HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Tam nevar atrast citu vārdu kā «brīnišķīgi». Tādas lietas paliek atmiņā un raisa jaukas atmiņas vēl daudzus gadus pēc paša notikuma. Bija vajadzīgas daudzas stundas, lai radītu šo monētu, taču to nebija žēl.. Es pārvīlēju monētu uz pusēm, izņēmu iekšpusi, iemontēju tur radiouztvērēju, degli un spridzekli, un pielēju ar svinu, līdz tā atguva sākotnējo svaru.

Bet tagad tā uzsprāga! Dobjo triecienu bankas dzīlēs pavadīja brīk­šķi un dārdoņa. Velvi balstošā aizmugurējā siena saplaisāja un izverda naudas un dūmu straumi. Bet pēdējā mirstošās skaitāmās mašīnas nopūta atnesa negaidītu pārsteigumu. Kasieru naudas aparāti pamo­dās, sākot drudžaini darboties. Pār apstulbušo apmeklētāju galvām gāzās lielu un mazu monētu lietus, jāsaka gan, ka viņi visai ātri attapās no izbrīna un sāka piestūķēt kabatas. Taču šie prieki bija īsi. Tas pats radiosignāls uzspridzināja gāzes un dūmu bumbas, kuras es tālredzīgi biju salicis visos papīrgrozos. Uzbudinātā publika pat neievēroja, kā es iemetu vēl dažas bumbas pie kasieriem. Šī gāze — pēc manas receptes ražots efektīvs vemšanu un asarošanu izraisošo komponentu sajaukums. Tās iedarbība bija acumirklīga un varena (bankā, protams, nebija bērnu, es nevarēju kļūt tik nežēlīgs pret aizsargāties nespēpgiem jaunajiem radījumiem). Pēc dažām sekundēm klienti un kalpotāji sāka zaudēt redzi, man, protams, uzmanību nepievērsa neviens.

Kad gāze bija tikusi līdz manīm, es pieliecos un uzliku aizsargbrilles, bet iztaisnojies ieraudzīju, ka esmu palicis vienīgais kaut ko saskatīt spējīgais cilvēks bankā. Pats par sevi saprotams, ka elpoju caur ļoti tālredzīgi degunā ieliktajiem filtriem, tā ka varēju izjust visus normālas kuņģa darbības jaukumus. Mans kasieris pazuda no redzeslauka, un es ar graciozu lēcienu caur lodziņu ieniru pie viņa.

Tagad vajadzēja izvēlēties un savākt. Nauda mētājās visur. Igno­rējot dažādu sīknaudu, es sameklēju vietu, kur bija nolijis zelta lietus, varētu pat teikt — ūdenskritums. Divu minūšu laikā piepildīju līdzpa­ņemto somu un biju gatavs pazust. Durvju tuvumā dūmi sāka izklīst, un dažas granātas atgrieza dūmu aizsegu.

Viss gāja, kā ieplānots, izņemot vienu ēzeli no apsardzes, šausmīgi apnicīgu. Viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, un šis sāka šaut pa labi un kreisi. Laime, ka nevienu neievainoja. Es atņēmu viņam pistoli un iegāzu ar to pa galvu.

Durvju tuvumā dūmi kļuva ļoti biezi, tas no ielas neļāva redzēt, kas notiek bankas iekšienē. Viņi, protams, zināja — notiek kas ļauns: divi policisti, izrāvuši pistoles, metās iekšā…, tūlīt pat kļūdami tik pat bez­palīdzīgi kā pārējie. Es organizēju palīdzību cietušajiem un sāku tos lēnām stumt un grūst uz durvju pusi. Kad bija izveidojusies liela grupa, mēs kopā izrāpojām uz ielas. Brilles es noņēmu un iebāzu kabatā, tādejādi tikai mazliet ielaizdams acīs gāzi. Piesteigušies laipni cilvēki palīdzēja man piecelties, es tencināju viņus un, notrausis ar roku asa­ras, aizvilkos projām. Lūk, cik tas viss bija viegli. Viegli, ja plāns ir iepriekš izstrādāts un tu neriskē veltīgi. Mans gars bija mundrs, bet asinis jautri riņķoja dzīslās. Dzīve atkal bija kļuvusi brīnišķīga un inte­resanta. Tagad arī Anželīnas pēdas atrast nebūs grūti. Nav tagad nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt.

Atrados uz emocionāla pacēluma viļņa. Noīrējis netālu no kosmo- ostas istabu kosmonautu viesnīcā, es sakārtojos un devos izlūkot vietējās dzīves jaukumus.

Apkārtnē bija daudz «jautru» iestāžu, un es nolēmu apstaigāt tās. Paēdis vienā, es katrā nākošajā iztukšoju pa glāzītei. Ja Anželīna ir Freiburgā, tad viņa, visticamākais, apmeklēs šīs vietas. Te ir jābūt viņas pēdām, es to jutu ar visām iekšām, tāpat, kā viens noziedznieks sajūt otru.

— Vai kāds nepiedāvās meitenei ko iedzert? — es izdzirdēju pro­stitūtas vienaldzīgo balsi un bez īpašas intereses pagriezu galvu. Mei­tenes, bālās nakts būtnes, jau bija devušās savā nakts peļņā. Biju saņēmis pietiekami daudz piedāvājumu — pēc izskata līdzinājos atpūtā esošam kosmonautam, bet tie vienmēr ir lielisks ienākumu avots tādām vistiņām.

Šī izskatījās labāk par citām, vismaz bija labāk veidota. Es ar inte­resi, bet vēlāk ar sajūsmu sāku viņu vērot. Viņas kleita bija īsa un cieši pieguloša, ar augstiem šķēlumiem malās. Augstpapēžu kurpes ejot radīja gurnu riņķveida kustību, un tam bija satriecošs efekts. Viņa aizgāja līdz bāram un pagriezās, atdodot sevi vispārējai novērtēšanai. Blūzīte sastāvēja vienīgi no augšā un apakšā sastiprinātām šaurām spīdošām strēmelītēm. Ejot strēmelītes pašķīrās, atklājot gludu un ie- degušu ādu. Mani sagrāba rupja dzīvnieciska kaisle.

Manas acis galu galā apstājās pie viņas sejas — pēc gara ceļo­juma, ja ņem vērā, ka es sāku no ceļgaliem — tie bija ļoti pievilcīgi. Kaut kas pazīstams…

Un šai mirklī sirds man sakāpa kaklā, un es iekrampējos krēslā. Tas likās neticami, bet tomēr tā bija.

Tā bija ANŽELĪNA.

Viņas mati bija pārkrāsoti, bija arī citas vienkāršas un acīm redza­mas izmaiņas. Kopumā ņemot, viņas āriene bija kļuvusi tāda, ka pēc fotogrāfijas vai apraksta viņu nebija iespējams atpazīt.

Izņemot, protams, mani. Es redzēju un sarunājos ar viņu nolau­pītajā linkorā. Lieliski, es viņu pazinu, bet viņai nav pat jausmas, kas es tāds esmu. Viņa mani bija redzējusi vienīgi mirkli, ar paceltu gais­mas filtru.

Šī bija manas laimīgās dienas augstākā virsotne. Apkārt viss likās tik brīnišīgs un jauks. Tomēr arī viņa jānovērtē pienācīgi, maskējās Anželīna lieliski. Lai gan biju centies paredzēt visas iespējas, tomēr nekādi nespēju iedomāties, ka ieraudzīšu viņu šeit un tādā izskatā. Viņai bija līdzi pieklājīga nozagtās naudas summa, tādēļ arī es ne­spēju viņu iedomāties kā klaidoni. Nē, meitenei viss ir kā nākas, tas jāatzīst. Arī savu lomu viņa spēlē absolūti dabiski. Kādu gan koman­du mēs sastādītu, ja viņai nebūtu šīs pataloģiskās noslieces uz slep­kavībām!

Un te mana sirds sastinga jau otru reizi šai vakarā. Lai paliek emocijas, bet visa galā skaidri sajūtama nāve. Viņa ir atnesusi nelaimi katram, kas bijis ar to kopā. Šai jaukajā galviņā ir augsti intelektuālas, bet drausmīgi izkropļotas smadzenes. Man būtu labāk domāt nevis par viņas figūru, bet gan par līķiem, ko viņa atstājusi visapkārt. Ir tikai viena izeja — aizvest viņu no šejienes un nodot Korpusam. Es nemaz nedomāju par savām attiecībām ar Korpusu. Viens otru ne­skāra. Tagad viss bija jādara ātri un tīri.

Piegāju pie bāra un pasūtīju divas vietējās sērskābes glāzes. Pa­zemināju balsi, izmainīju runas veidu un akcentu. Anželīna bija pie­tiekami ilgi mani dzirdējusi un varēja atpazīt pēc balss — tas bija vienīgais, no kā es baidījos.

— Iedzersim, lellīt, — es teicu, paceļot glāzi un dodot viņai otru.

— Bet pēc tam iesim uz tavu istabu. Vai tev ir istaba?

— Istaba atradīsies, ja tev būs desmitnieks pēc Līgas kursa.

— Protams, — es teicu, mēģinādams smaidīt. — Vai tad es pēc tāda neizskatos?

— Es neesmu no tām, kurām maksā pēc tam, — viņa teica ar lieliski notēlotu vienaldzību. — Vispirms samaksā, tad iesim.

Es uzmetu monētu uz bāra letes, viņa pameta to gaisā, noķēra, pasvārstīja rokā, pārbaudīja uz zoba un iebāza kaut kur aiz jostas. Es skatījos viņā ar atklātu izbrīnu, mani patiesi pārsteidza tas dabiskums, ar kādu viņa spēlēja savu lomu. Un tikai tad, kad viņa pagriezās uz iešanu, es atcerējos, ka šeit atrodos nevis izklaides dēļ, bet gan lai izpildītu pienākumu. Visas šaubas izgaisa, (īdzko atcerējos kosmosa dziļumos peldošos līķus. Iztukšojis savu glāzi, es sekoju viņas līgojo­šajiem gurniem prom no bāra kādā pretīgā šķērsieliņā. Šauro un netīro ieliņu tumsa saasināja manus refleksus. Anželīna savu lomu tēloja labi, bet es šaubījos, vai viņa dala gultu ar visiem ostā nokļuvušajiem kosmonautiem. Visticamāk, ka viņai ir līdzzinātājs, kurš noslēpies kaut kur tepat ar smagu milnu rokās. Bet varbūt esmu pārāk aizdomīgs? Es pastāvīgi turēju roku kabatā uz pistoles, bet to izmantot man nenācās.