HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Pēc tam atcerējos, ka vairāki cilvēki mani turēja, bet viens sita. Pama­nījos iesist viņam ar zābaku pa seju, bet mani sasēja un… gaisma dzisa.

Cietumsargi acīmredzot bija nolēmuši radināt mani pie labām ma­nierēm, bet es, cik vien bija spēka, centos apgrūtināt viņiem šo cēlo darbu. Ne jau tādēļ es labprātīgi iesēdos cietumā, lai uzvarētu šo strīdu, riskēju veikt visus šos jociņus ar veco nelaimīgo karali. VIŅA AUGSTĪBAS APVAINOŠANA bija tāds noziegums, par kuru parasti sodīja ar nāvi. Par laimi, Līgas civilizētā ietekme jau bija skārusi tumšo Freiburgu un vietējā vara demonstrēja man savu pieturēšanos liku­mam. Es izlikos, ka to neievēroju. Kad man atnesa gaļu, es to apēdu, bet, demonstrējot savu protestu par nelikumīgo arestu, šķīvi sadauzīju.

Tā bija ēsma. Mani zilumi būtu visai niecīga samaksa par veiksmīgu pašreklāmas mēģinājumu. No vienas puses atkritēja un savas kārtas nodevēja figūra. No otras — mierīgā visuma stipra personība, kauslis, bezkompromisa cīnītājs. īsāk runājot, apveltīts ar visām īpašībām, kuras ienīst kārtību mīlošie freiburgieši. Šādiem ļaudīm vajadzētu An­želīnu pievilkt.

Neskatoties uz neseno asiņaino pagātni, Freiburga bija nabadzīga ar kašķīgiem vīriešiem. Ne jau no pašiem zemākajiem slāņiem, pro­tams, ostu traktieri ir pārpildīti muskuļu kalniem ar vistas smadzenēm. Anželīna varētu nO tiem salīgt visus, kurus vien vēlētos. Tomēr ar kaujas vienībām vien neuzvarēsi. Viņai bija vajadzīgs sabiedrotais un palīgs no augstmaņu vidus, bet pēc maniem novērojumiem cilvēki ar tādiem talantiem ir retums, un pie tam liels. Skandālā ballē es pacentos parādīt visas īpašības, kas varētu viņu ieinteresēt, un parādīt tā, lai viņa nekādā gadījumā nenojaustu, ka tas tiek demonstrēts viņas dēļ. Slazds bija atvērts, viņai atlika tikai ieiet.

Verot iežvadzējās durvju metāls.

— Pie jums apmeklētājs, Grāf Dibstol, — teica cietumsargs, at­slēdzot iekšējās restes.

— Sakiet viņiem, lai vācas pie velna! — es iekliedzos. — Uz šīs riebīgās planētas nav neviena cilvēka, kuru es gribētu redzēt.

Nepievēršot uzmanību manai replikai, viņš ielaida cietuma priekš­nieku un divus melnā ģērbtus tipus ar bargām sejām. Es viņus de­monstratīvi ignorēju. Viņi klusējot pagaidīja, līdz aiziet apsardze, pēc tam tuvāk stāvošais atvēra līdzatnesto mapi un ar pirkstu galiem izvilka no tās papīra lapu.

— Es nerakstīšu pašnāvnieka atvadu vēstuli, variet nogalināt mani miegā, — es norūcu, sākot spēlēt komēdiju. Viņš uzmanīgi paskatījās manī, tomēr sejas izteiksme nemainījās.

— Tas ir netaisns apvainojums, — viņš mierīgi ierunājās. — Es esmu Karaliskais Prokurors un tādu rīcību nekad nepieļaušu. — Visi trīs pamāja kā uzvilkti ar vienu atsperi; efekts bija tik lipīgs, ka es pats arī gandrīz pamāju.

— Es neizdarīšu brīvprātīgu pašnāvību, — stingri noteicu. — Tas ir mans pēdējais vārds šajā jautājumā. Karaliskais Prokurors pietie­kami ilgi strādāja savā amatā, viņu samulsināt bija grūti. Viņš atkle- pojās, pačaukstināja papīrus un atsāka:

— Ir vairākas kriminālas darbības, kurās jūs varētu apvainot, — viņš iebubinājās ar ārkārtīgi drūmu sejas izteiksmi. Es nesatricināmi nožāvājos. — Starp tiem arī miesas bojājumi jaunam cilvēkam. Tomēr es ceru, ka viņš neuzstās. Pats karalis man neatlaidīgi rekomendēja pēc iespējas ātri izbeigt šo lietu un atjaunot starp visiem mieru. Esmu šeit, lai īstenotu šo viņa vēlmi. Parakstiet šo atvainošanos, un jūs nekavējoties aizvedīs uz šonakt aizlidojoša kosmiska kuģa klāja. Lieta izbeigta.

— Cenšaties atbrīvoties, lai noslēptu jūsu dzēruma kautiņus galmā? — es pasmīnēju. Prokurora seja pielija asinīm, tomēr ar lielām pūlēm viņš savaldījās. Ja viņi mani tagad aizvadīs no planētas — visam beigas.

— Jūs apvainojat mūs, ser! — viņš ierunājās. — Neaizmirstiet, ka šai lietā jūs pats arī neesat bez vainas. Es no visas sirds jums iesaku pieņemt karaļa pretimnākšanu un parakstīt atvainošanos. — Viņš pa­stiepa man papīru, bet es to saplēsu sīkos gabaliņos.

— Atvainoties? Nekad! — es viņam uzkliedzu. Es aizsargāju savu godu pret jūsu piedzērušajiem vīreļiem un zagļiem-galminiekiem, kuri nozaguši manai dzimtai piederošās tiesības.

Visi izgāja. Cietuma priekšnieks bija vienīgais mana vecuma vīrs, un tieši tādēļ es viņam pateicu priekšā ceļu ar zābaka purngalu pa attiecīgu vietu. Viss bija tā, kā tam arī vajadzēja būt. Manā — kauslīga, dumpīga, kareivīga Freiburgas zemes dēla — priekšā ar troksni aiz­cirtās durvis. Es darīju visu, lai pievērstu Anželīnas uzmanību, bet, ja tas nenotiks, riskēju savas atlikušās dienas pavadīt aiz šīm drūmajām sienām. Gaidīšana vienmēr slikti ietekmē manus nervus. Esmu domā­tājs tikai mierīgajā laikā, bet citādi darbīgs cilvēks. Viena lieta ir izstrā­dāt plānu un droši ķerties pie tā realizēšanas. Pavisam cita — sēdēt netīrā cietuma kamerā un domāt par to, vai tevis izstrādātā plāna loģiskajā ķēdē nav vāju vietu.

Vai tikšu ārā no šī maisa? Visticamākais, ka būs grūti, tomēr tos jāatstāj kā pēdējo līdzekli. Tur, ārpusē, es būšu spiests slēpties, un viņai nebūs nekādu izredžu stāties ar mani sakaros. No pārdzīvoju­miem nograuzu pirkstiem visus nagus. Nākošais bija Anželīnas gā­jiens, un man atlika vienīgi cerēt un gaidīt, ka viņa ilgi nekavēsies ar pareizu lēmumu pēc visu manu darbību analīzes.

Pēc nedēļas sāku jukt prātā. Karaliskais Prokurors nenāca, un nebija nekādu runu par tiesu un spriedumu. Es pametu viņiem satraucošu pro­blēmu, un viņi, nezinot, ko tagad darīt, kasa pakaušus. Jau gandrīz biju izlēmis bēgt. Tikt projām no šī nolaistā cietuma nebija grūti. Bet es taču gaidīju ziņas no savas nežēlīgās mīlestības. Es apdomāju iespējas, ko viņa varētu izmantot. Varbūt kaut kāds spiediens galmā, lai mani atbrīvo­tu? Vai slepus atnest vīli un vēstuli, lai es tiktu laukā saviem spēkiem? Otrā iespēja man likās ticamāka un katru reizi, saņemot maizi, to pārlau­zu, meklējot kaut ko vidū. Nekā nebija.

Astotajā dienā Anželīna atsaucās sev tik raksturīgajā tiešajā ma­nierē. Kaut kas neparasts mani pamodināja nakts vidū. Nebija dzirdami nekādi trokšņi, es pieplaku pie durvju šķirbas un gaiteņa galā ieraudzī­ju gaismu.- Naktssargs gulēja uz grīdas, un masīva, melnā tērpta figūra maskā stāvēja tam blakus ar paceltu bozi rokā. Pienāca otrs analoģiski ģērbts svešinieks, viņi sāka vilkt sargu pa gaiteni uz manu pusi. Viens no viņiem, parakājies kabatās, izvilka sarkanu drēbes gabalu, ko ielika sarga atslābušajos pirkstos. Kad viņi pietuvojās manai kamerai, atlecu no durvīm un klusi ieslīdēju gultā.

leskrapstējās atslēga, iedegās gaisma. Es apsēdos gultā, tēlojot tikko pamodušos cilvēku.

— Kas te ir? Ko jūs gribat?

— Ātri celieties un ģērbieties, Dibstol. Mēs jūs izvedīsim no šejienes. — Tas bija pirmais rīkļurāvējs, kuru biju redzējis, milna vēl karājās tam aiz jostas. Es atkāru žokli un rāpoju pa gultu, spiezdamies pie sienas.

— Slepkavas! — es iebrēcos. — Tad redz, ko izdomājis karalis Villijs — iebāzt manu galvu cilpā, bet pēc tam teikt, ka esmu pakāries pats! Laipni lūdzu, tomēr nedomājiet, ka tas būs viegli!

— Neesiet idiots, — vīrietis nošņācās. — Un aizveriet muti. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu. Esam draugi. — Vēl divi tieši tāpat ģērbti tipi parādījās aizmugurē. Gaitenī pazibēja ceturtais.