HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Mēs nekad neuzzināsim, ko viņa tiem bija sastāstījusi, taču viņiem nebija radušās ne šaubas, ne mazākās aizdomas. Varbūt kaut ko par bēgšanu no bandītiem. Katrā gadījumā viņa nokļuva uz kuģa. Pieci apkalpes vīri gāja bojā no indīgas gāzes, pārējie tika nošauti. Mēs par to uzzinājām, kad tika atrasts kreiseris: bez dzīvības dreifējot dažus parsekus no sava kursa. Pēc kreisera sagrābšanas, viņa pārveda ku­teri uz tālvadību un sāka izpildīt ar to dažādus numurus.

Kamēr mēs dzināmies pakaļ, viņa aizvadīja kreiseri pakaļdzīšanās astē, bet pēc tam pazuda.

Tālāk pēdas izgaisa, lai arī bija skaidrs, ka viņai nācās ieņemt vēl kādu kuģi. Kas tas bija par kuģi un kur viņa to atrada, nebija zināms.

Atgriezies Korpusa štābā, es centos to visu izskaidrot visuvarena­jam Inskinam. Viņš turpretim skatījās manī ledainām acīm un izskatījās, it kā es taisnotos.

— Es taču atvedu jums linkoru un Pepi, — teicu. — Varbūt pēc tīrīšanas viņa personība dzīvos saskaņā pati ar sevi. Anželīna piemā­nīja mani un aizbēga. Izlaidu no acīm. Bet viņa strādā simtkārt labāk, nekā tie muļķi no Flotes!

— Kādēļ tik daudz emociju? — Inskins mierīgi apvaicājās. — Ne­viens jūs neapvaino pienākumu nepildīšanā. Jūs uzvedaties tā, it kā būtu ar netīru sirdsapziņu. Jūs veicāt labu darbu. Brīnišķīgu darbu. Milzīgu darbu …priekš pirmā uzdevuma…

— Lūk, jūs atkal, — es iebildu. — Bakstiet manu sirdsapziņu. Labāk pieskatiet to… — es norādīju uz Pepi Pero, kas sēdēja netālu no mums restorānā, Viņš lēnām kaut ko gremoja, ar trulu izteiksmi sejā pie sevis kaut ko murminot. No viņa smadzenēm bija izdzēsta vecā un ierakstīta jauna personība. Iepriekšējais bija tikai Pepes ķermenis, kas mīlēja Anželīnu un nozaga linkoru.

— Psihologi strādā pie jaunas ķermeņa — personības teorijas, — maigi teica Inskins, — tad kāpēc gan nepaturēt viņu redzeslokā? Ja jaunajā personībā attīstīsies kriminālās novirzes, tas ļaus mums sav­ervēt viņu Korpusā. Ko tu par viņu domā?

— Neko, — es atbildēju. — Pēc tās asinspirts, ko viņš sarīkoja par godu savai draudzenei, varat taisīt no viņa kaut vai kapātu bifšteksu. Bet viņš man atgādina, ka Anželīna vēl nav noķerta un atrodas brīvībā. Pastaigājas un plāno jaunus noziegumus. Es gribu viņu atrast.

— Nē, — Inskins iebilda. — Tu jau man prasīji, un es atteicu. Šis jautājums patreiz netiks apspriests.

— Bet es varu…

— Ko tu vari? — viņš nikni paskatījās manī. — Visiem virsniekiem Galaktikā ir iedoti viņas attēli un tie nodarbojas ar meklēšanu. Vai tu tagad varēsi izdarīt ko vairāk, nekā viņi?

— Nē, nevarēšu, — es norūcu. — Es atstūmu savu šķīvi, piecēlos un cik spēdams dabiski teicu: — Es ceru dabūt lielu karafi ar kaut ko stiprinošu, lešu, slīcināšu bēdas.

— Dabūsi tu karafi, lielu. Un aizmirsti Anželīnu. Atnāc pie manis 9.00 no rīta. Ar skaidrāku galvu.

— Vergturis, — es nobubināju, aizverot durvis un ejot pa gaiteni prom no Inskina rezidences. Aizejot tik tālu, fīdz mani vairs nevar redzēt, pagriezos uz kosmoostas pusi.

Un tā es jau sāku rīkoties, mācoties no Anželīnas. Ja jums ir plāns — realizējiet to nekavējoties. Neļaujiet tam pārāk ilgi gulēt, zaudēt aktualitāti, lai arī citi nevarētu par to iedomāties. Es tagad biju sacēlies pret vienu no pašiem vērīgākajiem cilvēkiem, un šī doma vien jau radīja manī apmierinājumu. Es pārkāpu Inskina pavēli, aizejot no Kor­pusa un viņa. Aizejot nevis tiešā nozīmē, bet vienīgi tādēļ, lai pabeigtu uzdevumu, kuru uzsāku priekš viņiem. Tikai tagad acīmredzot visu nāksies darīt vienam pašam.

Manā istabā atradās instrumenti, ierīces un pieklājīga naudas pa­ciņa. Tas man tagad lieti noderētu. Nāksies iztikt. Līdz brīdim, kad Inskins sāks prātot, kāpēc tik pēkšņi viņam piekritu, es gribu būt jau kosmosā.

Mehāniķis ar robotu-krāvēju gatavoja startam zvaigžņu kuģi. Es nostājos blakus un oficiālā tonī noprasīju:

— Tas ir mans kuģis?

— Nē, ser. To gatavo aģentam Nilsenam. Bet, lūk, viņš pats jau arī nāk.

— Aizskrien veicīgi uz centrālo korpusu un pārbaudi vadību no turienes.

— Jauns darbs, Džimmij? — pavaicāja Nilsens, pienākdams pie manis.

Es pamāju, vērodams, kā viņš tuvojas.

— Jauns, varbūt arī vecs. Bet kā tavs teniss? — es pacēlu plaukstu, attēlodams raketi.

— O, ar katru dienu aizvien labāk, — viņš atbildēja, pagriežoties uz savu kuģi.

— Es iemācīšu tev jaunu sitienu, — teicu, nolaizdams delnu viņam uz kakla. Viņš bez skaņas nolaida degunu. Es viņu uztvēru un akurāti noliku aiz kaut kādu muciņu grēdas, neaizmirsdams izņemt no viņa rokām kastīti ar kursa lentām.

Kamēr mehāniķis nebija paguvis atgriezties, es ieslēdzos kuģī, uz­stādīju vadības blokā kursa lentu un lūdzu atļauju izlidot. Pagāja vesela mūžība, līdz beidzot iedegās zaļā uguntiņa.

Un, lūk, es esmu lidojumā. Līdzko starta paātrinātāji beidza ieskrē­jienu, es ar mūķīzeri rokās uzbruku vadības pultij. Tajā noteikti va­jadzēja būt tālvadības blokam, tādam, kas visos Korpusa kuģos dod iespēju vadīt tos no attāluma. To atklāju vienā no maniem pirmajiem treniņlidojumiem līdzīgā kuģī, jo viena no manām pozitīvajām īpašībām vienmēr ir bijusi ziņkārība. Es atvienoju ieejas uz izejas klemmes un devos uz mašīntelpu.

Iespējams jau, ka biju pārāk aizdomīgs. Man bija pārāk slikti priekš­stati par cilvēci. Un par Inskinu, kuram visā bija savi uzskati. Vairāk uzticīgi cilvēki, nekā es droši vien būtu ignorējuši radiovadāmo paš­likvidācijas spridzekli, kas iemontēts dzinējā. To varēja izmantot gadī­jumos, ja kuģis tiek sagrābts. Es gan nedomāju, ka viņi to izmantos pret mani, ja nu vienīgi ārkārtējā gadijumā. Tomēr, neskatoties uz to, es nolēmu šo daiktu padarīt nekaitīgu.

Spridzeklis sastāvēja no īpaša, dzinēja korpusā iemontēta bloka. Vāku nocēlu viegli un ieraudzīju uz bloka dziļumā ieskrūvētā spridzekļa sešstūraino galviņu stiepjošos vadu mudžekli. Satvēru to ar pirkstiem, spiedu, līdz satumsa acīs. un mēģināju pagriezt. Ar pēdējiem plīstošas miesas un mežģošos locītavu spēkiem es to iz­kustināju, bet pēc tam arī izņēmu. Tas karājās vadu galā gluži kā no zoba izrauts nervs.

Un pēkšņi tas ar skaļu blīkšķi uzsprāga, radot biezu, melnu dūmu mākoni.

Ar pārdabisku mieru caur melno dūmu mākoni vēros uz caurumu blokā. Kuģim ar visu tā saturu vajadzēja pārvērsties pelnos.

— Inskin, — es teicu, bet kakls izžuva un balss aizlūza.

— Inskin, — es vēlreiz atkārtoju — es saņēmu tavu «sveicieniņu». Tu domāji, ka mani atstādini. Nē, es pats aizeju no Speciālā Korpusa!

Sajutu atvieglojumu. Atkal biju viens un atbildēju tikai par sevi. Kuģis jau pietiekami ilgi bija virzījies pa kursu no pilnīgi nejauši iz­raudzītas lentas. Pārtvert mani praktiski nebija iespējams, un es varēju sagatavot jauna kursa lentu.

Kursu kurp? Es vēl nezināju. Vajadzēja padomāt, lai gan nešaubījos par to, kas jādara. Meklēt Anželīnu! Šī doma sākumā likās muļķīga: uzņemties tā Korpusa darbu, kurš bija atteicies no manis. Tas bija viņu darbs. Tomēr pēc tam es sapratu, ka lietas būtība neslēpjas Korpusā. Anželīna priekš manis bija kā čempiona medaļa. Glumajā Džimā di Grīzā ir kas tāds, ko jūs nesaprotiet — vienkārša patmīlība.

Patmīlība — vienīgā lieta, kas vīrietī uztur gara spirgtumu un no­skaņo darbam. Atņemiet to, un jums nepaliks nekas. Es pat īsti nezi­nāju, ko darīšu ar viņu, kad atradīšu. Iespējams, nodošu policijai, tā kā viņai līdzīgus, manu bijušo profesiju apkaunojošus cilvēkus, jāizolē no mums pašiem. Bet zivtiņu dalīt tomēr labāk pēc tās noķeršanas.