HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Arestēt viņus nekavējoties! Sardze, sardze… — un Ferraro iz­sprāga no istabas. Es pavēlēju viņam atgriezties.

— Tas būtu bijis pats labākais, ko mēs varētu izdarīt. Bet dotajā brīdī tas ir diezgan sarežģīti, tā kā viņi ne tikai pārbūvēja linkoru, bet to arī nozaga. Tajā viss ir automatizēts, pirmajā laikā nav vajadzīga pat komanda.

— Ko jūs esat nolēmis darīt? — pavaicāja viens no klerkiem.

— Neko, — es atbildēju veca kosmosa vilka manierē.

— Līgas Flote jau devusies noziedznieku medībās un drīz jūs dzir­dēsiet par to noķeršanu. Pateicos visiem par palīdzību.

Es to pateicu mundrā, jautrā tonī, un viņi izgāja. Kādu mirkli es apskaudu viņu svēto ticību Līgas Flotei. Bet patiesībā taču paziņojums par Floti bija tikpat nepatiess kā mana admirāļa pakāpe. Es turpināju darbu Korpusa labā. Inskinam jau vajadzēja būt saņēmušam pēdējo informāciju. Es aizsūtīju viņam psīgrammu, taču atbildes pagaidām vēl nebija. Droši vien zagļu identifikācija bija aizkavējusi atbildi.

Mans jaunais ziņojums bija kodēts, taču tā atšifrēšana neatlaidīgam cilvēkam neradītu nekādas grūtības. Es pats aiznesu to uz pārraidī­šanas centru. Kad es iegāju tur, psīgrammists sēdēja savā caurspīdī­gajā istabiņā. Viņa acis liecināja, ka viņš domās nav te Operators runāja kaut ko mikrofonā, noraidot ziņojumu cauri Galaktikas plašu­miem.

Ārpusē šifrētāji kodēja, kopēja un pierakstīja ziņojumus, taču ne­viena skaņa neizkļuva cauri izolācijas sienām. Es pagaidīju, kamēr viņš pievērsīs man uzmanību un pastiepu papīra lapiņas.

— Līga, Centrālā 14, steidzami — es teicu.

Viņš pacēla uzacis, tomēr neko nesacīja. Pēc dažām sekundēm mums bija sakari ar vairākiem psīgrammistiem. Viņš lasīja kodētos signālus skaidri, rūpīgi izrunājot, bet paklusu. Viņa domas spēks pār­varēja daudzu gaismas gadu attālumu. Kad viņš bija beidzis, es sa­vācu tekstu, saplēsu, bet gabaliņus iebāzu kabatā.

Šoreiz atbildi saņēmu visai ātri. Acīmredzot Inskins gaidīja manu ziņojumu. Mikrofonu iznesa pie šifrētājiem, bet es pats stenografēju kodu grupas.

— … kuvi dlil flie, un ja neizdarīsi, atpakaļ vari neatgriezties!

Ziņojuma beigās bija tiešs teksts un psīgrammists pasmaidīja, lasot

šos vārdus. Es sakliedzu viņam, lai neiedomājas kaut ko izpļāpāt, ziņojums ir slepens, un pretējā gadījumā es viņu personiski nošaušu. Smaids pazuda no viņa sejas, tomēr man no tā vieglāk nekļuva.

Dekodētais ziņojums neizrādijās nemaz tik ļauns, kā biju baidījies. Līdz nākamajam ziņojumam man vajadzēja tikai izsekot un sagrābt linkoru. Varēju griezties pēc palīdzības pie Līgas jebkurā laikā. Līdz darba beigām man vajadzēja palikt admirāļa amatā un turēt Inskinu lietas kursā. Mana laime būtu bijusi pilnīga, ja nebūtu tās pretīgās beigas atklātā tekstā.

Es biju dabūjis ilgi gaidīto norīkojumu. Bet kā! Sagrāb linkoru vai atvadies no galvas. Un ne vārda par maniem varonīgajiem pūliņiem nozieguma atklāšanā. Cik gan cietsirdīgā pasaulē mēs dzīvojam!

Nogurums galu galā piebeidza mani, un es devos gulēt, tā kā mans galvenais uzdevums tagad bija gulēt un gaidīt…

Patiesi, gaidīšana tagad bija vienīgais, ko varēju darīt. Neņemot vērā tādas papildu rūpes, kā kreisera personīgā izsaukšana un papil­dus ziņu iegūšana par zagļiem. Bet tas patiesi bija otršķirīgi attiecībā pret galveno — gaidīt sliktas ziņas. No pakaļdzīšanās viedokļa raugo­ties, Cittanuvo bija pati labākā vieta. Pazudušais kuģis varēja doties jebkurā virzienā. Ar katru minūti tā iespējamā atrašanās sfēra pieauga proporcionāli laikam trešajā pakāpē. Savu kreisera komandu nepār­traukti turēju pilnā kaujas gatavībā, ierobežojot viņu pārvietošanos ar simts jardiem no kuģa.

Ziņu par Pepi un Anželīnu bija ļoti maz, viņi meistarīgi jauca pēdas, nebija zināms pat, no kurienes tie ir, vienīgi neliels akcents liecināja, ka abi nav vietējie. Bija miglaina Pepes fotogrāfija — resnvaidzis ar ļaunu seju. Meitenes fotogrāfijas nebija vispār. Savas nepacietības dzīts, es piespiedu kuģa psīgrammistu nepārtraukti caurklausīt izpla­tījumu un ziņot man par visiem notikumiem kosmosā.

Pēc tam mēs ar navigatoru atzīmējām kartē, pārbaudot vai tie ie­kļaujas nozagtā kuģa iespējamās atrašanās vietā. Daži incidenti notika šajā pat apgabalā, tomēr pēc vēlākās izmeklēšanas tiem izrādījās gluži dabiska izcelsme. Ejot gulēt, es atstāju pavēli nekavējoties modināt mani, ja ārkārtējs gadījums noticis bīstamajā zonā. Mani piecēla dziļā naktī un pasniedza papīra gabaliņu. Izberzējis acis un izlasījis pirmās divas rindiņas, es nekavējoties nospiedu vispārējās trauksmes pogu.

Jāsaka, ka šie zēni zināja savu lietu. Es vēl nebiju paguvis izlasīt ziņojumu, kad uz kuģa jau iekaucās sirēnas, lūkas aizcirtās un mēs izlidojām. Kad mana redze pēc pārslodzes atjaunojās un lapiņa atkal nokļuva fokusā, es izlasīju to līdz galam, bet tad pārlasīju vēlreiz, daudz rūpīgāk.

Tas izskatījās tā, kā mēs bijām gaidījuši.

Liecinieku nebija, bet dažas monitoru stacijas bija fiksējušas lielas jaudas ieroča pielietošanu ar milzīgas enerģijas izdalīšanos. Ar trans- gulācijas palīdzību mēs aprēķinājām koordinātes un atradām kravas kuģi. Tā korpusā bija dzelzceļa tuneļa izmēru caurums. Plutonija krava bija pazudusi.

Katrā ziņojuma rindiņā man rēgojās Pepe.

Uz linkora nebija komandas, un viņš rīkojās droši. Sveša kuģa sagrābšanā vai pārrunās vienmēr eksistē zināms risks. Tādēļ viņš gluži vienkārši pasauca neko nenojautušo kravas kuģi un sašāva to ar saviem drausmīgajiem ieročiem. Astoņpadsmit cilvēku bija nogalināti acumirklī. Zagļi bija kļuvuši arī par slepkavām.

Es alku darbības. Un ļoti baidījos, ka neizdaru kļūdu. Sīkulis Pepe izrādījās arī nežēlīgs slepkava. Ja kaut ko ievajagas, viņš vienkārši pienāk un paņem to, sagraujot visu savā ceļā. Vēl ļoti daudziem cil­vēkiem nāksies iet bojā, un mans uzdevums bija šo skaitli padarīt pēc iespējas mazāku.

Pēc idejas man vajadzēja, lielgabalus rībinot, rauties realizēt atrie­bību. Lieliska doma, un arī vēlēšanās man ir. Nezinu vienīgi — kur viņš atrodas. Linkors, protams, ir gigantisks kuģis, taču visuma mēro­gos gluži kā puteklis. Kamēr viņš turēsies ārpus komercmaršrutiem, tālu no planētām un stacijām ar radariem, to atrast būs neiespējami.

Bet, ja es arī to atradīšu, kā lai sagrābju? Pēc jaudas tas elles izdzimums taču nepiekāpjas nevienam kuģim. Šis jautājums mocīja mani dienu un nakti, bet atbildi atrast nespēju.

Daži fakti bija man par labu. Piemēram, tas, ka es piespiedu viņu uzsākt spēli, pirms viņš bija tam pilnībā gatavs. Skaidrs, ka viņš nebija gatavojies laisties prom tai dienā, kad es ierados. Taču ikviens plāns, sevišķi tik rūpīgi izstrādāts kā viņam, noteikti paredz arī darbības bries­mu gadījumā. Dzinēji, vadība un bruņojums uz linkora bija uzstādīti jau ilgi pirms manas ierašanās, tomēr daudzi darbi vēl bija nepabeigti. Viens no lieciniekiem, piemēram, ziņoja, ka redzējis, kā starta brīdi no kuģa korpusa nokarājušies spēka un padeves kabeļi.

Mana ierašanās izsita Pepi no līdzsvara, un šai ziņā man bija pār viņu priekšrocības. Tagad man vajadzēja domāt tāpat kā viņam, pa­redzēt nākošo soli un … noķert viņu lamatās. Aizsūtīja zagli ķert zagli. Teorētiski jau viss izskatījās lieliski, bet, tiklīdz es sāku domāt par praksi, kļuva neomulīgi ap dūšu.