HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Mēs šķērsojām vēl vienu ielu un ienirām garā gaitenī. Viņa klusējot gāja pa priekšu. Mēs nevienu nesatikām, un neviens mūs neredzēja. Kad viņa atslēdza durvis, es nedaudz nomierinājos. Tā bija tik maziņa, ka līdzzinātājam tur nebija kur noslēpties. Anželīna devās tieši uz gultu, bet es nolēmu pārliecināties, vai durvis ir aizslēgtas. Durvis bija aiz­slēgtas.

Kad pagriezos, uz mani bija nomērķēts 0,75 kalibra revolveris, tik milzīgs, ka viņa to turēja ar abām rokām.

— Kas tad tas, aplaupīšana? — es sašutu, saprotot, ka ar savu rīcību e§mu nogulējis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Mana roka vēl aizvien žņaudza kabatā pistoli, taču izvilkt to nebija nekādas iespējas, tas būtu tas pats, kas pašnāvība.

— Es jūs nošaušu, pat nezinot vārdu, — viņa mīļi sacīja un pa­smaidīja, atklājot brīnišķīgi baltu zobu rindu. — Jūs esat tas, kurš izjauca manu operāciju ar linkoru.

Smaids kļuva arvien platāks, bet pagaidām viņa vēl nešāva. Viņa tīksminājās par emocijām, kas nevadāmi atspoguļojās manā sejā. Med­nieks iekritis lamatās, atvests tieši tur, kur gribējis nokļūt, un te nu neko vairāk izdarīt nevarēja.

Redzēdama, ka esmu visu sapratis, Anželīna skaļi iesmējās, tīri un skanīgi, gluži kā sidraba zvaniņš tajā pašā laikā stingrāk uzspiežot pistoles mēlītei. Viņa bija īsta aktrise. Pistoles mēlīte tika nospiesta tieši tad, kad mans izmisums bija sasniedzis maksimumu, bet situā­cijas bezcerība kļuva acīm redzama.

Un ne vienu reizi vien, bet vēl un vēl.

Četras miesu plosošas lodes tieši sirdī un pēdējais šāviens tieši starp acīm.

Tā vēl nebija samaņas atgūšana, bet izpeldēšana no sarkanas miglas. Organisms izmisīgi cīnījās ar sāpēm. Bija šausmīgi, ka manas acis ir aizvērtas un atvērt tās ir neticami grūti. Galu galā no sarkanās tumsas parādījās seja plankuma izskatā.

— Kas notika? — plankums prasīja.

— Es to gribēju uzzināt no jums… — ierunājos un apklusu, satriekts, cik vārga un nedzīva ir mana balss. Kaut kas mitrs pieskārās pie lūpām, tā bija salvete, visa sarkanos traipos.

Kad atgriezās redze, plankums pārvērtās par baltā tērptu jaunu cilvēku. Droši vien dakteris, un mēs acīmredzot atrodamies slimnīcā.

— Kas uz jums šāva? — ārsts jautāja. — Kāds paziņoja mums par šāvieniem, un sakiet paldies, ka mēs paguvām atbraukt laikā. Jūs esat zaudējis daudz asiņu, to pārliešana jau izdarīta, un, bez tam, ir milzums elkoņa un delnas kaulu bojājumu pēc lodes šāviena, kas tālāk aizķē­rusi labos deniņus un, iespējams, traumējusi galvaskausu. Droši vien ķertas arī ribas un ir aizdomas par iekšējiem asinsizplūdumiem. Kāds jūs stipri ienīst! Un, kurš tas ir?

Kurš? Nu, protams, mana dārgā Anželīna. Kārdinātāja, pavedinātāja un slepkava centās izrēķināties ar mani. Es visu atcerējos, platais revolvera stobrs ar melnu caurumu, kurā, likās, varēja izvietoties vesels zvaigžņu kuģis. Mirdzoša liesma, manī triecošās lodes un ciešanas, kad manai dārgajai ložu necauršaujamajai bruņuvestei nācās aizturēt visu šāvienu spēku. Man radās cerība, ka viņai ar to pietiks, bet nē, stobrs pacēlās pret manu seju.

Es atcerējos savu pēdējo žestu, kad, aizsedzis ar rokām seju, metos sānis, izmisīgi cenšoties izglābties.

Brīnumaini, ka mans mēģinājums izdevās. Visticamākais, ka lode trāpīja pa rokas kaulu un tad rikošetē neizgāja vis cauri manam gal­vaskausam, bet to tikai nedaudz aizķēra. Tomēr bija daudz asiņu un nekustīgais ķermenis uz grīdas maldināja Anželīnu. Briesmīgais šāvie­nu troksnis mazajā istabiņā, mans acīm redzamais līķis kaut ko sa­kustināja viņas sievietes dabā, vismaz drusciņ. Viņa ātri aizgāja no istabas, pirms vēl kāds bija atnācis. Ja viņa būtu aizkavējusies kaut vai uz sekundi, lai pārliecinātos…

— Gulieties, — ārsts teica. — Ja jūs negulēsiet, es jums iešpricēšu ko tādu, kas jūs atslēgs uz nedēļu.

Tikai pēc tam, kad viņš bija to pateicis, es ievēroju, ka sēdu un ķiķinu kā ārprātīgais. Kustoties krūtis caururba sāpes, un es ļāvu sevi noguldīt.

Tagad manas smadzenes nodarbināja domas par to, kā lai izkļūst no šejienes. Ignorējot sāpes, es apskatīju pieņemamo telpu un domā­jot, kā lai izmanto to, ka liktenis dāvājis man dzīvību un Anželīna uzskata mani par mirušu.

Pieņemamajā istabā bija maz tāda, ar ko man izdotos iedzīvoties, es nospēru tikai pildspalvu, vēl arī oficiālās veidlapas no man virs galvas esošā plaukta. Kaut gan katra kustība radīja sāpes, labā roka darbojās diezgan labi. Robots pastūma zem manām nestuvēm ratiņus un sāka ripināt uz palātu. Kad izbraucām, dakteris iebāza kaut kādus papīrus man virs galvas esošajā turētājā un atsveicinoties pamāja. Es dāvināju viņam atbildes smaidu un turpināju ceļu.

Tikko viņš bija pazudis no acīm, es izrāvu papīrus un apskatīju tos. Ja es pagūšu to ātri izmantot, tad te bija man labas iespējas. Tas bija slēdziens četros eksemplāros. Kamēr šīs veidlapas nebija nokļuvušas mašīnā, es neeksistēju, es atrados statistiskā aizmirstībā, no kuras man bija jāizkļūst palātā. Mirušais — lūk, mans glābiņš. Es nosviedu spilvenu un robots apstājās. Viņš nepievērsa uzmanību tam, ka es rakstu un, paceldams spilvenu, apstājās vēl divas reizes tādejādi do­dams man laiku pabeigt viltojumu.

Tas dakteris Mkvbklzs — tieši tā bija iespējams izlasīt viņa parakstu — atstāja man daudz vietas starp parakstu un ziņojuma pēdējo rin­diņu. Es turpināju slēdzienu, cenzdamies maksimāli atdarināt viņa rok­rakstu.

MILZUMS IEKŠĒJO BOJĀJUMU, ŠOKS… es uzrakstīju, MIRIS CEĻĀ. Tas skanēja pietiekami oficiāli. Es ātri piemetināju — REANIMĀCIJAS MĒĢINĀJUMI REZULTĀTUS NEDEVA. Brīdi es šaubījos par pirmā vārda pareizrakstību, bet tā kā dakteris Mkvbklzs vārdu «Milzums» raksta ar garo «ū», tad vēl viena kļūda neko nemainīs. Pēdējā frāze ļāva cerēt, ka mani nedurstīs un necentīsies atdzīvināt ar elektrisko strāvu, jo es galu galā esmu līķis. Pirms izbraukt no koridora, es noliku veidlapas vietā, apgūlos un izlikos par mirušu.

— Šeit D.O.A., Svend, — kāds teica, savācot man virs galvas esošos papīrus. Es izdzirdēju kā robots aizripināja tālāk, vienaldzīgs pret to, ka pacients, kas raustīja un mētāja pa zemi spilvenu, pēkšņi nomiris. Šis ziņkārības trūkums robotos man vienmēr ir paticis. Es iedomājos nāvi cerībā, ka attiecīga izteiksme atspoguļosies arī manā sejā. Kāds parāva mani aiz kājas, novelkot zābaku un zeķi. Roka satvēra manu pēdu.

— Kāda traģēdija, — teica patīkama balss, — varbūt noliksim uz galda un pamēģināsim reanimēt, viņš ir vēl pavisam silts!?

— Ne-ē, — atskanēja no blakus istabas. — Viņi ir jau to mēģinājuši. Ieliec viņu boksos.

Drausmīgas sāpes caururba manu kāju, un es gandrīz iekliedzos. Tikai ar milzīgu garīgu piespiešanos es liku sev gulēt mierīgi, kamēr tas muļķis savilka stiepli ap kājas īkšķi. Stieples galā karājās plāksnīte, un es no visas sirds novēlēju, lai šī plāksnīte, ar tādu pat stiepli savilkta, karātos viņam uz auss. Sāpes no pirksta atbalsojās visā ķermenī, sāka smelgt krūtis, galva un roka, un man bija vajadzīga milzīga piepūle, lai paliktu līķa izskatā.

Kaut kur aizmugurē atvērās smagas durvis un manu ādu skāra auksta gaisa vilnis. Es atļāvos ātru skatienu no piepaceltajiem plak­stiņiem. Biju gatavs pēkšņi augšāmcelties, ja līķi šai iestādē tiek glabāti individuālos ledusskapjos. Nebūt nesapņoju par tādu milzīgu laimi, kā nomirt aiz slēgtām durvīm saldēšanas kamerā. Taču Lēdija Fortūna vēl aizvien bija kopā ar mani, mans mocītājs iestūma mani kopā ar visiem ratiņiem lielā istabā. Tur gar sienām izvietotos plauktos jau gulēja aizgājēji.