HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Kāds cits, mazāk pārliecināts par sevi, vai bez tik lielas dzīves pieredzes, šai brīdī jau varētu sākt šaubīties. Es — ne. Kuģis vēl aizvien sešās vietās sakrita ar linkoru, bet es neticēju nejaušām sa­kritībām. Kādu ceļu izvēlēties? Ja ir iespējami divi ceļi — izvēlies vien­kāršāko!

Tikai neapstāties pie muļķīgām izredzēm un nejaušībām.

No jauna uzmetis acis pirmajam rasējumam, es atkal pievērsu uz­manību piebūvei. Lai laineri pārvērstu kara kuģī, pirmām kārtām va­jadzēja novākt to.

— Rokka! — es draudīgi ierēcos. — Paskaties uz šiem rasēju­miem, uz šo izvirzījumu, lūk, te. Vai tas vēl aizvien piestiprināts pie kuģa?

Viņš papurināja galvu un atbildēja:

— Nē, rasējumus izmainīja. Mēs uzstādījām jaunu pretmeteorītu iekārtu planetāro asteroīdu slāņu caurbraukšanai.

Es atvēru savu somu un izvilku rasējumu.

— Vai jūsu iekārta gadījumā neatgādina šo te? — es pastiepu viņam rasējumu.

Viņš domīgi berzēja pazodi, pētot shēmu.

— Laikam jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es nevaru pateikt precīzi, jo visas šīs detaļas uz mani neattiecas. Es atbildu par darbu kopumā. Taču šī detaļa ir ļoti līdzīga tai, kura tikko tika uzstādīta. Liels daikts. Cik mēs iztērējām…

Tas, bez šaubām, bija linkors! Te pēkšņi viens vārds no Rokkas sacītā ķēra mani kā zibens.

— Uzstādīta! — es iekliedzos. — Jūs teicāt — uzstādīta?!

Rokka pat atvirzījās no mana kliedziena.

— Jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es pat atceros, cik lielas bija grūtības…

— Un vēl kas? — es viņu pārtraucu. Auksti sviedri tecēja man pār muguru.

— Dzinēji, vadiba, tas arī ir uzstādīts?

— Jā, protams, — viņš atbildēja. — Vai tad jūs nezināt? Parastais grafiks tika stingri saspiests, kas izraisīja veselu lērumu neparedzētu grūtību.

Tagad auksti sviedri plūda pa mani straumēm. Sākotnējais termiņš bija saīsināts gandrīz par gadu. Un nebija vairs nekādu iemeslu, lai to vēl saīsinātu.

— Mašīnas! Ieročus! — es ierēcos.

— Pie kuģa! Ja tā celtniecība jau pabeigta, mums būs milzīgas nepatikšanas un ne ar ko nesalīdzināmas grūtības.

Apsardze ieslēdza sirēnas un prožektorus un, nospiežot akselera­torus fīdz grīdai, mēs kā mirdzoša bulta naktī traucāmies uz stāpeļiem un ielidojām pa vārtiem.

Taču tik un tā nokavējām. Naktssargs kā traks sāka māt ar rokām un mēs apstājāmies.

Kuģa nebija.

Rokka nekādi nespēja tam noticēt. Viņš klīda pa tukšo laukumu turp un atpakaļ. Es ielīdu automobīļa pakaļējā krēslā un nikni kožļāju cigāru, saukājot sevi par pēdējo idiotu.

Ignorējot acīm redzamus faktus, es kā muļķis biju iedzinis sev galvā, ka planētas valdība piedalās šai celtniecībā. Tā, protams, piedalījās, taču vienīgi kā aizsegs. Es sajutu žurku — nerūsējošā tērauda žurku. Žurku, kas darbojās tā, kā būtu rīkojies es pirms atgriešanas sabied­rībā.

Tagad, kad grauzējs bija aizšmaucis, man radās ideja, ar ko sākt meklējumus.

Pie mums grīļodamies pienāca kuģu būvētavas priekšnieks Rokka, kas tika sagrābts aiz matiem, un pār viņa galvu gāzās izmeklētu lamu straume. Prezidents Ferraro izvilka pistoli un nebija saprotams, kā viņš taisās ar to rīkoties un par ko kļūt: par slepkavu vai pašnāvnieku. Man bija vienalga. Viss, ko varēja no viņa gaidīt, un viss, kas spēja viņu uztraukt, bija nākošās vēlēšanas, kurās viņa vēlētāji un politiskie pre­tinieki nepiedotu kuģa zaudēšanu. Manas problēmas bija daudz sa­režģītākas.

Man vajadzēja atrast linkoru, vēl pirms tas sāks sirot pa Galaktiku.

— Rokka! — es uzsaucu. — Nāciet uz mašīnu. Es gribu apskatīt jūsu atskaites, visas jūsu atskaites, es gribu to izdarīt nekavējoties.

Viņš ar grūtībām ielīda mašīnā, droši vien vēl nesaprotot, ko no viņa grib. Pēc tam, ievērojis, ka ir vēl tumšs, novilka;

— Bet admirāli… šai laikā… visi vēl guļ…

Es jau ievilku elpu, lai sāktu kliegt, taču to darīt vairs nevajadzēja. Acīmredzot viņš visu saprata, pēc manas sejas izteiksmes un paķēra radiotelefona klausuli.

Parasti es ienīdu šo birokrātisko kārtību, šos papīra blāķus, taču tagad es par to biju pateicīgs. Šie ļaudis bija izstrādājuši veselu zinātni. Neviens papīrelis nepazudīs, bet, ja tas arī notiks, tad par to tiks sastādīts dokuments piecos eksemplāros. Viņi sagāza man uz galda memorandu, atmiņu pierakstus, norakstīšanas aktus, dažādus piepra­sījumus.

Man vajadzīgie fakti burtiski noslīka šajās papīra katakombās. Taču neko nevarēja darīt. Nesāku meklēt pirmos faktus, tas būtu pārāk ilgi, bet sakoncentrēju visu uzmanību uz pēdējām izmaiņām, tādām, kā ieroču tornis. Tam vajadzēja ātri uzrādīt vainīgos.

Beidzot arī klerki saprata, ko es no viņiem gribu. Iedegušies patri­otisma liesmās un savu priekšnieku bargo balsu uzmundrināti, viņi sāka rosīties steidzīgāk. Tagad pietika vienīgi norādīt meklējumu vir­zienu, un attiecīgie dokumenti jau atradās manās rokās.

Soli pa solim viss sāka noskaidroties. Smalks viltojumu, kukuļu, līkloču ceļa un dokumentu viltošanas tīmeklis. To visu varēja radīt vienīgi man līdzīga galva. Es pat iekrekšķējos no skaudības. Kā jau visas lielas idejas, šī bija ārkārtīgi vienkārša.

Nezināmo grupa vai grupas pakāpeniski pēc sava prāta izmainīja visu celtniecības programmu. Sākumā tā neapšaubāmi bija milzīga transportkuģa celtniecības programma, pēc tam to nedaudz grozīja, bet beigās pārvērta par ko citu.

Tas tika veikts ar īsta ģēnija prātu. No dažādiem avotiem nākošas pavēles izmainīja un pārkārtoja. Ar lielām grūtībām es noskaidroju visus šos avotus. Visos gadījumos tie bija viltoti. Dažos gadījumos tie bija tik labi noslēpti, ka es sākumā vispār nespēju noticēt, kā tāda pavēle varēja iziet cauri, kamēr man paskaidroja, ka veselai rindai virsnieku bija pagaidu sekretāres, jo visas īstās sekretāres un asistenti slimoja. Visas īstās sekretāres viena pēc otras bija saindējušās ar ēdienu. Vienkārši kaut kāda epidēmija! Katru no viņām pēc kārtas nomainīja VIENA UN TĀ PATI meitene. Viņa palika katrā vietā tik ilgi, lai pārliecinātos, ka linkora celtniecības plāns virzās uz priekšu.

Šī meitene acīmredzot bija Vadītāja palīgs, kurš arī visu organizēja. Tas sēdēja šīs lietas centrā, gluži kā zirneklis savā tīklā, un raustīja diedziņus, iekustinot visu šo lietu, šo savu ideju. Mana pirmā doma bija, ka lietā jāiesaista brigāde, tomēr vēlāk es to atzinu par nepareizu. Pēc tam es pievērsos vienīgi viltojumu būtībai. Dažos gadījumos do­kumenti nebija viltoti, tur mans noslēpumainais IKSS droši vien pats veica darbu.

IKSAM bija patstāvīga inženiera — dizainera palīga vieta. Viens pēc otra tika atšķetināti uz kantori ejošie pavedieni. Viņam arī bija sekre­tāre, kuras slimība sakrita ar darbu citās nodaļās.

Kad beidzot es piecēlos no galda, vairs nespēju saliekt muguru, tā dega, gluži kā tur būtu nokaitēta stieple. Norijis pretsāpju līdzekli, es pārlaidu acis savu palīgu nomocītajai armijai, kas kopā ar mani nebija gulējuši 72 stundas. Viņi sēdēja, atspiedušies pret mēbelēm, un gaidīja manu lēmumu. Pat prezidents Ferraro bija šeit, viņa mati bija sajukuši un kā lāstekas nokarājās pāri pierei.

— Jūs atrakāt šo noziedznieku ligzdu? — viņš jautāja, ielaizdams visus piecus pirkstus savā skalpā.

— Es atradu tos, jā, — es atbildēju. — Tikai ne noziedznieku ligzdu, bet vienu cilvēku, noziedznieku pasaules karali, kuram vairāk talantu, nekā visiem jūsu pērkamajiem birokrātiem kopā, un viņa sievieti — asistenti. Viņi visu izdarīja divatā. Viņa vārds vai pseidonīms ir Pepe Pero, viņu sauc Anželīna…