HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Kņazs, ar pirkstiem, gluži kā nagiem ieķēries viņas rokā, stāvēja blakus. Izrāvis revolveri, metos uz priekšu, taču Anželīna izrādījās āt­rāka. Paķērusi no galda pudeli, viņa ar to veikli iesita Kņazam pa galvu. Tas nokrita kā aizcirsts. Pacēlusi saplēsto blūzi, viņa apstādināja mani ar žestu.

— Novāciet pistoli, Bent… Viss ir beidzies, — viņa mierīgi teica. Es pakļāvos, bet tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka Kņazs guļ nekustē­damies un mana palīdzība nebūs vajadzīga. Viņa tika galā pati. Kad piecēlos, viņa jau devās prom un man nācās dzīties pakaļ. Apstājusies pie savas istabas, viņa izmeta: «Gaidiet šeit».

Nevajadzēja būt pārāk tālredzīgam, lai paredzētu grūtu laiku iestā­šanos. Kad būs atjēdzies, Kņazs noteikti pieņems attiecīgu lēmumu gan par Anželīnu, gan par revolūciju. Es prātoju, apdomājot visus šos jautājumus, kad viņa mani pasauca.

Viņas plecus klāja viegls lakats, kas apsedza saplēsto tērpu. Ārēji viņa izskatījās mierīga, tomēr slēptais spīdums acīs nodeva uztrauku­mu. Ierunājos par to, kam, manuprāt, vajadzētu viņu uztraukt pirmām kārtām.

— Gribat, lai pievienoju Kņazu viņa dzimtas senčiem ģimenes kapu velvē?

Viņa noliedzoši papurināja galvu.

— Viņš vēl noderēs. Man izdodas tikt galā ar savu temperamentu, kontrolējiet arī jūs savu.

— Ar to man viss ir kārtībā. Bet vai jūs patiesi domājat, ka pēc visa notikušā var turpināt strādāt kopā ar viņu? Viņam, starp citu, ir smaga galvas trauma.

Tamlīdzīgas domas viņu neuztrauca, Anželīna atmeta ar roku.

— Es vēl arvien varu viņu vadīt, un Kņazs darīs visu, ko gribēšu, saprāta robežās, neapšaubāmi. Par ierobežojumu kalpo viņa personī­gās dabiskās spējas, par kurām es neko nezināju, liekot viņu sacel­šanās priekšgalā. Žēl, ka bailīgums palēnām nomāc viņa nodomu sākotnējo noteiktību. Tomēr viņš vēl arvien skaitās barvedis, un mums viņš jāizmanto šajā kvalitātē. Ir spēkam, ir varai jābūt mūsu rokās.

Es neesmu lēnīgs cilvēks, bet uzmanīgs gan. Pirms atbildēt, ap­domāju viņas vārdus no visām pusēm.

— Ko nozīmē tie MĒS un MUSU? Kur te ir mana vieta?

Anželīna atlaidās krēslā un atmeta no pieres zeltainās matu cirtas.

Viņas smaidā bija aptuveni divi tūkstoši voltu un tas tika veltīts man.

— Es gribu, lai jūs šajā lietā piedalāties kopā ar mani, — viņa teica ar siltu intonāciju. — Kā partneris. Mēs paturam priekšā Kņazu Rden- rantu, kamēr gūsim panākumus, bet pēc tam likvidējam viņu un visu atlikušo darām paši. Esat ar mieru?

— Jā, — es teicu. Pēc tam ar īpašu iedvesmu: — Jā… — pirmo reizi es atbildēju tikai ar vienu vārdu, jo vajadzēja ātri visu apsvērt. — Un tik un tā, kāpēc es? Vienkāršs miesassargs, kuram vairāk par visu rūp savu tiesību atjaunošana? Vai nav pārāk liels leciens no izsūtāmā zēna līdz valdības priekšsēdētājam?

— Kādēļ jautāt, ja jūs pats visu saprotat, — viņa atbildēja un pa­smaidīja, un temperatūra istabā pacēlās vēl vismaz par desmit grā­diem. — Jūs varat vadīt šo lietu tikpat labi kā es — jums* tas patīk. Mēs kopā īstenosim šo revolūciju un iekarosim planētu. Ko jūs par to teiksiet?

Kamēr viņa runāja, es staigāju turp un atpakaļ. Viņa piecēlās, sa­ņēma mani aiz rokas un apstādināja. Viņas pirkstu siltums dedzināja mani kā uguns caur visu kreklu. Viņas seja bija tieši manā priekšā, smaidoša, bet balss kļuva samtaina un zema — tādu es vēl nekad nebiju dzirdējis.

— Tas būs brīnišķīgi. Noteikti. Tu un es… kopā.

NOTEIKTI! Ir reizes, kad ar vārdiem visu nepateiksi, un tad runā jūsu ķermenis. Šis bija tas gadījums. Manas rokas apskāva viņu, pie­spieda sev klāt, manas lūpas pieplaka viņas lūpām.

Viņa atbildēja man ar to pašu, viņas rokas gulēja uz maniem ple­ciem, lūpas bija maigas. Tas" turpinājās tik īsu brīdi, ka vēlāk es pat nebiju īsti pārliecināts, vai tas vispār notika. Siltums pēkšņi pazuda, viss kļuva slikti.

Viņa nepretojās man, necentās atgrūst, bet lūpas pēkšņi kļuva nedzīvas, acis pavisam tukšas. Viņa tā arī stāvēja, līdz atlaidu rokas un atgāju malā. Pēc tam viņa atkal apsēdās krēslā.

— Kas notika? — es jautāju.

— Skaista sejiņa — tas ir viss, par ko jūs sapņojat? — viņa prasīja ar raudām balsī. Ciešanas izķēmoja viņas seju. — Visi vīrieši ir līdzīgi… visi ir vienādi.

— Neticami! — es dusmās iekliedzos. — Jūs taču gribējāt, lai es jūs noskūpstu, neliedzieties! Kas izmainījās jūsu domās?

— Bet vai jūs gribētu noskūpstīt viņu?! — izkliedza Anželīna izmi­sumā, kuru es nekādi nevarēju saprast. Viņa norāva sev no kakla smalku ķēdīti un aizsvieda uz manu pusi. Tajā karājās mazs medal- joniņš, vēl gluži silts no viņas ķermeņa.

Gaismas staram krītot uz to noteiktā leņķī, medaljonā skaidri iezī­mējās attēls. Man izdevās uzmest tikai vienu skatienu fotogrāfijai, tur bija attēlota meitene. Kaut kas izmainījās Anželīnas domās, viņa izrāva man ķēdīti no rokām un sāka grūst uz durvju pusi. Tās aizcirtās man aiz mugura-i, norībēja bulta.

Nepievēršot uzmanību pārsteigtajam sargam, devos uz savu istabu. No vienas puses man vajadzēja būt sajūsmā, Anželīna taču tik labvēlīgi izturējās pret mani, kaut arī tikai īsu brīdi. Bet ko gan nozīmē viņas pēkšņais aukstums un fotogrāfija… Kāpēc viņa to nēsā?

Es to ieraudzīju uz īsu mirkli, tomēr ar to man pietika. Uz foto bija jauna meitene, varbūt viņas māsa. Drausmīgie ģenētiskie likumi no­saka, ka ir iespējams nenoteikti liels kombināciju skaits. Šī meitene bija pretīgi kroplīga, citu vārdu neatradīsi. Un svarīgs te nebija tikai viens faktors, piemēram, kupraina mugura, izvirzīti žokļi vai līks deguns, Te bija tikai atbaidošu kopību veidojošu vaibstu kombinācija. Ikvienam radīt pretīgumu.

Un tad es pēkšņi sapratu, ka esmu pēdējais muļķis. Jā, Anželīna ļāva man saskatīt iemeslu, kas salauza, izkropļoja viņas dzīvi.

Meitene fotogrāfijā, protams, bija pati Anželīna.

Tūlīt kļuva skaidrs arī daudz kas cits. Cik reizes, skatoties viņā, netiku hrīnījies, kā tik sabojāta personība var atrasties tik valdzinošā saiņojumā? Tagad atbilde ir skaidra — es nebiju redzējis sākotnējo apvalku. Vīrietis vēl kaut kā var paciest savu kroplību, bet kas gan tādā situācijā jāizjūt sievietei? Kā dzīvot, ja katrs spogulis ir tavs ie­naidnieks, un cilvēki, kas tevi ierauga, cenšas ātrāk novērsties? Un, ko darīt tad, ja par laimi vai nelaimi jūs esat apveltīts ar saprātu, kas visu redz un saprot, izdara neiepriecinošus secinājumus, mokās, kad izrāda pretīgumu?

Dažas meitenes varētu beigt dzīvi pašnāvībā, bet tikai ne Anželīna. Varu iedomāties, ko viņa izdarīja. Nicinot sevi, ienīstot savu pasauli un cilvēkus tajā, viņa neizjūta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, gatavojot noziegumus, lai iegūtu naudu. Naudu operācijai, kas ļaus iznīcināt kādu kroplību. Pēc tam vēl naudu nākamajai operācijai. Pēc tam, kad kāds viņu reiz centās apturēt, viņa viegli, varbūt pat ar prieku to nogalināja. Lēna, baismīga celšanās pretī skaistumam ar apbrīnas vērtu prātu.

Nabaga Anželīna. Es varētu viņu pažēlot, ja vien nebūtu visu šo viņas izdarīto slepkavību. Nabaga nelaimīgā meitene, kura, uzvarot vienā kaujā, bezcerīgi zaudēja citā. Viņa prata iedvest ķermenī bur­vību, patiesi eņģeliskas iezīmes, bet visa šī procesa laikā smadzenes pakāpeniski deformējās, līdz kļuva tik pat kroplīgas kā agrākais ķer­menis.