HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Es uzliku «modernu cepuri, aizsprādzēju apmetni un biju gatavs. Palikušās mantas bija mīnētas: pistoles, gāze, saindētas adatas un tamlīdzīgas lietas. Sliktākajā gadījumā tas viss uzlidos gaisā.

M-3 nobrauca lejā ar liftu, bet es nokāpu pa rezerves kāpnēm. Satikāmies mēs uz ielas.

Tā kā diena vēl bija tikai pusē, es nepaņēmu helikopteru, bet noīrēju automobīli. Mēs nesteidzoties braukājām pa šo valsti un līdz ar tumsiņu bijām pie prezidenta Ferraro mājas.

Kā jau pienākas bagātas planētas galvam, māja bija lieliska. Mani slepenie sagatavošanās darbi izrādījās vienkārši smieklīgi, lai neteiktu vairāk.

Kopā ar savu trīssimtkilogramīgo robotu izgāju cauri apsardzei un signalizācijai bez jebkādām problēmām, mani pat neaizturēja. Prezi­dents Ferraro, vecpuisis, patreiz pusdienoja. Tas ļāva man bez uz­traukumiem apsekot viņa kabinetu.

Tur nebija pilnīgi nekā. Nekā, kas būtu saistīts ar karu un kara kuģiem. Bet, ja es būtu šantāžists, tad gan cita lieta. Te varēja atrast arī šo to vēl ļaunāku par politisko korupciju.

Kad Ferraro pēc pusdienām atgriezās kabinetā, tur bija tumšs. Es dzirdēju, kā viņš noburkšķēja kaut ko par kalpotājiem un sāka taustīties pēc slēdža.Vēl pirms viņš bija to sataustījis, robots aizvēra durvis un ieslēdza gaismu.

Es sēdēju pie galda, manā priekšā atradās visi viņa personiskie papīri, ko pieturēju ar pistoli, bet seju centos savilkt baismīgi nežēlīgu. Kamēr viņš vēl nebija attapies no šoka, es nokomandēju:

— Nāciet šurp un sēdieties, ātri!

Tajā pat brīdī robots pagrūda viņu tā, ka nebija nekādas izvēles — vienīgi paklausīt.

Acis prezidentam izspiedās uz āru, rīklē iekņudzējās, kad viņš bija ieraudzījis savus papīrus uz galda. Nedodot iespēju attapties, es pa- grūdu viņam zem deguna savu grāmatiņu.

— Es esmu Līgas Lielās Flotes admirālis Tars. Lūk, te ir manas pilnvaras. Varat arī pārbaudīt.

Dokumenti nebija atšķirami no īstajiem, tādēļ es neuztraucos. Fer­raro sāka nesteidzīgi studēt grāmatiņu, pēc tam ar ultravioleto gaismu pārbaudīja zīmogus. Tas viņam deva laiku attapties un pāriet pretuz­brukumā.

— Ko nozīmē šī jūsu rīcība? Jūs ielauzāties manā kabinetā, izdarot zādzību ar uzlaušanu…

— Jūsu stāvoklis ir drausmīgs, — es teicu aizkapa balsī.

Pēc maniem vārdiem pār Ferraro seju pārslīdēja ēna. Tikmēr tur­pināju:

— Es arestēju jūs par sazvērestību, izspiešanu, zādzību un vēl daudz ko citu, kas galīgi kļūs skaidrs pēc šo dokumentu izpētes. Ņemiet ciet viņu!

Mana pēdējā pavēle attiecās uz robotu, kurš lieliski spēlēja savu lomu. Viņš panācās uz priekšu un satvēra prezidentu ap jostasvietu.

— Es varu paskaidrot — viņš sāka lūgties.

— Es varu visu paskaidrot. Nevajag apvainot mani visā. Es nezinu, kas jums tur ir par papīriem, tādēļ neapgalvošu, ka tie visi ir viltoti. Bet jūs taču zināt, ka man ir daudz ienaidnieku. Ja vien Līga zinātu, cik grūti ir vadīt šo atpalikušo planētu…

— Nu labi, pietiek, — es viņu pārtraucu ar rokas mājienu. — Uz visiem jautājumiem atbildēsiet tiesas priekšā. Bet tagad atbildiet tikai uz vienu.

— Kādēļ jūs būvējat kara kuģi?

Šis cilvēks bija liels aktieris. Viņa acis plaši iepletās, žoklis atkārās, un viņš sabruka krēslā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu, kad viņš atkal spēja runāt, vārdi jau bija lieki. Visā viņa izskatā atspoguļojās apvainota nevainība.

— Kādu kara kuģi? — viņš izdvesa.

— Augstākās klases kara kuģi, kurš tiek būvēts Cittanuvo dokos. Atbilstoši šiem rasējumiem. — Es uzmetu tos viņam uz galda un norādīju augšējos stūrus. — Bet te arī jūsu pašrocīgie paraksti.

Ferraro vēl aizvien nebija atguvies. Viņš paķēra papīrus un sāka tos pētīt, es viņu nesteidzināju. Beidzot viņš tos atgrūda un papurināja galvu.

— Neko nezinu ne par kādu kara kuģi. Šie ir jaunā pasažieru lainera rasējumi. Tas ir viss, kas man zināms. Un tur patiesi stāv mans paraksts.

Savu nākošo jautājumu es izteicu ļoti rūpīgi, lai tā jēga katrā ziņā tiktu saprasta.

— Un tā, jūs noliedzat, ka kaut ko zināt par augstākās klases linkora būvi saskaņā ar šiem rasējumiem?

— Šie ir parasti pasažieru — kravas lainera rasējumi. Vairāk es nezinu.

Viņam bija apvainota bērna sejas izteiksme. Es atgāžos krēslā, atslābinājos un izvilku cigāru.

— Paklausieties šo to par robotu, kurš jūs tur, — es iesāku. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani, acīmredzot satraukumā nebija ievērojis, ka mūsu sarunas laikā robots viņu visu laiku turējis ap vidukli.

— Tas nav parasts robots, viņa pirkstu galos iemontēti ļoti intere­santi aparātiņi: termopāri, galvanometri un tamlīdzīgi. Kamēr mēs sa­runājāmies, viņš reģistrēja jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sviedru daudzumu un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem sakot, jūsu priekšā ir visai efektīvs un operatīvs melu detektors. Tūlīt jūs dzirdēsiet, kā esat melojis.

Ferraro atsprāga no robota rokām tā, it kā tās būtu indīgas čūskas. Es izpūtu skaistu dūmu gredzenu.

— Saki, — teicu es robotam, — vai šis cilvēks mūsu sarunas laikā meloja.

— Daudz, — robots atbildēja. — Tieši 74% no viņa teiktā ir meli.

— Ļoti labi, — es pamāju, gatavojoties aizcirst pēdējās durvis manā slazdā.

— Tātad viņš zināja visu par linkoru?

—Subjekts nezināja par linkoru, — robots iebilda. — Visi viņa pa­ziņojumi sakarā ar kuģi, kā arī tā konstrukciju bija negatīvi.

Tagad bija pienākusi mana kārta izbolīt acis. Bet Ferraro kļūtu daudz vieglāk, ja vien viņš zinātu, ka mani nemaz neinteresē visas viņa izdarības! Tas, protams, bija man sitiens zem jostasvietas, tomēr nedrīkst zaudēt galvu. Es piespiedu sevi domās atgriezties pie izejas punkta un apdomāt situāciju.

Ja prezidents Ferraro nezināja par linkoru, tad iznāk, ka viņš kalpo tikai aizsegam. Bet kas tad ir īstais vainīgais? Kāda militāristu kliķe, kura grib gāzt prezidentu un sagrābt varu? Es vāji orientējos planētas iekšējās lietās un nolēmu ņemt Ferraro sev par palīgu.

To izdarīt vairs nebija grūti, nevajadzēja pat piedraudēt publicēt viņa galdā atrastos dokumentus. Izmantojot šos papīrus, es varēju piespiest viņu dejot pēc manas stabules. Taču tas nebija nepiecie­šams. Tikko biju parādījis viņam abus rasējumus un norādījis uz to līdzību, viņš visu saprata. Neapšaubāmi, viņam bija vieglāk nekā man atrast to, kas izmantoja viņu kā ieroci savās rokās. Par dokumentiem mēs pēc klusas vienošanās aizmirsām.

Nolēmām, ka nākamais solis būs Cerentolas doki. Prezidents jau sāka apdomāt, kā izmantot situāciju pret saviem politiskajiem ienaid­niekiem. Es liku viņam saprast, ka Līga vēlas apturēt linkora celtnie­cību. Un tikai pēc tam lai spēlē politiku pret saviem oponentiem.

Vienojušies par to, mēs izsaucām automobīli, apsardzes vadu un devāmies uz dokiem, ceļš uz kurieni aizņēma četras stundas. Pa ceļam mēs pārspriedām savas uzvedības līniju.

Doka priekšnieku sauca Rokka. Kad mēs atbraucām, viņš laimīgi gulēja. Tomēr ne ilgi. Uniformu un pistoļu parāde ātri viņu atmodināja. Man likās, ka viņš ir tāds pats zaglēns un melis kā Ferraro. Nevainīgs cilvēks nevarēja tik stipri izbīties.

Izmantodams situāciju, es pieliku viņu pie sava staigājošā melu detektora un sāku uzdot jautājumus.

Vēl nepabeidzis mūsu «sarunu», es jau sāku aptvert situāciju. Tā bija se.kojoša: kuģu būves doka priekšnieks ne mazākajā mērā neno­jauta tā patieso dabu.