HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Peldēt skafandrā ir tikpat neērti kā nodarboties ar mīlestību kosmosā, bezsvara telpā. Es aizkūlos līdz krastam stāvoklī, kas bija traģiski tuvs pilnīgam nespēkam. Izkļuvis no skafandra, ar lielu prieku vēroju, kā tas triju termīta gabaliņu ugunī pārvēršas izdedžos. Ar vēl lielāku prieku es ar kājas spērienu aizsūtīju šos izdedžus ezerā. Ne­pārtrauktais lietus aizskaloja visas ugunskura pēdas. Tādā lietū ter­mīta gaismu droši vien no lielāka attāluma nav iespējams ievērot. Palīdis zem ūdensnecaurlaidīgas plēves, slapjš un nožēlojams, es gaidīju rītausmu.

Naktī es ik pa brīdim pamodos bez īpaša iemesla, bet pilnīgi pa­mosties spēju vienīgi tad, kad jau bija gaišs. Es nejutos īsti labi, un, kad izdzirdēju balsi, sapratu, kas mani visu nakti modināja.

— Ejat uz Freiburbadu? Protams, kur tad vēl var iet. Es arī turp taisos. Lieniet iekšā laivā. Laiva veca, bet laba gan. Pavizināsimies…

Balss bubināja un bubināja, bet es tajā neklausījos. Es lādēju sevi, ka negaidot un negribot nokļuvu šīs «ilgspēlējošās balss» īpašnieka redzeslokā. Viņš peldēja gar krastu mazā laiviņā: tā bija dziļi iegrimusi ūdenī, pārpildīta dažādiem baķiem un saiņiem, bet tam visam pāri rēgojās galva. Kamēr viņa žokļi turpināja kustēties, man bija visas iespējas viņu uzmanīgi nopētīt.

Viņam bija gara, sapinkājusies, uz visām pusēm izspūrusi bārda un mazas, tumšas, zem neiedomājami novalkātas cepures, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, paslēptas ačeles. Mans sākotnējais izbīlis bija gandrīz pārgājis. Ja šis dīvainis nebija izmeklētājs, tad gluži ne­jaušā satikšanās varēja būt man ļoti nozīmīga un pat vēlama.

Kad šis mežonis uz brīdi apstājās, lai ievilktu elpu, es nolēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un, satvēris laivas bortu, pievilku to tuvāk. Pārmetis pār plecu somu un turot kabatā roku ar pistoli, es ielēcu iekšā. Piesardzībai, kā izrādījās, nebija nekādu iemeslu.

Zugs, kā viņu sauca, (to ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot viņa bezgalīgā monologa laikā), izlika aiz borta laivas pakaļgalā pie­stiprināto motoru, un iedarbināja. Tas bija ļoti parasts un efektīvs atomu siltumpārveidotājs. Tam nebija nekādu kustošu detaļu, ūdens tika gluži vienkārši iesūkts iekšā, uztvaicēts un izmests tvaiku veidā ārā jau pa citu atveri.

Kustības laikā praktiski nebija nekāda trokšņa, laiva slīdēja kā apburta.

Attiecībā uz Zugu viss izrādījās normāli, un, kaut gan es vēl nebiju par visiem simts procentiem ticis vaļā no aizdomām un turpināju turēt roku uz pistoles, satikšanās ar viņu, pēc visa spriežot, tomēr bija liela veiksme. Es sāku saprast, no kurienes rodas šī neapturamā vārdu straume. Viņš bija mednieks, kas veda uz veikalu kažokādas un bija izcietis daudzus vientulības un klusēšanas mēnešus, šo vārdu izvirdumu, kuru es nemaz necentos apturēt, tā kā viņš faktiski atbildēja uz daudziem maniem neuzdotajiem jautājumiem, bija izrai­sījusi cilvēka seja.

Daudz rūpju man radīja apģērbs. Galu galā es nolēmu palikt ce­ļojuma tērpā, kas bija ieturēts neitrālos toņos. Tādi kostīmi ar nelielām variācijām ir izplatīti visā Galaktikā, tā kā arī Zugs tam īpašu uzmanību nepievērsa. Dzīvē viņš droši vien nebija pļāpa, bet apģērbties gan noteikti mīlēja. Viņa jaka visticamāk bija taisīta no vietējām ādām — purpurs ar melnu, skaista, pat raugoties uz tai pielipušajiem netīru­miem un atkritumiem. Bikses no apstrādātas vadmalas, bet zābaki, gluži tāpat kā mani, no «mūžīgās» plastikas.

Zuga tehnika pastiprināja apģērba radīto iespaidu. Vecā un jaunā sajaukums. Pasaulē, kas līdzīgi Freiburgai tikai nesen iekļāvusies Līgā, ir grūti sagaidīt ko citu. Elektriskais ierocis, atbalstīts pret arbaleta tērauda bultu saini, radīja tipisku skatu. Neapšaubāmi, viņš vienādi veikli rīkojās gan ar vienu, gan otru. Es atlaidos mīkstajos baķos un nepārtraukta vārdu ūdenskrituma straumē sāku izbaudīt ceļojumu un austošo rītu.

Ap dienas vidu mēs tikām Freiburbadā. Zugs mani praktiski neie­saistīja sarunā, uzskatīdams par labāku runāt pats, tādēļ arī viņu pil­nībā apmierināja daži mani nenoteiktie izteikumi.

Milzīgā labpatikā viņš uzcienājās ar koncentrātiem no manas somas un pretī pastiepa blašķi ar kaut kādu šķidrumu, kas bija pagatavots viņa kalnu miteklī. Tā garša bija neizsakāmi drausmīga, mutē palika sērskābē, izmērcētu metāla skaidiņu garša. Tomēr pēc dažiem mal­kiem viss nostājās savās vietās, un mēs, pavisam jautrini, piebraucām pēc zivīm smirdošā piepilsētas piestātnē. Pietauvojoties gandrīz noslī­cinājām lielu laivu, kas mums likās šausmīgi jocīgi — un tas dod priekšstatu par mūsu stāvokli. Es aizgāju uz pilsētas parku un nosē­dēju tur, līdz manas smadzenes nebija attīrījušās.

Vecais un jaunais te atradās blakus, ēkas no plastikas bija līdzās ar ķieģeļu un apmetuma būvēm. Nedalāmi savienoti bija tērauds, stikls, koks un akmens. Tāpat arī ļaudis, apģērbti dīvainā tipu un stilu sa­jaukumā. Es vairāk interesējos par viņiem, nekā viņi par mani. Kāds robots pievērsa man uzmanību. Viņš tik ilgi vicināja manā priekšā iespiestus virsrakstus un izkliedza tos man ausī, līdz paklausīju un paņēmu avīzi, lai viņš beidzot atsietos.

Līgas valūta šeit apgrozījās kopā ar vietējo naudu, un robots ne­protestēja, kad ieslidināju viņa krūšu šķirbā monētu. Atlikumu, noteikti pēc mani izputinoša kursa, viņš izdeva freiburgiešu guldeņos.

Visi jaunumi bija absolūti triviāli, bet, lūk, sludinājumi un reklāma mani ieinteresēja. Es izskatīju lielo viesnīcu sarakstu, salīdzinot to kom­fortu un cenas.

Tas lika man nošausmināties. Cik ātri gan mēs zaudējam vecos ieradumus! Tikai mēnesis godīgas dzīves, un es jau spriežu kā kārtīgs cilvēks.

— Tu esi noziedznieks! — es izspiedu caur zobiem un uzspļāvu uzrakstam «NESPĻAUDĪTIES». — Tu nicini likumu un mierīgi iztiec bez tā. Tu esi likums pats par sevi un pats godīgākais cilvēks Galaktikā!

Tu nepārkāp nekādus noteikumus tik ilgi, kamēr tie tevi neskar un pārkāp tos katru reizi, kad redzi pēc tā vajadzību.

Tas viss bija taisnība, un es nicināju sevi par to, ka tik ātri spēju aizmirst. Šis nelielais godīguma periods Korpusā ietekmēja mani kā sērga, sagraujot visas manas labākās antisociālās tendences.

— Domā, kā nozagt! — es iekliedzos tik skaļi, ka nobiedēju pa celiņu pastaigājošos meiteni. Nojautis, ka viņa mani dzirdēja, uzmetu viņai ļaunu skatienu, pēc kura tā uzskatīja par labāku noslēpties. Arī es piecēlos un devos pretējā virzienā, meklējot iespēju kaut ko paveikt. Pirms sāku meklēt Anželīnu, nolēmu atjaunot savu veco dzīvesveidu.

Šāda iespēja radās viegli, pēc desmit minūtēm plāns bija gatavs. Visi nepieciešamie rīki bija man līdzi. To, kas man varēja noderēt darbā, saliku kabatās un aiz jostas, bet somu nodevu glabāšanas kamerā.

Freiburgas Galvenajā Bankā viss bija kā radīts aplaupīšanai. Trīs izejas, četri apsardzes vīri, ļaužu pūlis. Četri dzīvi sargi! Neviena banka nemaksās viņiem algu, ja tai ir elektroniskā aizsardzība. Es gandrīz dziedāju no prieka, stāvot rindā pie viena no dzīviem klerkiem. Pilnībā automatizētas bankas aplaupīt ir viegli, bet tam nepieciešama speciāla tehnika. Lūk, tāds cilvēku un mašīnu sajaukums bija vislabākais.

— Izmainiet Līgas desmitzvaigžņaino guldeņos, — es teicu, nolik­dams klerka priekšā uz galda spīdošu monētu.

— Jā, ser, — teica klerks, uzmezdams acis monētai un ieslidinot to blakus esošajā skaitāmajā mašīnā. Viņa pirksti jau sāka atskaitīt man attiecīgo guldeņu skaitu, vēl pirms bija parādījušies apmaiņas kursa skaitļi. Tas tika darīts mehāniski. Nauda nošķindēja trauciņā manā priekšā, un es sāku to lēnām pārskaitīt, patiesībā manas domas bija pievērstas monētai, kura grozījās un vēlās mašīnas iekšās. Kad biju pārliecināts, ka tā savu ceļojumu ir beigusi un piezemējusies pagrabā, es nospiedu raidītāja podziņu jostā.