HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Un es parādīju viņiem pārējās bumbas, tas nebija grūti. Jahtas skanneri darbojās pēc agrāk sastādītas programmas. Es ātri node­monstrēju visu pārējo bruņojumu, kas varēja novest pie mūsu kopīgās bojāejas, bet pats pa to laiku jau ielīdu linkorā pa robota iztaisīto caurumu. Šī vieta bija rūpīgi izmeklēta pēc rasējumiem, te nebija biezu bruņu un sargu-skaitļotāju.

— Jā, jā …es sapratu… jūs esat lidojoša bumba. Izbeidziet savu reportāžu un sakiet, ko jūs gatavojaties darīt.

Šoreiz es viņam neatbildēju. Atslēdzis mikrofonu un elsdams kā nodzīts dznējsuns, es joņoju pa linkora ejām. Ja var ticēt rasējumiem, tad kaut kur šeit vajadzētu būt durvīm uz vadības kabīni. Pepe, pro­tams, ir tur.

Es iegāju, izrāvu pistoli un notēmēju viņam pakausī. Anželīna stā­vēja viņam blakus un skatījās ekrānā.

— Spēlīte ir beigusies, — es teicu. — Stāviet mierīgi un nekustieties!

— Ko tas nozīmē? — viņš ļauni painteresējās, skatoties ekrānā sev priekšā, meitene saprata ātrāk. Viņa pagriezās un izsaucās:

— Viņš ir šeit!

Viņi blenza manī, apjukuši un izbiedēti.

— Jūs esat arestēts, vadoni, — es viņam teicu, — un jūsu mei­tene arī.

Anželīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Patiesi vai izliekoties, es nezinu. Manas pistoles priekšā Pepe satvēra viņu un nolika pie sienas stāvošajā amortizācijas krēslā.

— Kas …kas tagad būs? — viņš prasīja drebošā balsī. Apakšžoklis viņam raustījās, acis pildīja asaras. Tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, nebiju aizmirsis, cik cilvēku viņš bija pazudinājis. Viņš aizvil­kās līdz krēslam un gandrīz iekrita tajā.

— Ko viņi izdarīs ar mani? — pajautāja Anželīna. Viņa jau bija atvērusi acis.

— Es nezinu, ko viņi izdarīs ar jums, — es teicu atsvešinātā balsī. — To izlems tiesa.

— Viņi izdarīs ar mani visas tās lietas, — viņa sāka raudāt. Anželīna bija jauna, melnmataina un skaista, asaras nemaz nebojāja viņas iz­skatu.

Pepe ar plaukstām aizsedza seju, pleci viņam raustījās. Es pabak­stīju ar pistoli uz viņa pusi.

— Pepe, izbeidziet. Grūti noticēt, ka jūs nožēlojat izdarīto. Šurp dodas vairāki Flotes kuģi, pirms minūtes atskanēja automātisks trauk­smes signāls. Es domāju, viņi priecāsies, ieraugot cilvēku, kurš…

— Lūdzu, neatdodiet mani viņiem! — viņa bija jau kājās, piespie- žoties ar muguru sienai. — Viņi iebāzīs mani cietumā, izmainīs smadze­nes. — Viņa klupdama virzījās gar sienu. Es atskatījos uz Pepi, negribēdams izlaist viņu uz ilgāku laiku no redzesloka.

— Neko nevaru darīt, — es viņai teicu. Pagriežot galvu atpakaļ, ieraudzīju, kā atveras mazas durtiņas un Anželīna pazūd.

— Neiedomājieties bēgt! — es uzsaucu nopakaļ.

— Nekas neizdosies!

Pepe izdvesa savādu skaņu, un es pagriezos pret viņu. Tagad viņš sēdēļa taisni, seja bija sausa. Viņš nevis raudāja, bet smējās.

— Lūk, tā. Viņa arī jūs apveda ap stūri, mister Superdetektīv, ne­laimīgā mazā Anželīna ar maigajām actiņām. — Viņš atkal saliecās, raustoties smieklos.

— Ko tas nozīmē? — es ierūcos.

— Vēl aizvien nesapratāt? Viņa žēli raudāja… un aptina jūs ap pirkstu. Viss linkora celtniecības un aizdzīšanas plāns piederēja VIŅAI. Viņa ievilka tajā mani, pilnībā pakļaujot savai gribai. Es dzīvoju kopā ar viņu, vienlaicīgi būdams laimīgs un ienīstot sevi. Esmu priecīgs, ka viss ir tā noticis. Es viņai, mazākais, devu iespēju. Lai gan man likās — mēs uzsprāgsim — kad viņa aizmuka.

Es stāvēju viņa priekšā gluži kā paralizēts.

— Jūs melojat, — asi teicu, lai gan pats tam vairs neticēju.

— Nē taču. Tā ir taisnība. Jūsu zēni — psihiatri izjauks manas smadzenes pa gabaliņiem un pārliecināsies, ka es nemeloju. Pilnīgi nemaz.

— Mēs pārmeklēsim kuģi, viņa nevar slēpties mūžīgi.

— Viņa nemaz neslēpsies, — Pepe atbildēja. — Vienā no nodalī­jumiem mēs noslēpām ātrgaitas kuteri. Iespējams, ka patreiz tas atiet.

Mēs sajūtām caur grīdu attālinātu dreboņu un grūdiena radīto vib­rāciju.

— Flote viņu noķers, — es teicu ar pārliecību, kuru pats nejutu.

— Var jau būt, — viņš teica, pēkšņi beidzot smieties un kļūstot nopietns. — Var jau būt. Tomēr es viņai devu iespēju. Ar mani ir cauri, bet viņa zin, ka es mīlēju viņu līdz beigām. — Viņš nošņirkstināja zobus kā no pēkšņām sāpēm. — Taču viņai tas ir pilnīgi vienalga.

Mēs abi apklusām un vairāk nekustējāmies, līdz pienāca Flotes kuģi, un to botes saskārās ar linkoru.

ES BIJU IEŅĒMIS LINKORU UN IZBEIDZIS ŠO MURGU! Es nevarēju vainot sevi, ja meitene izspruks. Ja viņa izmuks Flotes kuģiem, tā būs viņu kļūda, bet nevis mana.

Es svinēju uzvaru.

Tomēr mana laime nebija pilnīga. Mani māca priekšnojautas, ka ar Anželīnu vēl kādreiz tiksimies.

Dzīve būtu bijusi daudz patīkamāka, ja manas ļaunās priekšno­jautas nekad nepiepildītos. Nevar vainot Floti, ja viņi palaidīs Anželīnu — viņi nav ne pirmie, ne pēdējie, kas nenovērtēja to, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām acīm. Un arī es sevi nevainoju. Pēc manas pirmās kļūdas, kad atļāvu viņai aiziet, svarīgi ir nepieļaut otru. Es vēl nebiju līdz galam noticējis tam, ko Pepe par viņu stāstīja. Tas viss varēja izrādīties arī par veiklu izdomājumu, lai novērstu manu uzmanību no viņa sargāšanas.

Esmu ļoti neuzticīgs cilvēks. Manas pistoles stobrs bija nomērķēts viņam tieši starp acīm, pirksts vieglītēm turēja mēlīti. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr kabīnē ienāca kosmonautu vienība.

Kad viņi savāca Pepi, es pievērsos Anžefīnas notveršanai. Ieslēdzu vispārējās traukses signālu, pievienojot speciālu brīdinājumu, lai tiktu ievērota vislielākā piesardzība. Vēl pirms visi kuģi saņēma manu sig­nālu, lokatora attēlā parādījās viņas kuteris.

Skaļi noskanēja mana atvieglotā nopūta. Ja viņa patiesi ir visas šīs operācijas smadzenes, es gan negribētu viņu pazaudēt. Viņa kopā ar Pepi un linkoru būtu lieliska dāvana Inskinam. Starp citu, izredžu viņai nebija — kuģi traucās turp no visām pusēm. Viņiem tā ir pierasta lieta, un tagad viss ir tikai laika jautājums.

Nodevis visas lietas un linkoru Flotei, es atgriezos savā greznajā jahtā, piepildīju milzīgu kausu ar skotu viskiju — tāda nebija nevienam divsimt gaismas gadu rādiusā, un aizsmēķēju garu cigāru. Ērti un ar komfortu iekārtojies pie ekrāna, sāku vērot pakaļdzīšanos.

Anželīna droši vien locījās sāpēs, veicot asus pagriezienus, mēģinot izvairīties no sagūstīšanas. 15G lielas pārslodzes var likt zaudēt sa­maņu. Tas viss bija interesanti, kaut arī bezjēdzīgi, jo ķērāji tik un tā pēc neilga laika notvēra kuteri tīklā un Anželīnu arestēs. Neviens no mums pat nenojauta, cik svarīgs ir šis laiks, līdz abordāžas komanda ielauzās kuterī.

Tas, protams, bija tukšs.

Tikai pēc desmit dienām mēs līdz galam sapratām, kas bija noticis. Tas bija nežēlīgi un šausmīgi, un pat, ja psihiatri nebūtu apstiprinājuši Pepes vārdu patiesumu, es būtu viņam noticējis.

Anželīna visu laiku bija vienu soli mums priekšā. Pametot kuterī linkoru, viņa nemaz nemēģināja aizlidot. Tā vietā viņa ar pilnu ātrumu sasniedza tuvāko zvaigžņu kuģi, nelielu kreiseri ar divpadsmit cilvēku lielu ekipāžu.

Viņiem, protams, nebija nekādas nojausmas par to, kas notika uz linkora, jo es vēl nebiju devis vispārējās trauksmes signālu. Man va­jadzēja to izdarīt tūlīt pēc viņas aizbēgšanas un divpadsmit labi cilvēki būtu palikuši dzīvi.