HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Pēc pāris stundām tamlīdzīgu sagatavošanās darbu es sapratu, ka sāku vilkt laiku.

— Jā, kļūt par trako brīvprātīgi nav viegli, — teicu savam bālajam atspulgam spogulī. Atspulgs tam pilnībā piekrita, tomēr mēs abi uz­locījām piedurknes un sagatavojām lielas šļirces. — Nu, paskatīsimies, kas notiks, — es teicu, rūpīgi ievadot adatu vēnā un līdz galam no­spiežot virzuli.

Rezultāts bija visu pašpaļāvību atņemošs, lai neteiktu vairāk. Pa­rādījās galvassāpes un skaļi zvani ausīs, kas gan ātri pārgāja, un viss kļuva kā agrāk. Sapratu, ka kaut kas jādara, un apsēdos lasīt avīzi, līdz nebiju galīgi noguris. Radās vilšanās. Devos gultā un ie­slēdzu magnetofonu, kas ausīs maigi čukstēja savas sentences: «Tu esi labāks par visiem un zini to, bet cilvēkiem, kuri to nezin, ir jāpie­sargās» vai «Viņi ir muļķi, visi ir muļķi, uz pasaules nav neviena par tevi gudrāka».

Gulēt bija neērti, austiņas griezās ausīs, bet mana muļķīgā balss darīja vai traku. Nekas nemainījās, eksperiments bija veltīgs un ne­veiksme mani saniknoja. Salauzu austiņas un man kļuva vieglāk, vēl vieglāk kļuva pēc tam, kad saņurcīju ciešā kamolītī magnetofona lentu.

Vairākas dienas es neskuvos, bārdas rugāji šņirkstēja zem pirk­stiem. Ieziedu vaigus ar krēmu, ieskatījos spogulī un pirmo reizi jutos pārsteigts. Jaunā seja piestāvēja man daudz labāk par veco. Kļūda piedzimstot vai manu vecāku kroplība — es viņus dziļi ienīdu, jo vienīgā derīgā lieta, ko viņi izdarīja — dzemdēja mani — deva man seju, kas nepavisam neatbilda raksturam. Jaunā bija labāka. No vie­nas puses — daudz skaistāka, no otras — daudz stingrāka. Par šo darbu man bija jāpateicas ārstam Volfam, jāpateicas ar lodi. Tā būtu garantija, ka neviens pasaulē ar viņa palīdzību mani nevarētu izsekot. Droši vien bija karsts un man bija saules dūriens, ka atļāvu viņam aizlidot dzīvam.

Uz galda gulēja papīra gabaliņš ar vienu vienīgu manā rokrakstā rakstītu vārdu, kaut arī man nebija ne jausmas, kādēļ esmu to atstājis. Tur bija rakstīts — ANŽELĪNA.

Anželīna, kuru es alkstu dabūt ciet, lai spiestu viņas balto kaklu ar rokām tik ilgi, līdz izsprāgs acis. Ha! Es iesmējos, iedomājoties šo skatu. Tomēr nav jābūt tik vieglprātīgam. Anželīna — tas ir svarīgi. Esmu nolēmis viņu atrast, un mani neviens neapturēs. Viņa padarīja mani par muļķi un centās nogalināt. Ja vien kāds ir pelnījis nāvi, tad tā ir viņa. Slikti, ka tas nav vēl izdarīts. Es saplēsu papīrīti sīkos ga­baliņos.

Istaba burtiski spieda mani, sagribējās iziet. Šoreiz mani vai traku darīja atslēgu trūkums. Es zināju, ka izņēmu tās, bet, kur liku, neat­cerējos. Lempis portjē kaut ko ņaudēja, un es jau biju gatavs pateikt visu, ko domāju par viņu servisu, tomēr atturējos. Pret šiem tipiem ir tikai vienas zāles! Rezerves atslēgas izkrita no pneimocaurules, un es tās savācu. Gribējās ēst, dzert un, vairāk par visu, atrast vietu, kur varētu mierīgi padomāt.

Pēc tam, kad tuvākajā kafejnīcā biju aizdzinis prostitūtas, varēju apmierināt šīs vēlmes. Anželīna vienkārši spēlēja, bet izskatījās labāk par šo baru kopā ņemot. Anželīna. Es visu laiku domāju par viņu. Dzeramais sasildīja kuņģi un manas domas par viņu kļuva siltākas. Vai patiesi es gribēju viņu nodot, pat nogalināt? Kas par muļķībām! Vienīgā gudrā sieviete no visām, ar ko biju ticies. Es nekad neaizmir­sīšu, kā viņa izgāja savā tērpā. Viņa tikai drusku jāpieradina, un kāds tad iznāktu pāris! No šīs saldās domas mana seja iekvēlojās, un es vienā rāvienā iztukšoju glāzi.

Man viņa jāatrod, jo Anželīna nekad nepametīs šo paradīzes dār­ziem līdzīgo planētu. Meitene ar viņas ambīcijām kāps šeit līdz pašai virsotnei, neviens nevarēs viņu apstādināt. Šeit ir tieši tā vieta, kur viņai vajadzētu būt. Visu savu dzīvi Anželīna bija pārliecināta, ka viņa ir labāka par šo pūli un pierādīja to sev pašai un visiem atkal un atkal. Mana ierašanās Anželīnai varētu būt vislielākā laime. Es uzvedos uz šīs planētas kā īsts lauķis. Kad Anželīna izrēķinājās ar mani, viņa varēja apstāties, nomierināties un pakļauties kārtībai. Sāncensība varēja tikt uz laiku atlikta.

Kamēr tur sēdēju, kaut kas sāka mani uztraukt, kāda ārkārtīgi sva­rīga lieta, kas neparko negribēja uzpeldēt atmiņā. Beidzot es sapratu! Drīz beigsies injekcijas iedarbība. Man noteikti jāatgriežas istabā. Atkal uzpeldēja šausmas par eksperimenta norisi, bet es sapratu, ka tās ir tikai vecās šaubas. Šī vira nav bīstamāka par aspirīnu. Un tai pat laikā grandiozākā kosmiskā lieta. Jaunas iespēju pasaules parādījās manā priekšā, smadzenes tapa skaidrākas, bet domas loģiskākas.

Bārā es samaksāju bārmenim un ilgi gaidīju, kamēr viņš noskaitīja atlikumu.

— Ātrāk! — es skaļi uzsaucu, lai visi dzirdētu. — Pircējs steidzas, tā kā arī jūs pasteidzieties… Vēl divus guldeņus. — Es turēju naudu atvērtā plaukstā, un, kad viņš pieliecās, lai to pārskaitītu, iežvidzināju viņam ar naudu un delnu pa purnu. Pie viena pazeminājis balsi, lai dzirdētu tikai viņš, es paskaidroju, ko par viņu domāju. Freiburgas slengs ir visai bagāts ar izteicieniem, un es izvēlējos tos labākos. Gribēju turpināt apmācības, taču tas prasīja laiku, bet es steidzos uz viesnīcas istabu. Aizejot uzmetu acis pie sienas stāvošajam spogulim, kas rādīja, kas notiek man aiz muguras. Un labi darīju. Bārmenis izvilka no letes apakšas caurules gabalu un atvēzējās man pār galvu. Ne­gribēju laupīt viņam prieku un necentos pārtvert viņa roku, tikai, kad tā gāzās lejā, atkāpos sānis, ļaujot viņam pavisam nedaudz mani aizķert.

Bet pēc tam vienkārši saķēru viņa nekaunīgo roku un salauzu pret letes malu. Viņa kaucieni atbalsojās manā sirdī kā eņģeļu koris, es biju gatavs tos klausīties, vienalga cik ilgi. Taču nebija laika.

— Jūs redzējāt, kā viņš man nodevīgi uzbruka? — dodoties uz durvju pusi, teicu sastingušajiem apmeklētājiem. — Es eju zvanīt poli­cijai, pieskatiet, lai viņš neaizbēg. Cietušais bija pazudis no acīm, droši vien nokrita un vaidēja aiz galda. Protams, viņš tāpat kā es gribēja steigties zvanīt policijai. Pirms apr leklētāji bija sapratuši, kas patiesībā noticis, es izgāju pa durvīm.

Lai nepievērstu uzmanību, bēgt nevarēju, labākais, ko varēju darīt, bija iet ātrā solī.

No sasprindzinājuma viss biju aukstos sviedros. Pirmais, ko istabā ieraudzīju, bija puderīte un aiz tis lupatiņā ietītā šprice. Rokas man netrīcēja, to es neļāvu. Tā bija stipra saņemšanās.

Sabrucis krēslā, paņēmu pudelīti un ieraudzīju, ka šķīduma tajā atlicis mazāk, par milimetru. Ellišķīgā sajaukuma iegūšanas process bija visai sarežģīts, tomēr formula sēdēja man smadzenēs kā kvēlojoša liesma, un nebija ne mazāko grūtību to atjaunot. Vienīgi, kur lai šajā nakts stundā sadabū visus komponentus? Bet tas taču nav grūti!

Vēstures likums saka, ka ieročus izgudroja ātrāk, nekā naudu. Manā ceļasomā atradās slavenais 0,75 kalibrs, ar kura palīdzību varēja dabūt visu, ko vēlas daudz ātrāk un vieglāk, nekā ar naudu.

Tā bija kļūda. Manī smeldza kāds satraucošs nemiers, tomēr es to ignorēju. Sasprindzinājums, bet pēc tam atslābums pēc dūriena iz­kliedēja miegainību un sasaistītību. Kaifa pacēlumā vajadzēja pasteig­ties, man bija ļoti maz laika, lai atrastu visu nepieciešamo, un es atgriezos viesnīcā. Visas manas domas tiecās uz mērķa sasniegšanu, es atslēdzu ceļasomu un ieraudzīju virs apģērba gulošo revolveri. Te smalka balstiņa atmiņā man kaut ko nesaprotamu nopīkstēja, bet tas mani tikai pasteidzināja. Satvēru revolveri un te nu mana atmiņa sāka mosties… pārāk vēlu.