — Jūs esat ceļojis, redzējis citas pasaules un saprotat, cik mēs šeit esam mežonīgi un atpalikuši. Neatsakiet man palīdzību, lai nomestu cilpu, kura savelkas ap mūsu planētas kaklu. Nekādi upuri nebiedē, ja tuvojas uzvaras diena, — viņš pat nosvīda un atgriezās pie sava nepatīkamā ieraduma krak­šķināt pirkstus. Vienā galvas pusē, tai vietā, kur Anželīna bija trāpījusi ar pudeli, bija uzlīmēts sviedros samircis plāksteris. Es cerēju, ka šī brūce sāp.

— Jūs apsargājat šo ārzemnieci… — ierunājās Kņazs, pagriežoties sānis, bet vēl aizvien turpinot vērot mani ar acu kaktiņu. — Viņa mums sniedza zināmu palīdzību, organizējot visu šo pasākumu, bet tagad nostāda apgrūtinošā situācijā. Pret šo dāmīti jau ir bijis viens slepka­vības mēģinājums un droši vien būs arī citi. Radebreheni — veca un pazīstama ģimene, un Anželīnas uzturēšanās šeit viņiem nav izturama.

— Viņš padzērās no glāzes un pārgāja pie galvenā. — Es domāju, ka jūs varētu izpildīt viņas darbu. Tikpat labi, bet varbūt pat labāk. Kā jūs uz to skatāties?

Neapšaubāmi es biju talantu pilns, vai arī uz šīs planētas trūka revolucionāru. Jau otro reizi šīs diennakts laikā man piedāvāja sadar­bību. Bija skaidrs, ka Anželīna piedāvāja no visas sirds, bet, lūk, no Kassija Djuka Rdenranta piedāvājuma dvesa kas nelabs. Es nolēmu turpināt spēli, lai redzētu, pie kā tā novedīs.

— Jūtos pagodināts, Kņaz, — es atbildēju. — Bet kas būs ar ārzemnieci? Neesmu pārliecināts, ka viņai šī doma patiks.

— Nav svarīgi, kas viņai patiks, — viņš nogrieza, ar pirkstu galiem nedaudz pieskaroties galvai, kur bija plāksteris. Pēc tam, atkal saņēmis sevi rokās, turpināja.

— Mēs nevaram būt pret viņu cietsirdīgi, — un viņa seja sašķobījās pretīgi liekulīgā smaidā, kādu līdz šim vēl nebiju redzējis. — Mēs turēsim viņu ieslodzījumā. Viņai ir daži uzticami sabiedrotie, bet par tiem parūpēsies mani ļaudis. Jūs būsiet kopā ar viņu un attiecīgajā brīdī arestēsiet. Cietumā viņa būs drošībā, nedursies acīs un nesagā­dās mums nepatikšanas.

— Lielisks plāns, — es ar entuziasmu piekritu. — Mani gan neie­priecina perspektīva iespundēt cietumā nabaga sievieti, bet, ja jau tas nepieciešams, es esmu gatavs. Mērķis attaisno līdzekļus.

— Jums taisnība, Bent. Jums ir lieliskas spējas izmantot aforismus. Es ar prieku pierakstīšu: MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS.

Un tāds cilvēks plāno revolūciju! Sasprindzināju atmiņu, lai atcerē­tos šim gadījumam piemērotu aforismu, bet domas pārpludināja pēkšņs niknums. Es pielēcu kājās.

— Ja mēs, Kņaz, gatavojamies to darīt, tad nav ko tērēt velti laiku. — teicu. — Noliksim arestu uz pulksten 18, tas dos mums laiku padarīt nekaitīgu viņas apsardzi. Es būšu istabā kopā ar viņu un arestēšu, līdzko būšu saņēmis paziņojumu par jūsu akcijas sekmīgu iznākumu.

— Viss ir pareizi. Jūs, kā vienmēr, esat rīcības cilvēks, Bent. Lai notiek tā, kā jūs piedāvājat. — Viņš pastiepa man roku un es, apvaldot pretīgumu, biju spiests satvert šo mīksto, nodevīgo delnu. Tagad pa taisno pie Anželīnas.

— Vai mūs te nenoklausās? — es jautāju Anželīnai.

— Nē, istaba ir pilnīgi tīra.

— Jūsu bijušajam drauģelim Kņazam Kassijam ir snup-detektors. Nav izslēgts, ka viņam ir arī citas ierīces, to starpā arī priekš noklau­sīšanās, kuras viņš varēja te uzstādīt.

šī doma Anželīnu neuztrauca ne mazākajā mērā, viņa sēdēja spo­guļa priekšā un ķemmēja matus. Skats, protams, burvīgs, tomēr šim brīdim pilnīgi nepiemērots. Vētra uzbrūk revolūcijai, draudot to iznī­cināt.

— Es zinu par detektoru, — viņa teica, turpinot ķemmēties. — To es viņam iesmērēju. Tiesa, nedaudz pielaboja, lai tas rādītu normu mūsu garuma viļņos vienmēr, kad noklausīšanās ierīces ieslēdzu es.

— Bet vai jūs dzirdējāt, kā pirms dažām minūtēm viņš izteica man priekšlikumu nogalināt jūsu apsardzi, bet jūs iespundēt cietumā?

— Nē, nedzirdēju, — viņa teica ar tik pārsteidzošu pašsavaldīšanos un mieru, kas vienmēr bija raksturīgi viņas nodarījumiem. Viņa uzsmai­dīja man spogulī. — Biju aizņemta ar pagājušās nakts notikumu at­cerēšanos.

Sievietes! Viņas visu sajauc kopā. Iespējams, ka viņām tā ir labāk, bet tas ir ļoti grūti tiem, kuri uzskata, ka loģika un emocijas ir gluži dažādas lietas. Man vajadzēja piespiest viņu saprast situācijas no­pietnību.

— Labi, lai šie mazie jaunumi jūs neuztrauc, — es teicu, cenzda­mies kustēties mierīgi. — Bet ir arī citi. Nebūt ne Radebreheni uzsūtīja slepkavu pagājušo nakti. To izdarīja Kņazs.

Tas mazliet līdzēja. Anželīna atstāja mierā matus un viņas acis kļuva nopietnas. Viņa neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet gaidīja, ko teikšu tālāk.

— Es domāju, ka tu nenovērtē šī žurkasģīmja trakumu. Kad viņš vakar dabūja ar pudeli pa galvu, kļuva galīgi nikns. Sardzes seržants atpazina slepkavu un saistīja viņu ar Kņazu. Tas izskaidro arī to, kā slepkava nokļuva uz jumta un kā uzzināja, kur jūs meklēt. Pārāk daudz kas ir noticis pēc vakardienas kautiņa ar Kassitoru Kašķīgo.