HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Bija vajadzīgs, un pirmām kārtām, jāsagatavo viss tam nepiecieša­mais. Vispirms man likās, ka uz kuģa nav cigāru, tas bija drausmīgs brīdis. Tomēr pēc tam servisa bloks pēc neilgas skrapstēšanas no kāda tāla un tumša stūra izstūma kastīti. Cigāri jau, protams, nebija no lepnākajiem, tomēr labāki, nekā nekas. Taču brendijs gan Nilsenam vienmēr ir bijis tas labākais, te nu man nebija nekādu iebildumu. Izskalojis kaklu un aizsmēķējis, es liku savam smadzeņu podam ķerties pie projekta izstrādes.

Vispirms man vajadzēja iedomāties sevi bēgšanas brīdī Anželīnas vietā. Vislabāk jau, protams, būtu tur faktiski atrasties, bet tas bija nereāli. Vismaz viens Flotes kuģis jau nu tur noteikti dežūrē. Lai gan šādu problēmu risināšanai ir uzbūvēts kompjūters, un es ievadīju tajā notikuma vietas koordinātes. Nebija arī vajadzības šķirstīt rokasgrāma­tas, šie skaitļi dega manās smadzenēs ugunīgiem cipariem. Kompjū- teram bija milzīga atmiņa un spēja ātri apstrādāt ievērojamu informācijas daudzumu. Tas svētlaimē hokrekšķējās, kad es pieprasīju visu notikuma vietai tuvumā esošo zvaigžņu koordinātes. Desmit se­kunžu laikā tas jau bija caurskatījis visus savus katalogus un ziņoja par darba pabeigšanu ar melodiskām zvaniņa skaņām. Paņēmu pirmā zvaigžņu duča sarakstu un atzīmēju, ka attālumi līdz tām ir ļoti lieli.

Tagad man jādomā tieši tāpat kā Anželīnai. Man jākļūst par slep­kavu, kuru medī, kuram dzen pēdas un kuram aiz muguras ir divdesmit svaigu līķu. Visos virzienos ienaidnieki.

Viņai vajadzēja turēt rokās tādu pat nolaupītā kreisera kompjūtera izdotu sarakstu. Kurp tagad? Milzīgs sasprindzinājums. Kaut kur no­slēpties. Kaut kā, bet tikai prom no šejienes. Acu uzmetiens sarakstam

— un atbilde liekas acīm redzama. Divas tuvākās zvaigznes atrodas tajā pašā debess kvadrātā piecpadsmit grādus viena no otras, apmē­ram vienādā attālumā no kreisera. Ļoti svarīgi bija tas, ka trešā zvaig­zne atradās citā sektorā un uz pusi tālāk.

Un tā, uz priekšu, uz pirmajām divām zvaigznēm. Tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums, tomēr pilnīgi saprātīgs. Uz priekšu pie saulēm, pasaulēm un trasēm, kur var atrast citus kuģus.

Kreiseris jāpamet, pirms parādās kāda planēta, un, jo ātrāk, jo labāk, tā kā ikviens kuģis Galaktikā var to atpazīt. Jāsatiek cits kuģis

— kuģis IKSS — jāieņem tas, jāpamet kreiseris un …ko tālāk?

Te nu manas smadzenes sāka buksēt, un man nācās tās uzstiprināt ar grādiem un svaigu cigāru. Sēdot ar pusaizvērtām acīm, es centos iedomāties lidojumu. Ir sagrābts jauns kuģis, un jālido uz planētu. Kosmosā Anželīna atrodas pastāvīgās briesmās, viņai draud personī­bas izmainīšana. Kad es atradu šīs divas zvaigznes planetārajā kata­logā, izvēle bija acīm redzama. Vietai bija barbarisks nosaukums — Freiburga.

Tur ap divām saulēm bija vēl pusducis planētu, bet tās atkrita pašas no sevis. Vai nu tik maz apdzīvotas, ka katrs jaunatnācējs vai nepazīstamais tūlīt bija ieraugāms, vai arī tik labi organizētas, ka nebija iespējams ilgi palikt neievērotam. Freiburgai šie trūkumi nepiemita. Tā Līgā atradās mazāk par divsimts gadiem un dzīve tajā ritēja laimīga haosa apstākļos. Vecā un jaunā sajaukums, pirmskontakta un pēc- kontakta civilizācija. Brīnišķīga vietiņa, lai viņa pazustu, brītiņu tur uz­kavētos un atkal parādītos jaunā izskatā.

Nonācis pie šāda secinājuma, es sajutu divkāršu gandarījumu. Tas nebija vienkārši prāta vingrinājums izdzīvošanai, jo arī es taču atrados tādā pat stāvoklī kā Anželīna: incidents ar spridzekli skaidri parādīja, kā Korpuss attiecas pret saviem dezertieriem. Freiburga — vieta, kas lieliski paslēps arī mani. Es laimīgi nopūtos un atslābinājos.

Kad atjēdzos, bija laiks iziet no hipertelpas un nospraust jaunu kursu. Tomēr bija kāda lieta, pie kuras jāķeras vispirms. Vēl Korpusā būdams, biju uzzinājis daudz sīku faktu.Viens no tiem, parasti interesi izraisīja vienīgi hiperpārejas tehnikas mācības laikā, t.i. — dīvains iz- starojuma izplatīšanās veids hipertelpā. īpaši radioviļņu. Ja jūs ko rai­dāt vienā frekvencē, tad saņemat atpakaļ varenus atbildes signālus visās frekvencēs, it kā radioviļņi tiktu saspiesti un atgriezti atpakaļ.

Parasti šis eksotiskais efekts nevienu neinteresē, taču ļauj novērot jūsu kuģi. Es nospriedu, ka Speciālā Korpusa gluži saprātīga piesar­dzība būtu novērot savus kuģus. Tādejādi ļoti prasmīgi noslēptais sīciņais raidītājs būs viņiem kā bāka.

To man arī vajadzēja atrast, pirms parādos kādas planētas tuvumā.

No iekšējā mikrofona reizi pa reizei atskanēja troksnis un rēkoņa, un es nolādēju raidītāja un pastiprinātāja izstrādātāju, taču, pirms mek­lēt raidītāju, man vajadzēja pārliecināties, vai tas vispār eksistē un vai tam ir pietiekami spēcīgs signāls lieliem attālumiem. Daži eksperimenti ar ekrāniem parādīja, ka mistiskie signāli nav nekas vairāk kā paša kuģa radītais izstarojums. Pēc ekranizēšanas ēterā iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos un izgāju no hiperpārejas.

Ceļojums tuvojās beigām. Es izrakņāju visu kuģa īpašumu un galu galā atradu arī šo to tālākai izmantošanai. Rūpīgi izmeklēju visdažā­dākos bagus. Bet Glumā Džima izskata atjaunošana sagādāja man lielu apmierinājumu. Paplašinātāji nāsīs, spilventiņi zem vaigiem, krā­sotājs galvā — un vecais kaujas zirgs atkal gatavs darbam.

Es paskatījos spogulī … izlamājos… un sāku novākt visu šo mas­karādi tikpat rūpīgi, kā biju to uzlicis. Mans galvenais likums gan bija neatslābināties darba laikā. Šabloniska rīcība vienmēr noved pie ne­patikšanām! Inskins lieliski zināja manu veco izskatu, un manas ārie­nes apraksts droši vien jau visur izsūtīts.

Tagad daudz rūpīgāk uzliku grimu un radīju kaut ko gluži jaunu. Radīju pavisam vienkārši — izmainot seju un matus. Sarežģītāks darbs arī turpmāk prasītu daudz vairāk laika kārtīgas ārienes uzturēšanai, bet Freiburga bija liela jautājuma zīme, un es tur nemaz negribēju domāt par šīm lietām. Es gribēju mierīgi staigāt, visu pārmeklēt un noskaidrot, vai tur nav Anželīnas pēdu.

Pēc kuģa laika atlika vēl divas dienas, un tās es aizvadīju, meis­tarojot visdažādākā veida ierīces, kas varētu noderēt: minigranātas, apslēptas pistoles. Tikko atskanēja reisa beigas vēstošs signāls, sa­vācu visas atlikušās grabažas un iznīcināju.

Vienīgā pilsēta ar pieklājīgu kosmoostu uz Freiburgas bija Freibur- bada — milzīga ezera, lielas tīra ūdens krātuves krastā. Vērojot, saules zaķīšu mirguļošanu pa ūdens virsmu, sajutu pēkšņu vēlēšanos izpel­dēties. Šo vēlēšanos acīmredzot radīja nepieciešamība noslēpt kuģi. Noslēpt ezera dziļākās daļas dibenā, kur tas vienmēr būs pa rokai, ja ievajadzēsies.

Lai nenokļūtu radara ekrānos, es piezemējos aiz robotu kalnu grē­das. Tumsā lidojot virs ezera, es ieraudzīju kosmoostas navigācijas radaru, bet mans kuģis bija pārāk tālu no krasta. Vētrainais laiks ierobežoja redzamību un ievērojami mazināja manu vēlmi izpeldēties. Tuvāk pie krasta es dziļi zem ūdens atklāju kanālu un, savācis visu nepieciešamo somā, piezemējos virs tā. Muļķīgi, protams, tā apkrau- ties, tomēr man roka necēlās atstāt visas šīs brīnišķīgās Korpusa lie­tiņas ezera dibenā.

Salicis visu ūdensnecaurlaidīgā sainī, uzvilku skafandru un pārgāju uz slūžu kameru. Kad sāku peldēt uz nesaskatāmā krasta pusi, pār mani gāzās lietus un melna tumsa. Es drīzāk iztēlojos, nekā dzirdēju sev aiz muguras ūdens burbuļošanu, kuģim aizejot dibenā.