HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Rdenrants. — Spiediens no- krities par astoņdesmit pēdām! Bet drīz vien, kā jūs saprotiet, viņš vispār pārstās saprast un sabruks uz grīdas. Uzturi spiedienu, idiot, uzturi spiedienu!!!

Robota iekšās kaut kas noklakšķēja, viņš nolika paplāti ar glāzēm uz galda. Es ievilku lielu malku un sāku ar baudu vērot notikumu attīstību. Tracinoši lēni pieripojis pie kamīna, viņš atvēra mazas durti­ņas sev vēderā, no kurienes izlauzās liesma. Iegrābis ogļu lāpstiņā krietnu porciju antracīta, viņš iesvieda to sevī un atkal aizcirta durtiņas. Biezi melni dūmi izverda no caurules. Slēgtām telpām viņš, protams, nebija visai piemērots.

— Lasies, muļķadesa, lasies! — bļāva Kņazs, smakdams dūmos. Pēc kāda laika tie izklīda. Es ielēju sev vēl un nolēmu iesākumā no­skaidrot visu iespējamo par Rdenrantu.

Ja gribu notvert Anželīnu, man jārīkojas aktīvāk. Visa darba orga­nizācija skaidri norādīja uz viņas klātbūtni, bet pati viņa nekur nebija redzama. Viesistabā mēs ar Kņazu sastapām dažus cilvēkus. Viens no viņiem, Kurts, jauns, ne īpaši bagāts galminieks, parādīja man no torņiem un nelielas priekšpilsētas sastāvošu, ar augstu sienu no pašas pilsētas atdalītu pili.

Nevarēja ievērot nekādus atklātus priekšdarbus Kņaza plānu reali­zēšanai, netālu daži .apbruņoti brīvprātīgie noslīpēja kaut kādus gar­laicīgus paņēmienus. Tas viss izskatījās pārāk mierīgi, lai būtu patiesība, tomēr es biju šeit nogādāts. Tā nebija nejaušība. Es delikāti uzdevu dažus jautājumus Kurtam, un viņš laipni uz tiem atbildēja. Kā jau vairums sīko augstmaņu, viņš jutās neapmierināts ar centrālo varu, lai gan pats, protams, darīt neko netaisījās. Viņu savervēja, viņš bija gatavs atbalstīt šos plānus, lai gan pati ideja viņam nebija īpaši skaid­ra. Tas, ka viņš neteica man visu taisnību, kļuva skaidrs sarunas noslēgumā.

Mums garām pagāja sievietes un Kurts teica, ka tās esot divu citu virsnieku sievas.

— Jūs arī esat precējies? — es jautāju.

— Nē. Visu laiku nav bijusi izdevība. Bet tagad es domāju, tam arī nav nozīmes. Kad viss beigsies un dzīve atkal ieies savās sliedēs, varēs padomāt arī par to.

— Tas tiesa, — es piekritu. — Bet ko Kņazs? Viņš ir precējies? Es tik daudz gadu šeit neesmu bijis, ka esmu no visa atslēdzies. Sievas, bērni un tamlīdzīgas lietas. — Man likās, ka atbildot viņš nedaudz saminstinājās.

— Nu… varētu teikt… Es zinu, ka Kņazs bija precējies, bet tad tur kaut kas notika un tagad viņš vairs nav precējies… — Viņš sastomījās un pie­vērsa manu uzmanību kam citam, izvairoties no šī sarunu temata.

Anželīnas ceļā vienmēr bijuši līķi, arī tagad droši vien ir kāds pārītis. Pilnīgi ticams liekas viņas sakars ar Kņaza sievas «nejaušo nāvi». Ja vien nāve būtu bijusi dabiska, Kurts tā nevairītos no šī temata. Viņš apklusa, bet es nemaz necentos visu izdibināt. Lai arī Anželīnas manā priekšā nav, viņas pēdas ir visapkārt. Tagad tas bija tikai laika jautā­jums. Es varu piespiest Kurtu vai arī sameklēt tos kramplaužus, kuri izvilka mani no cietuma. Uzlikt viņiem dzeramo, iesaistīt sarunā, radīt sev labvēlīgu noskaņu, pēc tam izvilkt visu, ko vien var par cilvēku, kurš viņus komandēja.

Pirmo soli tomēr izdarīja Anželīna pati. Viens no ogļu robotiem, dārdinot un šņācot, atnesa man zīmīti. Kņazs gribēja mani redzēt. Es pieķemmēju matus, uzvilku kreklu un devos pie viņa.

Kad ienācu, Kņazs jau bija pilnīgi un galīgi piedzēries, viņa istaba pie tam vēl bija piepildīta ar saldeniem dūmiem — viņa cigaretēs acīmredzot nebija tikai tabaka vien. Tas nozīmēja, ka viņš jau no rīta bija nomāktā garastāvoklī, tomēr es negrasījos būt viņa mierinātāju skaitā. Notēloju ārkārtīgu uzmanību.

— Laiks ķerties pie darba, ser? Jūs tādēļ sūtījāt man pakaļ? — es jautāju.

— Sēdieties, sēdieties, — viņš nomurmināja, norādot uz krēslu.

— Nomierinieties. Gribat cigareti? — Viņš pastūma uz manu pusi ar brūnganiem cilindriem pilditu kastīti.

— Nē, ser, patreiz es nepīpēju. Tas saasina redzi un reakciju, pirkstiem, nospiežot ieroča mēlīti, jādarbojas precīzi.

Ķņaza domas lidinājās kaut kur tālu, man likās, ka viņš mani pat nedzird. Berzējot vaigu, viņš skatījās manī no augšas. Pēc iekšējas cīņas viņa sejā beidzot atspoguļojās kaut kāds lēmums.

— Ko jūs ziniet par Redebrehenu ģimeni? — viņš vaicāja. Jautā­jums bija tik neparasts, ka mani pat apstulbināja.

— Pilnīgi neko, — es godīgi atbildēju. — Bet, kas ir?

— Nē… nē… — viņš ātri atsaucās, atkal berzējot vaigu. Man galvā sāka migloties no istabas gaisa. Interesanti, kā vajadzēja justies viņam?

— Nāciet man līdzi, — viņš teica, tiekot ārā no krēsla. Izgājuši cauri daudzām zālēm ēkas iekšienē, mēs apstājāmies pie durvīm, kas bija līdzīgas visām citām un kuru priekšā stāvēja sargs — baiga izskata muskuļots tips uz krūtīm sakrustotām rokām. Vienā no tām viņš bija sažņaudzis revolvera spalu. Mums tuvojoties, viņš pat nepakustējās.

— Viņš ir kopā ar mani, — Rdenrants teica īdzīgā tonī.

— Man viņš jāpārmeklē, — teica sargkareivis. — Pavēle.

Kļuva arvien interesantāk. Kāds dod pavēles, kuras Kņazs nevar pārkāpt — un tas viss viņa pilī! It kā es nezinātu. Bez tam pazinu arī sarga balsi, viņš bija viens no tiem, kuri savāca mani no cietuma kameras. Viņš ātri un rūpīgi mani pārmeklēja un soli atkāpās. Kņazs atvēra durvis un es, cenzdamies nemīt viņam uz papēžiem, sekoju.

Lai paliek teorija, bet praksē biju gandrīz pārliecināts, ka sastapšu Anželīnu, un tomēr ieraudzīt viņu sēžam pie rakstāmgalda bija kas šokam līdzīgs. Gluži kā elektriskā strāva izskrēja man caur muguras smadzenēm. Bija klāt brīdis, ko gaidiju ilgu laiku. Vajag saņemt sevi rokās un uzlikt vienaldzības masku, dabiski, ar labojumiem tai ziņā, ka jauna, vesela vīrieša priekšā atradās pievilcīga, kārdinoša sieviete.

Protams, šī meitene bija maz līdzīga Anželīnai, tomēr šaubas ne­radās. Izmainīta seja un matu krāsa, bet arī jaunajā sejā bija sagla­bājusies tā pati eņģeliskā izteiksme, kas agrāk. Figūra bija palikusi apmēram tāda pati, izņemot, iespējams, nelielus Uzlabojumus. Viņas transformācija bija virspusēja, ne tāda kā man.

— šis ir Grāfs Dibstols, — teica Kņazs, pievēršot savu miglaino acu skatienu viņai. — Cilvēks, kuru jūs gribējāt redzēt, Angela. — Tātad viņa bija palikusi par Angelu, tikai ar citu vārdu. Tas ir slikts paradums. Es pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija iekrituši tikai tādēļ, ja savu jauno vārdu izvēlējās līdzīgu vecajam.

— Paldies jums, Kassitor, — viņa teica. — Ļoti mīļi no jūsu puses atvest pie manis Grāfu Dibstolu, — viņa piemetināja tajā pašā klusajā tukšajā balsī.

Kassijs droši vien bija gaidījis daudz siltāku uzņemšanu. Mīņājoties no vienas kājas uz otru, viņš kaut ko murmināja sev zem deguna. Tomēr Anželīna-Angela pieņemšanas temperatūru atstāja veco, bet varbūt pat nolaida to vēl par pāris grādiem zemāk, sākot pārkārtot kaut kādus pa­pīrus uz galda. Kņazs visu saprata, neskatoties pat uz savu stāvokli. Viņš izgāja, atkal kaut ko murminot, un šoreiz es sapratu, ka tas bija pats īsākais un rupjākais vārds vietējā dialektā. Mēs palikām vieni.

— Kādēļ jūs melojāt, ka esat dienējis Zvaigžņu Gvardē? — viņa pilnīgi mierīgi pavaicāja, turpinot rakties papīros. Izlikos, ka sarkastiski pasmaidu, un notraucu no piedurknes neesošus putekļus.