HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Es nezinu, — kapteinis teica, — tas, man liekas, līdzinās…

Es tā arī nekad neuzzināju, kam tas līdzinās pēc kapteiņa domām, un tas ir labi, jo tūlīt pēc saviem vārdiem viņš būtu nokļuvis nokautā, bet es ar to pašu zaudētu savu pseidotitulu. Sirēnas rēkoņa viņu pārtrauca, un mēs metāmies uz radiokabīni.

Kapteinis Stengs vinnēja mani par puskorpusu, tas tomēr bija viņa kuģis, un viņš ceļu zināja labāk. Psīgrammists turēja rokā atšifrētu tekstu, bet viss bija jau skaidrs pēc viņa sejas izteiksmes. Viņš pa­skatījās manī ar ciešu un aukstu skatienu.

— Viņi atkal ir uzbrukuši, sagrāvuši piegādes pavadoni un nogali­nājuši 34 cilvēkus.

— Ja jūsu plāns neizdosies, admirāli, — kapteinis aizsmacis man iečukstēja ausī, — es personīgi noskatīšos, kā jums dzīvam nodīrās ādu!

— Ja mans plāns neizdosies, kapteini, nebūs vairs ko dīrāt. Bet tagad, ar jūsu atļauju, mēs dosimies uz Udrātu pēc manas jahtas, un nekavējoties.

Šis naids un nicīgums pret manu rīcību satracināja un izveda no pacietības. Manu darbību tagad vadīja niknums, bet ne loģika. Es saņēmu sevi rokās un sakārtoju domas.

— Aizturiet pēdējās pavēles izpildi, — es uzsaucu atkal atgriežoties veca kosmosa vilka lomā. — Nodibiniet sakarus un noskaidrojiet, vai kāds nav apstājies pavadoņa tuvumā?

Kamēr psīgrammists nodarbojās ar mana uzdevuma izpildi, es ap­skatīju dažus papīrus. Ierindnieki un virsnieki saspringti gaidīja, vāji mēģinot izrādīt man savu naidu. Atbildei bija jāpienāk desmit minūšu laikā.

— Tieši tā, — beidzot atbildēja psīgrammists.

— Rezerves kuģis bija tur apstājies divpadsmit stundas pirms uz­brukuma. Līdz ar visu pārējo tur tika atstātas avīzes ar jūsu ziņojumiem.

— Ļoti labi, — es teicu. — Atdodiet vispārēju pavēli pārtraukt da­žādu ziņojumu pārraidīšanu. Pavēli nododiet vienīgi ar psīgrammistu palīdzību, neizmantojot nekādas cita veida signālierīces. Nedrīkst pie­ļaut, ka mūs noklausītos.

Es lēnām, gluži kā apstākļu saimnieks, izgāju. Seju tomēr nedaudz pagriezu sānis, lai viņi uz tās neieraudzītu aukstus sviedrus.

Mēs nekavējoties devāmies uz Udrātu, kur mani gaidīja miljardiera jahta «Eldorado». Doka priekšnieks, izrādot man kuģi, ļoti delikāti mē­ģināja apmierināt savu ziņkāri. Bet, sadistiski atriebjoties Flotei, es viņam ne vārda neteicu par savu misiju. Pēc aparatūras un vadības sistēmas pārbaudes, es palūdzu visus attīrīt kuģi. Astronavigatorā bija ielādēta lenta, kura izvedīs mani pierakstos minētajā kursā. Vajadzēja tikai nospiest podziņu. Un es nospiedu.

Tas izrādījās brīnišķīgs kuģis, dokos bija parūpējušies pat par sī­kumiem. No priekšas līdz pat pakaļējā gala reaktoriem tas bija pārklāts ar metālu, kuram ir ļoti augsts albedo, tas ir, ar tīru zeltu. Ir jau arī citi metāli ar augstu albedo, tomēr neviens no tiem neatstāj tādu iespaidu. Arī visa garnitūra mirdzēja krāšņumā. Viss šis darbs rasēju­mos nebija paredzēts, Flote bija spiesta pielāgot jahtu manām vajadzī­bām.

Viss bija kārtībā. Vai nu Pepe pārķers mani, vai nu es sasniegšu miljardiera planētu — paradīzi. Ja tas notiks, priekš manis labāk būs turpat arī palikt.

Tagad, kad atrados kosmosā, atdzima vecās šaubas, agrākais plāns, kurš likās tik skaidrs un loģisks, nu sāka izskatīties idiotisks.

— Paliec pie sava, jūrniek, — teicu pats sev admirāļa tonī.

— Nekas nav izmainījies, tas vēl aizvien ir pats labākais un vienīgais plāns, kas šajos apstākļos iespējams.

Bet vai tas tā bija? Vai es varēju būt pārliecināts, ka Pepe, lidojot savā kuģī un barojoties ar Flotes devām, ieinteresēsies par komfortu un greznību? Vai arī, ja greznība viņu neaizrauj, gribēs iegūt planētas īpašnieka mantu? Es piekrāvu telpas ar visu, ko vien cilvēks var vē­lēties, un atstāju par to informāciju katrā iespējamā vietā. Ēsma bija izmesta, bet vai viņš uzķersies?

Es nevarēju to pateikt un biju ārkārtīgi nervozs. Centos koncentrēt uzmanību uz ko citu, tomēr nekas neizdevās.

Turpmākās četras dienas pagāja mierīgi.

Kad atskanēja trauksmes signāls, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Es varēju tikt nogalināts un pārvērsts pelnos, tomēr ne tas bija gal­venais.

Pepe norija ēsmu. Vienīgais kuģis Galaktikā, kurš no tāda attāluma varēja ekrānā izskatīties tik liels, bija viņa. Linkora dzinēju milzīgā ener­ģija atļāva tam radīt tādu bremzējošo lauku, ka mana jahta burtiski pacēlās uz pakaļkājām. Vienlaicīgi iedegās signāls: «Uzmanību, radio­pārraide». Es pagaidīju, cik vien atļāva pacietība, pēc tam ieslēdzu uztvērēju. Ielauzās kāda balss:

— .. ka jūs atrodaties kara kuģa mērķeklī! Nemēģiniet veikt kādas viltības vai kādā citā veidā…

— Kas jūs esat un ko jums vajag, velns parāvis! — es bļāvu mikrofonā. Skanners bija ieslēgts, tā kā mani viņi redzēja, turpretim mans ekrāns palika tumšs, attēlu viņi neatsūtīja. Viņi varēja redzēt manu grezno tērpu un fonā bagātīgo kajīti. Manas rokas viņi, protams, redzēt nevarēja.

— Nav svarīgi, kas esam! — nodārdināja radio. — Ja gribat dzīvot, izpildiet visus norādījumus. Atejiet no vadības pults, kamēr mēs ne- pietauvosimies, bet pēc tam darīsiet visu, ko es teikšu.

Atskanēja divi klusināti klakšķi, tā magnēti satvēra korpusu. Kuģis nostiprinājās. Es, cerībā, ka mani redz, bailēs izbolīju acis un sāku skatīties apkārt, meklējot glābiņu. Jahta izvietojās pie linkora kosmo- slūžām. Es piespiedu pogu un aizsūtīju robotu metinātāju, kur biju ieplānojis.

— Bet tagad atļaujiet man jums kaut ko parādīt, — es auroju mikrofonā, nometot izbiedēta miljardiera masku. — Pirmkārt, es atkār­toju jūsu vārdus: izpildiet visus norādījumus, ja gribat dzīvot. Un es parādīšu jums, kāpēc…

Es pagriezu pārslēdzēju, kas rādija turpmākā darba programmu. Korpuss, protams, bija magnetizēts un cieši turēja bumbas. Saskaņā ar doto programmu skanners kabīnē ieslēdzās dotajā režīmā, gaidošā, bet ģeneratoru nodaļā — darba. Es pārbaudīju pārnēsājamo ekrānu — monitoru un sāku vilkt mugurā skafandru. To bija nepieciešams izdarīt ātri, vienlaicīgi uzturot sarunu. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka es vēl aizvien sēžu vadības kabīnē.

— Kā redzat, tas ir kuģa ģenerators.

— Deviņdesmit astoņi procenti jaudas tagad darbojas elektromag­nētos. Mūs izšķirt praktiski nav iespējams. Un es jums neieteiktu to darīt.

Skafandrs bija uzvilkts, bet es turpināju runāt, izmantojot galve­najam raidītājam caur ķiveri pievienoto mikrofonu. Attēls monitorā iz­mainījās.

— Tagad jūs redzat ūdeņraža bumbu, kura turas uz drošinātāja, pateicoties vienīgi tam, ka magnētiskais lauks tai ir piespiedis jūsu linkora korpusu. Tā neapšaubāmi uzsprāgs, ja jūs centīsieties atda­līties.

Es paķēru monitora ekrānu un metos pie slūžu kameras.

— Bet tā, lūk, ir cita bumba, — es paziņoju, ar vienu aci skatoties ekrānā, bet ar otru uz ieejas durvīm, kas lēni vērās.

— Tās korpusā ir skaitļotāji. Ja jūs mēģināsiet sagraut mana kuģa daļu vai atvērt galveno ieejas lūku, tā detonēs.

Es jau biju kosmosā, tuvodamies milzīgajam linkoram.

— Ko jūs gribat? — bija pirmie Pepes izteiktie vārdi pēc manas demonstrācijas.

— Gribu ar jums aprunāties un noslēgt mūs abus interesējošu vienošanos. Bet, lai jūs pareizi spriestu par manām iespējām, parādīšu pārējās bumbas.