HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Jūsu augstība, tas ir Barons…

— Grāfs, nevis Barons, — es viņu pārtraucu. — Grāfs Bents Dib- stols no nabadzīgas provinces dzimtas, kuru pirms gadsimtiem no savām likumīgajām tiesībām atstūma zemiski krāpnieki, Kņazi. — Es bargi paskatījos uz savu pavadoni, it kā viņš būtu piedalījies senajā sazvērestībā, un viņš atkal izmisīgi nosarka.

— Kas tie jums, Grāf Bent, par apbalvojumiem, — jautāja karaliene zemā balsī, kas manī radīja miglainas rīta pļavas vīziju. Viņa norādīja uz manām, ar grabuļiem, kurus šorīt biju izracis pie antikvāra, apkār­tajām vīrišķīgajām krūtīm.

— Galaktiskās medaļas, jūsu augstība. Vai gan provinciāla augs­tmaņa jaunākais dēls varēja cerēt uz kaut kādu augšupeju Freiburgā? Lūk, kādēļ izvēlējos dienestu ārpus planētas un savus labākos gadus pavadīju Zvaigžņu Gvardē, bet tur kaujas, sadursmes un, pats par sevi saprotams, zvaigžņu abordāžas. Bet ar šo te es patiesi varu lepoties… — es norādīju uz necilu lietiņu mirdzošu žvadzekļu vidū. — Tā ir Zvaigzne, augstākais Gvardes apbalvojums. — Es paņēmu Zvaig­zni rokā un paskatījos tajā ar ilgu caururbjošu skatienu. Patiesībā es domāju, ka tā bija Gvardes virsdienesta zīme Vai kas tamlīdzīgs.

— Tas ir brīnišķīgi, — teica karaliene. — Viņa zināja par medaļām ne vairāk, kā par tērpiem, bet, ko gan citu varēja sagaidīt no šīm nomales planētām.

— Jā, — es piekritu. — Nemīlu stāstīt savu medaļu vēsturi, bet, ja tāda būs karaliskā pavēle… — tas tika pateikts kaunīgi. Samelojis viņiem par saviem varoņdarbiem, es radīju interesi un cerēju, ka runas par mani sasniegs Anželīnas ausis, lai arī kur viņa neslēptos. Jūtot, ka esmu sevi izsmēlis, atgriezos bārā.

Savus izdomātos piedzīvojumus stāstīju katram, ko tikai varēju noķert. Vairākums ar prieku klausījās manī, smējās kopā ar mani, bet smiekli galmā bija reta parādība. Vienīgais, kuram tas neradīja baudu, biju es pats. Ja sākumā plāns likās labs, tad, jo tālāk, jo mazāk man tas patika. Varēju mēnešiem riņķot ap šiem galma idiotiem bez ma­zākās cerības atrast Anželīnu. Lietu vajadzēja pasteidzināt. Manā galvā gan bija viena idejiņa, taču tā robežojās ar neprātu. Ja tā neizdosies, mani nogalinās, vai arī uz visiem laikiem izslēgs no sa­biedrības. Ar pēdējo es samierinātos viegli, tomēr augstākā sabied­rība palīdz atrast manu mīļoto medījumu. Ja viss izdotos, mani meklējumi kļūtu krietni vien vieglāki. Es nolēmu mest monētu un, protams, uzvarēju, jo otru noslēpu plaukstā vēl pirms metiena. Biju gatavs darboties!

Vēl pirms došanās uz šejieni biju piebāzis kabatas ar visādiem niekiem, kas varēja noderēt vakara gaitā. Viens no tiem bija lielisks iemesls tuvināties karalim, ja es justu pēc tā nepieciešamību. Es ieliku to iekškabatā, piepildīju vislielāko glāzi, kādu vien spēju atrast, un devos cauri istabu anfilādei sava upura meklējumos.

Ja manas ierašanās brīdī karalis Villelms bija iedzēris, tad tagad viņš bija piedzēries nāvīgi. Zem mundiera viņam vajadzēja iešūt tē­rauda stieni, jo, es varēju apzvērēt, personīgais mugurkauls viņu vairs neturēja. Tomēr viņš vēl arvien dzēra, līgojoties uz priekšu un atpakaļ, galva klanījās kā salauztai lellei. Apkārt stāvēja vecīšu bariņš, kuri acīmredzot stāstīja viens otram anekdotes un, kad es pietuvojos, meta uz manu pusi aizdomīgus skatienus.

Tā kā biju garāks par pārējiem un košāk ģērbts, Villa acis uzdūrās man un galva lēnām pagriezās vēlamajā virzienā. Viens no astoņdesmit- gadīgajiem večiem šovakar bija man jau patrāpījies un stādīja priekšā.

— Esmu ļoti priecīgs tikties, jūsu augstība, — teicu, imitējot balsī piedzēruša notis. Karalis nepievērsa uzmanību, toties to ievēroja citi un saviebās. — Pats nedaudz nodarbojos ar entomoloģiju un ar jūsu atļauju gribētu sekot jūsu karaliskajās pēdās. Es ļoti gribu un jūtu, ka Freiburgā var pievērst lielu uzmanību un ir lielas iespējas forminisfētu, lepidopteru un citiem pētījumiem. Heraldika, kā arī karogi varētu sa­turēt vairāk kukaiņu attēlu…

Es turpināju pļāpāt vēl tādā pat garā un pūlis jau sāka izrādīt nepa­cietību. Karalis uztvēra labi, ja vienu vārdu no desmit, viņa uzmanība sāka zust, apkārtējie uztraucās, nezinot, kā atbrīvoties no piedzērušā. Kad kāds saņēma mani aiz elkoņa, izspēlēju savu galveno trumpi.

— Lūk, jūsu augstība, — es teicu, rakājoties pa kabatām. — Es rūpīgi sargāju šo eksemplāru, vedot to cauri daudziem gaismas ga­diem, un nogādāju šurp, lai tas ieņemtu savu vietu jūsu lieliskajā kolekcijā. — Atvēris šauru plastmasas kastīti, es pagrūdu to viņam zem deguna. Karalis ar grūtībām fokusēja savas ūdeņainās acis un viņa elpa aizrāvās. Arī apkārtējie izrādīja interesi, un es ļāvu viņiem dažas sekundes patīksmināties par eksemplāru.

Jāsaka, ka tā bija lieliska vabole, tomēr nebija ceļojusi man līdzi daudzus gaismas gadus, bet gan uztaisīta šodien no rīta. Lielākā daļa elementu bija no citiem kukaiņiem, bet, kur dabai kaut kā pietrūka, es pievienoju pa plastmasas gabaliņam. Ķermenis bija plaukstas lielumā ar trīs rindām spārnu, katra rinda citā krāsā. Apakšā bija milzums vismaz no duča citu kukaiņu ņemtu kāju, tās visas, protams, neizdevās dabūt pa pāriem, tā kā daudzi tika sabojāti konstruēšanas laikā, bet dažas citas detaļas, kā, piemēram, masīvais dzelonis un korķu viļķim fīdzīgā aste neatstāja vienaldzīgu arī manu auditoriju. Kastīte tālredzīgi bija tai­sīta no krāsainas plastikas, kas detaļas vairāk apslēpa, nevis izcēla.

— Jums tas jāaplūko tuvāk, jūsu augstība, — es teicu, atverot plašāk kastīti un līgodamies pietuvojos. Bija pienācis ļoti atbildīgs brī­dis. Vienā rokā turēju vīna glāzi un kastīti, otra bija brīva, lai varētu izņemt monstru. Es saņēmu to ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecos karalim, kura glāzē vīns šļakstījās no neveiklajām kustībām. Šai mirklī nedaudz atslābināju īkšķi, pacēlu vaboli, izdarīju nemanāmu kustību un tā, veicot lielisku pirueti, ienira karaļa glāzē.

— Glābiet! Glābiet viņu! — es iekliedzos. — Retākais eksemplārs! — un iebāzu pirkstus glāzē, saceldams tur vētru. Daļa dzēriena izlija uz Villelma apzeltītajām manšetēm. Čuksti un ļaunas balsis kļuva ska­ļākas, kāds ar stingru roku saņēma manu plecu.

— Novāciet savas titulētās zagļa ķetnas! — es bļāvu un rupji no­kratīju šo roku. Izmakšķerētais kukainis izslīdēja no pirkstiem, atsitās pret karaļa krūtīm un no turienes, pa ceļam zaudējot spārnus, kājas un citas daļas, lēni noslīdēja zemē. Es izmantoju ļoti vāju līmi. Nolie­coties pār līķīti, izdarīju vēl vienu «neveiklu» kustību un vīns ar sarkanu šalti uzlija karalim. Pūlis ļauni iegaudojās.

Karalis pret visu izturējās mierīgi. Līgojoties gluži kā koks vētrā, viņš neizteica nekādus protestus, vienīgi vairākas reizes nomurmināja: «Es jums saku… es saku…». Bet, kad ar kabatas lakatiņu sāku slaucīt vīnu un tas lija pa viņa pirkstiem, pūlis man aizmugurē pietuvojās jo cieši. Kāds saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt, es izrāvos un… iesitu pa karaļa Villelma dižciltīgajām krūtīm. No sitiena viņam izkrita augš­žoklis un aizvēlās pa grīdu. Vecīši muka, kur nu katrs. Jaunatne metās aizstāvēt savu augstību, un man nācās parādīt viņiem dažus uz citām planētām apgūtus paņēmienus. Tehnikas trūkumu viņi aizvietoja ar enerģijas pārpilnību, sākās drūzmēšanās. Sievietes spiedza, vīrieši la­mājās, karali burtiski iznesa uz rokām. Lai arī es devu viņiem vairāk, nekā saņēmu pats, mans stāvoklis kļuva pavisam slikts.