HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Nekad neesmu par to dzirdējis, — teica Inskins, atverot sava kabineta durvis. — Tā var būt gan laba, gan slikta zīme. Ne jau pirmo reizi nelaime nāk no tādām vietām, par kuru esamību pat nenojaut.

Ar to dabisko savaldību, kas viņam bija tik raksturīga, Inskins savā pultī nospieda steidzamā izsaukuma pogu. Gandrīz tai pašā brīdī mie­gaini klerki un asistenti atnesa pierakstus un atskaites. Mēs ieurbāmies tajos.

Kautrība neļauj man runāt pirmajam, bet visai ātri Inskins nonāca pie tā paša secinājuma. Viņš aizlidināja mapi kabineta otrajā pusē un drūmi palūkojās uz austošo rītu.

— Jo vairāk es skatos uz to, jo aizdomīgāk tas viss kļūst. Pirmajā acumirklī šķiet, ka planētai nav nekādu motīvu kara kuģa izmantošanai. Tomēr viņi to būvē, tas ir neapšaubāmi, šajā jautājumā es varētu derēt uz tūkstoš kredītu zīmju kaudzi, kas būtu mūsu mājas augstumā. Un tomēr, ko viņi ar to gatavojas darīt? Kad tas būs gatavs? Pie viņiem attīstās kultūra, nav bezdarba, ir smago metālu pārpilnība, lieliski vei­kali viņu ražotajām precēm. Nav asiņainu sadursmju un tamlīdzīgu lietu. Ja nebūtu šā kara kuģa, to varētu nosaukt par ideālu Līgas planētu. Man jāuzzin par viņiem pēc iespējas vairāk.

— Jau paziņoju uz kosmoostu, protams, jūsu vārdā, — es teicu.

— Tiek gatavots ātrgaitas kuteris. Ne vēlāk kā pēc stundas es varu izlidot.

— Neskrieniet man pa priekšu, di Grīz, — viņš ledainā tonī atbildēja. —- Pagaidām vēl es dodu pavēles un tieši es atļaušu jums komandēt, kad pienāks laiks.

Lai pabīdītu viņu man vajadzīgajā virzienā, es kļuvu smaidīgs un paklausīgs.

— Es taču, šef, cenšos palīdzēt jums iegūt vairāk informācijas. Tā jau nav reāla operācija, bet tikai izlūkošana. Es varu to izpildīt ne sliktāk par jebkuru citu aģentu. Un tas taču palīdzēs iegūt man pie­redzi, tik nepieciešamu, lai dabūtu kaut kādu pakāpi…

— Labi, — Inskins pārtrauca. — Pietiek pļāpāt. Varat iet. Noskaid­rojiet, kas notiek. Un tūdaļ pat atpakaļ. Nekādas pašdarbības, tā ir pavēle!

Man likās, ka attiecībā uz pašdarbību viņš stipri šaubās. Un viņam bija taisnība.

Apgādes un dokumentācijas nodaļas iedeva man visu nepiecieša­mo. Virs horizonta, tīra un skaidra, augstu stāvēja saule, kad mana kuģa sudrabotais korpuss pacēlās virs pelēkā lauka un aizšāvās kosmosā.

Ceļojums aizņēma dažas dienas, kas bija vairāk nekā pietiekami, lai es pagūtu sistematizēt savas zināšanas par Cittanuvo. Un jo vairāk es uzzināju, jo mazāk sapratu, kādēļ viņiem vajadzīgs kara kuģis. Cittanuvo otreizēji kolonizēja no Cellīnijas sistēmas, bet es jau biju bijis šais rajonos agrāk. Viņi visi apvienojās brīvās savienībās, dažreiz strīdējās savā starpā, bet fīdz sadursmēm lieta nenonāca. Viņi, tāpat kā visi, pret karu izjuta pretīgumu.

Un viņi slepus būvēja kara kuģi?

Galu galā man apriebās par to domāt, un, izmetis no galvas šīs domas, es ķēros pie kāda interesanta šaha uzdevuma. Laiks pagāja ātri, un beidzot kuģa ekrānos iemirdzējās Cittanuvo.

Viens no maniem vissvarīgākajiem principiem skanēja: «Slepeno nevajag speciāli slēpt». Burvju mākslinieki to sauc par uzmanības no­vēršanu. Dodiet cilvēkiem iespēju redzēt visu, ko jūs gribat, un viņi nemūžam neiedomāsies, ka aiz tā kaut kas slēpjas. Tādēļ arī, veicot ļoti efektīvu manevru, piezemējos pašā lielākajā planētas kosmodromā, dienas vidū. Sagatavojies darbam, jau biju ietērpies attiecīgās drānās un izkāpu no kuģa, tā amortizatoriem vēl vibrējot. Ar platīna sprādzi piesprādzējis kažokādas apmetni, es devos lejā pa trapu. Mazais M-3 robots — stiprinieks dārdināja iepakaļ ar manu bagāžu. Ignorēdams drudžaino aktivitāti pie muitas, es devos uz Galveno izeju. Un tikai tad, kad formā tērpies ierēdnis pieskrēja man klāt, atļāvos pievērst nicinošu uzmanību arī apkārtnei.

Pirms viņš bija sācis runāt, es piegāju pie durvīm un apstājos.

— Šeit pie jums ir brīnišķīga planēta! Lielisks klimats! Ideāla vietiņa vasarnīcai. Atsaucīgi, vienmēr izpalīdzīgi ļaudis. Man tas patīk. Esmu jums ļoti pateicīgs. Liels paldies, ka sagaidījāt. Es esmu Lielais Kņazs Sant-Anželo. — Es ar entuziasmu pakratīju viņa roku, tai pat laikā ieliekot tur simtvienību kredītbiļeti.

— Bet tagad jūs, protams, saprotiet, ka muitniekiem nav ne ma­zākās nepieciešamības pārbaudīt šo te manu bagāžu. Neatņemsim man laiku. Kuģis ir atvērts, viņi var pārbaudīt visu, ko vien vēlas.

Manas manieres, drēbes, dārglietas, vieglums, ar kuru es šķīros no naudas, un lieliskie čemodāni varēja nozīmēt tikai vienu. Tāds bagāts cilvēks nenodarbosies ar kontrabandu. Kalpotājs man kaut ko nomurmināja ar smaidu, pateica dažus vārdus telefonā un viss bija nokārtots.

Muitnieku bariņš salīmēja birkas uz manas bagāžas, pieklājības pēc ieskatījās dokumentos un atlaida. Es visiem paspiedu rokas, ne jau vienkārši paspiedu, protams, un devos tālāk. Taksometrs bija iz­saukts, vadītājs piedāvāja kādu viesnīcu. Es piekrītoši pamāju, vērojot, kā robots iekrauj bagāžu.

Kuģis bija pilnībā tīrs, viss, kas man bija nepieciešams darbam, atradās manā bagāžā. Šis tas bija nāvējošs un sprāgstošs un, atklā­šanas gadījumā, es iekultos lielās nepatikšanās. Patvēries viesnīcā, es gribēju pārmainīt drēbes un ārieni. Robots tikmēr pārbaudīja ista­bas, meklējot tajās bagus.

Šie Korpusa roboti ir lieliska lietiņa. Tie izskatās un darbojas tieši tāpat kā vienkāršie M-3. Taču tikai ārēji. Smadzenes tiem ir teicamas, ne sliktākas kā vislabāko firmu robotiem. Bez tam, vēl robota stūrai­nais ķermenis bija burtiski piebāzts ar visdažādākajām ierīcēm un rīkiem.

Viņš lēnām pārvietojās pa istabu, pārnesa manu bagāžu un izlika mantas, tai pat laikā neaizmirstot rūpīgi izpētīt katru virsmas laukumiņu. Pabeidzis viņš apstājās un skaidri paziņoja:

— Visas istabas pārbaudītas. Atklāts tikai viens optiskais bags šajā sienā.

— Vai tad var norādīt ar pirkstu uz to? — es teicu robotam.

— Tas taču var izraisīt novērotājā aizdomas.

— Nē, nevar, — ar mehānisku pārliecības intonāciju balsī atteica robots. — Es to nedaudz aizķēru un tas vairs nedarbojas.

Ar šādām garantijām es droši nometu greznās drānas un uzvilku Līgas Lielās Flotes admirāļa melno formu. Es biju to dabūjis ar visiem izgreznojumiem, zelta uzplečiem un pilnu dokumentu komplektu. Ne­domāju, ka tā mani stipri greznoja, tomēr uz Cittanuvo spēja radīt vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā uz daudzām citām planētām, arī te labi zināja uniformu nozīmi. Izsūtāmie zēni, sētnieki, klerki — visi bija ietērpti sev raksturīgā formā. Mans melnais mundieris izskatījās ļoti iespaidīgi un tam noteikti pievērsīs uzmanību.

Pirms pametu viesnīcu, es uzvilku garu apmetni, kurš pilnībā no­sedza mundieri, bet ar zeltā mirdzošo galvassegu un dokumentu pilno somu radās problēmas.

Pagaidām vēl nezināju visas pseidorobota M-3 iespējas. Varbūt viņš palīdzēs?

— Ei, tu, sīkais un plecīgais, — es pasaucu, — vai tev ir kādas kastītes vai nodalījumi? Ja ir, parādi.

Nospriedu, ka robots ir uzsprādzis. Viņā bija vairāk kastīšu nekā kases aparātā: lielas, maziņas, platas, šauras, tās izlēca no robota uz visām pusēm. Vienā bija pistole, divas citas piebāztas ar granātām, pārējās — tukšas. Es ieliku cepuri vienā, ceļasomu otrā un noknak- šķināju pirkstus. Kastītes slīdēja iekšā, un viņa metāliskais ķermenis kļuva tik pat līdzens kā agrāk.: