HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Atrast un izsekot puslegālu personu svešā pilsētā uz tālas planētas cilvēkam ar manām spējām nesagādāja nekādas problēmas. Tā bija tehnikas lieta, bet ar tehniku man viss ir kārtībā. Biju gatavs pirmajam solim jaunajā plānā, kad klauvēju pie netīrām koka durvīm ne labākajā no pilsētas daļām.

— Man pie jums ir kāda lieta, Volf, teicu durvis atvērušajam sub­jektam ar duļķainajām acīm.

— Vācieties pie velna, — viņš sacīja cenšoties tās aizvērt man deguna priekšā, bet to neļāva tālredzīgi uz priekšu izliktais zābaka purngals.

— Es nenodarbojos ar medicīnu, — viņš teica, skatoties uz manu apsaitēto roku. — Negribu sapīties ar policiju, tā kā vācieties pie velna.

— Nu, ko jūs bubināt vienu un to pašu! — teicu es viņam.

— Esmu šeit, lai piedāvātu pilnīgi likumīgu darījumu par attiecīgu samaksu. Ignorēju viņa protestus un ieskatījos istabā. — Saskaņā ar pilnīgi drošu informāciju jūs dzīvojat šeit nereģistrētos sakaros ar mei­teni vārdā Zina. Tas, ko es gribu teikt, nav paredzēts viņas jaukajām austiņām. Kur viņa ir?

— Nav! — viņš ieķērcās. — Un jūs arī lasieties prom! — Viņš saķēra aiz kakliņa lieiu pudeli un draudoši to pacēla.

— Ko jūs teiksiet par šo? — es pavaicāju, uzmetot uz galda paciņu jaunu kredītbiļešu. — Un šo… un šo… — pieliku vēl divas paciņas.

Pudele izslīdēja no viņa atslābušajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas, viņa acis izbolījāš, likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres. Lai piebeigtu viņu galīgi, pieliku vēl vienu kredītbiļešu paciņu.

Volfu nevajadzēja ilgi pārliecināt, atlika vienīgi saskaņot detaļas. Nauda uz viņu iedarbojās nomierinoši, viņš vairs nedrebēja un netrī­cēja, bet sprieda pilnīgi loģiski.

— Palikusi tikai viena problēma, — es beigās sacīju. — Vai jūs domājat par to stāstīt jaukajai Zinai?

— Jūs ko, sajucis esat? — ar neviltotu izbrīnu vaicāja Volts.

— Tātad jūs viņai nestāstīsiet un par šo operāciju zinām tikai mēs divi. Bet kā jūs viņai izskaidrosiet savu prombūtni un naudas parādī­šanos?

Viņu pārņēma arvien lielāks izbrīns.

— Paskaidrot? VIŅAI? Viņa taču neredzēs ne mani, ne naudu, pēc desmit minūtēm es šo vietu atstāšu.

— Nu, ko — es noteicu un iedomājos, ka tā tomēr ir cietsirdība pret nelaimīgo meiteni, kas uztur viņu, pateicoties profesijai, no kuras izvairās vairums sieviešu. Es šajā sakarībā nolēmu kaut ko darīt. Nā­kotnē, protams. Vispirms vajadzēja pazust Džeimsam Bolivāram di Grīzam.

Nežēlojot izdevumus, sagādāju visas Volfa norādītās operāciju un ķirurģiskās iekārtas. Tā kā viņam būs jāstrādā vienam, centos iegā­dāties pēc iespējas vairāk ierīču-robotu. Iekrāvuši visu lielā treilerī, kopā devāmies uz kādu lauku māju. Par nožēlošanu jāsaka, mūsu attiecībās nebija uzticības, pats smagākais bija finansiālais jautājums, jo vaļsirdīgais ārsts Volfs bija pārliecināts, ka es ielauzīšu viņam gal­vaskausu un savākšu naudu atpakaļ, uzreiz pēc tam, kad darbs būs pabeigts. Jokanais, viņš nesaprot, ka man nebūs grūtību ar naudu, kamēr vien eksistēs bankas. Beigu beigās par lielu prieku viņam tika apspriestas visas garantijas, un mēs ķērāmies pie darba.

Māja, vientulīga un tukša, atradās uz paugura ezera tālākajā krastā. Svaigu ēdienu mēs saņēmām reizi nedēļā kopā ar pastu, ar to atveda arī zāles un citus medicīniskus preparātus. Operācija sākās. Mūsdienu ķirurģiskā tehnika, protams, ļauj pacientu atbrīvot no sāpēm un šoka. Es pastāvīgi atrados gultā un dažkārt tiku piedzīts ar tik lielu zāļu daudzumu, ka dienas pagāja miegainā miglā. Divu radikālu ķirurģisko periodu starplaikā nolēmu pārliecināties, vai Volfa vakara dzērienā ietilpst miega zāļu kapsulas. Dzēriens, protams, bija bezalkoholisks, tā kā viņa atturēšanās visu kontrakta laiku bija viens no obligātajiem mūsu darījuma nosacījumiem. Lai izvairītos no problēmām, atbalstīju šo viņa apņemšanos ar zināmu naudas summu. Sakarā ar to viņš atradās tuvu nervu sabrukumam un es nolēmu, ka viņam nepiecie­šams labs miegs. Bez tam gribēju veikt arī nelielu izmeklēšanu. Tikko biju pārliecinājies, ka viņš iegrimis dziļā miegā, atslēdzu durvis un pārmeklēju istabu.

Revolveris droši vien bija tikai drošības pēc, tomēr šie nervozie tipi bieži rīkojas neparedzēti. Šaujamais bija kabatas formāta, 0,50 kalibrs, kārtīgs, bet nāvīgs. Mehānisms darbojās lieliski, patronas jauniņas, tikai šaut ar to vairs nevarēs — es rūpīgi noslīpēju dzelksni.

Tā kā maz ticēju cilvēces pateicībai, atrastā fotokamera mani vairs nepārsteidza. Volfam izrādījās par maz, ka es biju viņa labdaris un finansētājs, viņš bija nolēmis sagatavot materiālus šantāžai. Tur bija filmiņa, bez šaubām, pilna ar manas ārienes kadriem PIRMS un PĒC. Es paliku visu kaseti zem rentgena un noturēju tur pietiekami ilgi.

Bet strādāja gan Volfs lieliski, ar viņu varēja sadzīvot, kamēr nesā­kās gaudošana sakarā ar dzeramā un meiteņu trūkumu. Viņš izlieca un sašaurināja manas gūžas, izmainot augumu un gaitu. Rokas, seja, galvaskauss, ausis — viss bija izmainīts jaunas personības radīšanai. Prasmīga attiecīgo hormonu izmantošana izraisīja pigmentācijas maiņu, tumšāka kļuva dabiskā ādas un matu krāsa, izmainījās pat paša apmatojuma struktūra. Pēdējais, ko Volfs izdarīja augstākajā ie­dvesmas brīdi, bija delikāta manu balssaišu operācija, un mana balss ieguva zemāku tembru.

Kad viss beidzās, Glumais Džims di Grīzs bija miris, bet piedzimis Hanss Šmits. Vārds gan ne īpaši skanīgs, taču to es izdomāju vienīgi kontaktēšanās laikam ar Volfu, līdz brīdim, kad ķeršos pie sava galvenā pasākuma.

— Lieliski, lieliski, — es aptaustīju seju, skatoties spogulī.

Ak, dievs, beidzot varēšu iedzert, — jau sēžot uz saviem sapako­tajiem čemodāniem, man aiz muguras nočukstēja Volfs. Dažās pēdē­jās dienās viņš mēģināja spert medicīnisko spirtu, līdz es tajā neiepilināju savas mīļākās vemjamās zāles. Un tagad viņš jutās ļoti satraukts, ka nepieciešams izgrūst ārā visu iekšā dabūto. — Atdodiet man atlikušo naudas daļu un ar jūsu atļauju es aizbraukšu.

— Pacietību, dakter, — es teicu un iedevu viņam banknošu paciņu. Viņš norāva iepakojumu un, ņirbinot pirkstus, sāka to pārskaitīt. —

Netērējiet laiku, — laipni teicu, tomēr viņš turpināja skaitīšanu. — Es uz katras banknotes ar īpašu sastāvu uzrakstīju vārdu «ZAGTA», kas fluorescēs, kad bankā to paliks zem ultravioletajiem stariem.

Viņš pēkšņi apstājās un nobālēja, man vajadzēja atgādināt par tā slimo sirdi, kas no stiprā pārdzīvojuma varēja neizturēt.

— Ko nozīmē «zagta»? — viņš pēc brīža vaicāja.

— To arī nozīmē. Visa nauda, ko es jums samaksāju, ir zagta.

Viņa seja kļuva vēl bālāka, biju pārliecināts, ka ar tādu asinsriti viņš

nenodzīvos pat līdz piecdesmit. — Jūs tikai neuztraucieties, es šķīros no tās bez mazākās nožēlas.

— Bet… KĀPĒC? — viņš beidzot jautāja.

— Jautājums vietā, dok. Es tādu pat summu, protams, nesabojātās banknotēs aizsūtīšu jūsu draudzenei Zinai. Jūtu, ka esat viņai daudz parādā par visu, ko tā jūsu labā darījusi.

Viņš apveltīja mani ar mežonīgu skatienu, bet es sāku mest no kraujas visu aparatūru un ķirurģiskos instrumentus. Centos viņa tuvu­mā nepagriezties ar muguru, pārējie drošības pasākumi tika veikti agrāk. Garām ejot, viņa sejā ieraudzīju slēptu smīnu un sapratu, ka pienācis laiks atklāt visu līdz galam.