HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Bez īpašas godbijības mani uzmeta uz apsarmojušiem dēļiem. Soļi attālinājās, smagi noklaudzēja durvis, gaisma nodzisa.

Mans izmisums bija grūti aprakstāms. Pagājusi tikai viena diena, bet es jau viss esmu zilumos, kontuzēts un sakropļots. Nemaz neru­nājot par vientulību saldēšanas kamerā, kas uz mani atstāja ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Neskatoties uz sāpēm krūtīs un to idiotisko plāk­snīti pie pirksta, es norāpos no plaukta un devos meklēt durvis. Man kļuva te karsti, te auksti, līdz es beidzot uzgrūdos sienai. Sataustījis slēdzi, ieslēdzu gaismu, un tai pat mirklī mana pašsajūta strauji uzla­bojās.

Labākas durvis vairs nevarēja iedomāties — bez lodziņa un ar rokturi no iekšpuses. Tām bija pat iekšējais slēdzis, lai gan grūti ie­domāties, kas varētu to izmantot. Es ķēros pie telpas izpētes. Pirmām kārtām es atritināju stieplīti un izberzēju pirkstu, atgriežot to pie dzī­vības. Uz dzeltenās plāksnītes bija burti D.O.A. un ar roku uzrakstīts numurs, tieši tāds pats kā veidlapā, ko biju viltojis. Tā nu bija iespēja! …Es noņēmu līdzīgu plāksnīti no īpaši sakropļota līķa un nomainīju ar savu. Joka pēc samainīju plāksnītes arī visiem pārējiem gulētājiem. Tās karājās visiem uz kreisās kājas, un es skaļi lādēju šo pedantismu. Mana kreisā kāja bija pavisam sastingusi un man nācās novilkt labo zābaku līķim ar vislielākajām kājām. Tā kā kostīms un ložu necaur- šaujamā bruņuveste arī bija sabojāti, nācās aizņemties siltu krekliņu no kāda mana klusējošā drauga.

Nedomājiet, ka viss bija tik vienkārši, es burtiski grīļojos no vārgu­ma. Pabeidzis, es izslēdzu gaismu un atvēru ledusskapja durvis. Man uzvēdīja kā no domnas. Te nebija redzama ne dvēsele, es pievēru līķu pagraba durvis un sāku meklēt citu istabu. Tā bija noliktava, kurā man vienīgā noderīgā lieta bija krēsls. Es apsēdos, atpūtos un atkal sāku skatīties apkārt. Blakus durvis bija aizslēgtas, bet nākošās atvēr­tas uz tumšu istabu, kurā kāds skaļi krāca. Tieši tas, kas man va­jadzīgs.

Lai kas arī bija šis cilvēks, bet pagulēt viņš mīlēja. Es apstaigāju istabu un savācu visas drēbes, ko vien varēju atrast. Viņš nepamodās, un tas priekš viņa izrādījās ļoti labi, man galu galā taču bija galvas­kausa trauma. Tiklīdz šie darbi bija veikti, atgriezās sāpes. Uzvilcis tur pat atrasto cepuri, es atvēru nelielas durtiņas, kas veda ārā no slim­nīcas. Neviens man nepievērsa uzmanību, un es kājām devos prom pa lietainajām Freiburbadas ieliņām.

Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tā nakts un vēl vairākas dienas manā atmiņā nesaglabājās. Atgriezties atpakaļ savā istabā bija riskanti, tomēr šis risks bija pamatots. Anželīna gandrīz notekti neko nezināja par tās eksistenci, bet, ja arī zināja, tam nebija nozīmes. Esmu miris un viņu vairs neinteresēju. Mans pieņēmums attaisnojās, pēc atgrie­šanās neviens mani netraucēja. Lai radītu vientuļu dzīru iespaidu, es pavēlēju atnest ēdienu un pāris vīna pudeles. Ķermenis lēnām atjau­noja savas funkcijas, es tam palīdzēju ar antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem.

Beidzot, lai arī vārgs, atkal sāku justies kā cilvēks. Rokas atguva jūtīgumu, sāka bālēt melnie un zilie pleķi uz krūtīm un arī galvassāpes bija gandrīz pārgājušas. Laiks sākt domāt par nākotni. Nedaudz ie­malkojis no pudeles, piezvanīju, lai man atnes pēdējo triju dienu avīzes. Pneimocaurule iešņācās, nošķaudīja un izgāza tās uz galda. Uzmanīgi tās pārskatījis, sapratu, ka manis izstrādātais plāns būs ievērojamāki labāks, nekā biju gaidījis.

Nākošajā dienā pēc manas noslepkavošanas visas avīzes bija ie­vietojušas no slimnīcas dokumentiem ņemtus, slinku komentētāju, kuri pat nepacents apskatīt līķus, ziņojumus. Un tas bija viss. Un nekas par Lielo Slimnīcas Skandālu Ar Līķu Samainīšanu vai par Izmeklēšanu Sakarā Ar To, Ka Zārkā Neatrodas Tēvocis Frims. Ja jau nav nekas uzrakstīts par maniem jociņiem slimnīcā, tātad tie kļuvuši par slimnīcas noslēpumu, un par to runās vienīgi zem četrām acīm.

Anžerīnai, manai snaiperei — iemīļotajai, tagad vajadzētu domāt par mani kā par mironi, viņas nāvi nesošā pistoles gaiļa un to nospie­dušā pirkstiņa upuri. Nekas nevarēja būt labāk. Pēc kāda laika es atkal sēdēšu viņai uz astes, bet strādāt kļūs vieglāk, jo viņa galu galā ir pārliecināta, ka vietējā krematorijā esmu pārvērties zilganos dūmi- ņos. Tagad ir pats īstākais laiks izstrādāt plānu, un pareizu plānu.

Nebija vairs jājautā, kurš kuru medī. Anžefīnas arestēšana sagādās man ne mazāku prieku, kā viņai, šaujot uz mani.

Vajadzēja atzīt, ka meiča visu laiku bija man priekšā. Viņa aizveda linkoru man no deguna priekšas, bet pēc tam aizšmauca, atrodoties pistoles stobra galā.

Un pavisam pārsteidzoši bija tas, ka viņa izlika man lamatas laikā, kad domāju, ka medīju viņu. Mans naivums kļuva sāpīgi skaidrs. Viņa nebūt nebija histērijā, kad ieplānoja pazušanu no linkora, Anželīna vienkārši nospēlēja šo lomu. Viņa izpētīja mani, katru redzamo manas sejas un ķermeņa daļiņu, katru manas balss intonāciju. Viņas atmiņā mans tēls iespiedās ļoti skaidri un pēc aizmukšanas viņa pastāvīgi pārdomāja manas turpmākās rīcības variantus. Sava lidojuma pēdējā punktā viņa apstājās un sāka gaidīt, zinot, ka nākšu, un viņa būs gatava ar mani tikties. Tāda bija realitāte. Nu bija pienākusi mana kārta izdalīt kārtis.

Apdomāju un apsvēru milzumu variantu un plānu. Lai varētu ko pasākt, man bija jāiziet pilns liziskās rekonstrukcijas kurss. Ja tiešām gribu noķert Anželīnu, tas bija nepieciešams. Tāpat tas nepieciešams, lai izvairītos no Korpusa garajām rokām. Mācību laikā netiku par to domājis, taču biju absolūti pārliecināts, ka vienīgā iespēja pamest Korpusu ir ar kājām pa priekšu. Lai gan fiziski vēl arvien biju ļoti vārgs, galviņa man strādāja pa vecam. Man pietrūka faktu, un es vietējā bibliotēkā dalībnaudas veidā izdarīju nelielu ziedojumu. Tur bija vietējo avīžu fotokopijas vairāku gadu garumā. Iepazinu indīgi dzeltenu žur­nālu ar ļoti mīļu nosaukumu «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!»». «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!» — bija ļoti populārs žurnāls, tā vārdu krājums sastāvēja no apmēram divsimts vārdiem, un tajā ar baudu tika apskatīta cietsirdība visdažādākajās tās izpausmes formās. Lielākā daļa lapaspušu bija veltītas helikopteru avārijām, protams, kopā ar krāsainām fotogrāfijām. Pietiekami bieži bija aprakstīti arī huligānisma gadījumi, cietsirdīgi kau­tiņi un tamlīdzīgas lietas, ko galaktiskās civilizācijas stingrā roka Frei- burgā vēl nebija paguvusi apslāpēt. Šai pārpilnībā šur tur sastapu pa »tumša nozieguma" izklāstam, ko arī meklēju.

Cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti kaprīza, ietverot likumdošanā tādus aizraujošus terminus kā «slepkavība bez iepriekšēja nodoma», «slep­kavība vainu mīkstinošos apstākļos» utt. It kā mirušais nemaz nebūtu miris. Lai gan mode ir noziegumos, ir spriedumos mainās, pastāv tādi, kas vienmēr izraisa lielu riebumu. Tie ir ārstu izdarītie noziegumi. Esmu dzirdējis, ka dažas mežonīgas ciltis nogalina šamani, ja pacients no­mirst — kārtība ne bez plusiem. Ir saprotams šis mērķtiecīgais naids pret miesnieku-šarlatānu. Mēs pilnībā nododam sevi ārsta rokās, kad esam slimi. Mēs atļaujam pilnīgi svešam cilvēkam uzjautrināties ar pašu dārgāko, kas mums ir. Ja šo uzticību neattaisno, liecinieku un dzīvu palikušo pacientu vidū rodas dabisks sašutums.

Pilsētas ārsts Volfs Sifternics tika dēvēts par Augsti Godājamo Dak­teri Sifternicu. «Jaunākās Ziņas!!» visos sīkumos izklāstīja, kā viņš ap­vienoja Ķirurga un Pleiboja dzīvi tik ilgi, līdz nazis viņa trīsošajās rokās nenogrieza TO Šī vietā un nesaīsināja slavena politiska darbinieka dzīvi par vairākiem, nākotnei nozīmīgiem gadiem. Mums ir jānotic Vol­tam, ka tas stājies pie darba skaidrā prātā un fatālos pirkstu krampjus izsaucis baltais drudzis nevis kas cits. Viņa licenci anulēja; ietaupījumi acīmredzot izsīka un tā parādījās ziņojumi par viņa arvien nepieklājī­gākajiem gājieniem. Dzīve Volfu bija smagi satriekusi, un tieši viņš bija cilvēks, ko es meklēju, jo gribēju nopirkt viņa profesionālo meistarību.