HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Aeromobilis būs šeit pēc pāris minūtēm, aizlidosim mēs kopā. Ar nožēlu man jāinformē, ka pēc ierašanās Freiburbadā jums nebūs laika sameklēt Zinu, piekaut un atņemt viņai naudu. — Viņa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tieši tas bijis ieplānots. Turpināju, cerot, ka viņš būs man pateicīgs par tik sīku un atklātu šī kriminālā notikuma izklāstīšanu. — Esmu visu izplānojis pa minūtēm, šodien no kosmo- ostas ar vienas minūtes intervālu aizlido divi kuģi. Esmu pasūtījios biļeti uz vienu no tiem, bet otrs, lūk, ir jūsējais. Es par to samaksāju jau agrāk, necerot, dabiski, uz jūsu pateicību. — Viņš paņēma biļeti ar neviltotu vecmeitas interesi, kura pacēlusi nosprāgušu čūsku. — Steidzieties pasteigties, piedodiet par pliekanajām atskaņām, bet jums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dažas minūtes pēc jūsu aizlidošanas, policijā tiks nogādāts sainis ar jūsu izdarītās operācijas aprakstu.

Kamēr gaidījām aeromobīli, dārgais dakteris Volfs visu pārdomāja, un, spriežot pēc viņa skābās sejas izteiksmes, neatrada iespēju aiz­šmaukt. Visu lidojuma laiku viņš sabozies sēdēja savā krēslā un ne­teica ne vārda. Pēc atbraukšanas viņš bez lādēšanās un skandāla pārsēdās savā kuģī, turpretī es vienkārši devos uz savējā pusi, bet pēc kāda brīža, pagriezos atpakaļ. Es negrasījos pamest Freiburbadu vai ziņot policijai par nelegālo operāciju. Šie meli bija nepieciešami, lai aizdabūtu projām dakteri-alkoholiķi viņa vientuļajā ceļojumā pēc aknu cirozes. Man nebija ne mazākā iemesla braukt projām, gluži otrādi, man bija nopietns iemesls palikt.

Anželīna vēl aizvien bija uz šīs planētas, un es negribēju pieļaut nekādus traucējumus viņas meklēšanā.

Iespējams, tas izklausās pašpārliecināti, bet jutu, ka šajā laikā esmu labi iepazinis Anželīnu. Mūsu mazās nekrietnās smadzenītes daudzos gadījumos griezās sinhroni, un es biju absolūti pārliecināts, ka ar lielu iespējamības procentu varu paredzēt viņas rīcību. Pirmkārt, viņa ir sajūsmā par manu asiņaino noslepkavošanu. Viņa gūst tādu pat prieku no līķiem, kādu citas meitenes no jaunām kleitām. Viņa ir pārliecināta, ka esmu miris, un tafc man ļoti atvieglos izsekošanu.

Es, protams, nešaubījos, ka viņa spers dabiskus piesardzības soļus attiecībā uz policiju un citiem Korpusa aģentiem. Tomēr tie nezināja, ka viņa ir Freiburgā un manu nāvi nebija ne mazāko iemeslu saistīt ar viņas atrašanos šeit. Respektīvi, viņa neaizbēgs, bet paliks te ar izmainītu ārieni un kaut kādā jaunā kvalitātē. Par to, ka viņa gribēs te palikt, man neradās ne mazāko šaubu. Freiburga — tā ir planēta, kas, liekas, speciāli radīta nelikumīgām operācijām. Neko tādu es savos ilgajos klejojumos pa Galaktiku vēl nebiju sastapis. Rupjš vecā un jaunā sajaukums. Vecajā, feodālajā Freiburgā svešinieks tūlīt pat pie­vērstu sev īpašu uzmanību. Modernajās Līgas planētās kompjūteri, mehānismi, roboti un modra policija arī atstāja maz vietas nelikumīgām operācijām. Un tikai tur, kur šīs divas dažādās kultūras sajaucas, rodas lieliskas iespējas nelikumībām.

Šī planēta ir pietiekami mierīga, te mēs varam neskopoties ar uz­slavām Līgas ekspertiem. Pirms antibiotiku un kompjūteru ieviešanas viņi pārliecinājās, ka likums un kārtība ir panākta. Tomēr, neskatoties uz to, kriminālās darbības iespējas paliek, ja vien zin, kur meklēt. Anželīna zināja, kur meklēt, es — arī.

Tomēr pēc vairāku nedēļu ilgiem neauglīgiem meklējumiem es no­nācu acīm redzama fakta priekšā, ka mēs meklējam dažādas lietas. Nevarētu teikt, ka laiks pagāja bezjēdzīgi, tā kā es atradu neskaitāmas iespējas dažādiem ienesīgiem darbiem.

Droši vien visu mūžu būtu peldējies šai zagļu paradīzē, ja mani neuztrauktu Anžeiīnas meklēšana. Šie meklējumi mocīja mani pastā­vīgi, gluži kā sāpošs zobs.

Metis pie malas intuīciju, es izmēģināju zinātniskas metodes. No­īrējis vislabāko kompjūteru, piebāzu to ar veselu bibliotēku un izvirzīju veselu problēmu kaudzi. Šīs enerģijas kilovatus rijošās lietas rezultātā kļuvu par Freiburgas ekonomikas speciālistu, tomēr AnžeHnas atraša­nai nepietuvojos ne par soli. Man vairs nebija nekādu ideju par viņas darbības pēdu meklēšanu. Mašīna izsniedza veselu masu rekomen­dāciju ekonomikas vadīšanas uzlabošanai.

Pētījumi rādīja, ka šai nozarē Anžefīna nedarbojas. Likās acīm re­dzami, ka patiesais planētas vadības centrs tiešām ir karalis Villelms IX. Kompleksa Villa, viņa ģimenes un savstarpējo attiecību izpēte at­klāja vienu skandāliņu, bet ne Anželīnu.

Šīs problēmas atrisinājums mani salauza, un es sāku slīcināt bēdas attīrīta spirta pudelē. Tai laikā es burtiski mirlai alkoholā, un laikam gan tieši manu nervu mezglu paralīze bija ideju avots. Tie, kuri apgalvo, ka iedzēruši domā labāk nekā skaidrā, ir ēzeļi. Bet te bija pavisam cita situācija. Jutu, ka niknums par viņas pazušanu atvēra mana aug­stākā intelekta trauku. Es ņurcīju spilvenu, atgriežot atmiņā viņas rīcību un galu galā iekliedzos: «Nenormālā, nenormālā, viņa ir vienkārši ne­normāla!» — Kad atkritu gultā, viss griezās, griezās nebeidzamā ka­ruselī, un es nomurmināju: «Nenormāla, nenoliedzami. Lai izskaitļotu viņas nākošo soli, man pašam jākļūst nenormālam». — Pēc tam manas acis aizvērās un es aizmigu. Bet pēdējie vārdi, nokrituši uz smadzeņu vielas, sāka grimt, un tiekot cauri alkohola piesātinātajam slānim, beidzot nokļuva līdz cietam pamatam.

Kad tie atdūrās pret dibenu, es pilnīgi pamodos un, drausmīgās patiesības satriekts, piecēlos gultā sēdus. Lai to izdarītu, būs vajadzīgs viss mans gribasspēks — un vēl drusku.

Ja es gribu viņu atrast, man jākļūst ārprātīgam.

Aukstajā rīta gaismā ideja nelikās pievilcīgāka, bet nebija kļuvusi arī acīm redzama. Es varēju izvēlēties: darīt to vai nedarīt. Nebija nekādu šaubu, ka nenormāfības pazīmes Anželīnā bija skaidri redza­mas. Visā viņas rīcībā bija pretdabiska vienaldzība pret cilvēku dzīvī­bām. Viņa nogalināja vai nu vienaldzīgi vai ar prieku, bet vienmēr pilnīgā vienaldzībā pret cilvēkiem. Šaubos, vai viņa maz zināja, cik slepkavību izdarījusi savā dzīvē. Pēc viņas standartiem es esmu ierin­das amatieris. Es nenogalināju un, vēl vairāk, vajadzība pēc tā manā darbībā parādījās reti.

Jā, jā, di Grīzs nekad nenogalināja! Man par to nebija jākaunas, gluži otrādi. Es cienīju cilvēka dzīvību, šo vienīgo nedalāmo vērtību visumā. Bet Anželīna cienīja tikai sevi, savas vēlmes un neko vairāk. Izsekojot viņas personības veidošanās ceļu, es projecētu Anželīnai raksturīgo domāšanas veidu.

Tas nebija tik grūti, kā liekas, vismaz tīri teorētiski. Man bija zināmas iemaņas darbā ar psihometriskām narkotikām, un es labi zināju to iespējas. Gadsimtiem ilgie pētījumi ļāvuši radīt vielas, kas pacientam stimulē jebkuru domāšanas veidu. Gribat uz nedēļu kļūt par paranoiķi? Lūdzu, iedzeriet kapsulu un jūs jutīsiet, ko tas nozīmē. Daži tā patiesi dara kaifa dēļ, tomēr tas man neder. Vajadzēja būt ārkārtīgi svarīgam iemeslam, lai piespiestu mani, cilvēku ar delikātu pelēko vielu, izšķirties par to. Piemēram, Anželīnas meklēšana.

Patiesi brīnišķīga šo psihometrisko preparātu īpašība bija to pārejošā iedarbība. Halucinācijas izzūd, tikko zāles ir uzsūkušās. Es cerēju uz to. Nevienā no izlasītajām grāmatām nebija pieminēta tā ellišķīgā vira, ko iemaisīt varēju tikai es viens. Tas bija titānisks darbs — meklēt grāmatā visas Anželīnas brīnišķīgās īpašības un atrast katrai no tām attiecīgu psiholoģisku modeli. Šī procesa analīzei man bija nepieciešama pat profesionāla palīdzība, nepieminot, protams, tās īstos mērķus. Beigu beigās manā priekšā atradās nedaudz duļ­ķaina šķīduma pudelīte un magnetofons ar stimulējošu izteicienu ie­rakstiem, kas skanēs zāļu iedarbības procesā. Tagad atlika tikai, kā teiktu klasiķi, saņemt visu drosmi dūrē. Patiesībā tas vēl nebija viss, jo gribēju veikt arī kādus drošības pasākumus. Es noīrēju istabu lētā viesnīciņā un lūdzu mani netraucēt. Tā kā par šādu soli izšķīros pirmo reizi un nezināju, kā uz to reaģēs mana psihe, savā redzeslokā atstāju vairākas zīmītes.