HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Nolaidis revolveri, traucos pie durvīm, tomēr nepaguvu. Aizmugurē sprāga zem pistoles paliktā granāta ar miega gāzi. Jau grimstot miegā nekādi nevarēju saprast, kā varēju izdarīt tik briesmīgu muļķību.

Pirmā sajūta pēc pamošanās bija nožēla. Smadzeņu darbība ir pastāvīga izbrīna avots. Mana velnišķīgā dzēriena iedarbība sāka pāriet, ar atmiņu viss bija kārtībā, nelabums izzudis. Manas trakuma intermēdijas detaļas atklājās skaidri un precīzi. Lai arī man kļuva nelabi no visa, ko biju darījis un domājis, vienlaicīgi sajutu arī nožēlu, ka viss beidzies. Atraisītība pēc zāļu iedzeršanas pārtapa absolūtā brīvībā, kad citu cilvēku dzīvības šķiet mazāk nekā nenozīmīgas. Sajūta, ne­apšaubāmi, drausmīga, taču arī ārkārtīgi pievilcīga. Kaut manas smadzenes protestēja, jutu vēlēšanos visu atkal atkārtot.

Es jutos kā sadauzīts, pat neskatoties uz divpadsmit stundu ilgo miegu. Aizrāpošana līdz gultai atņēma man visu enerģiju. Skatiens apstājās pie tālredzīgi noslēptās spirta pudeles. Es izskaloju glāzi un, sūcot šķidrumu, centos savest kārtībā savu smadzeņu saimniecību, kas nemaz nenācās tik viegli. Daudz biju lasījis par mūsu zemapziņā gulošajiem turhšajiem instinktiem, bet, ka tie patiesi sāka uzpeldēt virspusē, es pieredzēju pirmo reizi.

Man beidzot bija jānoskaidro sava attieksme pret Anželīnu. Va­jadzēja atzīt, ka noteikti nebiju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Mīlestība? Sauciet to, kādā vārdā gribat, es neiebilstu, bet tā nebija kvēla jau­neklīga kaisle. Viņas gājieni mani neapžilbināja, es lieliski sapratu, ka Anželīnas pretīgi amorālā dzīve ietekmē arī manu domāšanas veidu. Tomēr loģika un saprāts nevar pretoties emocijām, lenīstot viņas rīcību, nevarēju tikt vaļā no simpātijām pret šo man pašam tik līdzīgo perso­nību. Nedeva mieru arī doma — kāds vienreizējs pāris mēs būtu! Tas, protams, nebija iespējams, bet gribēt jau neviens nevar aizliegt. Mīla un naids burtiski stāvēja plecu pie pleca. Es ieņēmu lielu malku.

Tagad viņu atrast vairs nebūs grūti. Šī pārliecība mani pat sakai­tināja. Man nebija nekādas jaunas informācijas, tikai domu, fantāzijas un intuīcijas uzliesmojumi par to, kā griežas skrūvītes Anželīnas galvā. Nevarēja būt šaubu, ka viņa tiecās pēc varas, bet nez vai to izdotos panākt ar karaļa palīdzību. Drīzāk ar spēku, ar apvērsumu, iespējams, ar teroru, izmantojot zināma veida revolūciju un nekārtības. Tā Frei­burgā notika agrākajos laikos, kad sadursmju cena bija augstākā vara. Varēja tikt kronēts jebkurš dižciltīgais, bet vecā karaļa vara ierobežota, tādēļ arī cīņa par monarha vietu bija ļoti nežēlīga. Protams, pēc tam, kad šeit bija strādājuši Līgas sociologi, šādas lietas izbeidzās.

Bet tagad atgriešanās pie vecā ir pilnīgi iespējama. Lai apmierinātu savas ambīcijas, Anželīna gribēja redzēt šo pasauli slīkstošu asinīs. Pa­gaidām viņa vēl neko nevarēja izdarīt, tomēr gatavoja kādu melnajam darbam. Vienu no šiem piemānītajiem Kņaziem, kuri realizēja dzīvē troņa politiku un bija apveltīti ar lielu ietekmi šajā pusfeodālajā valstī. Līdzīga pieeja jau tika izmantota, gribējās darīt to vēlreiz. Par to nebija šaubu.

Neskaidrs bija tikai viens sīkums. Kas viņš ir?

leniršana pašanalīzes dziļumos atstāja nepatīkamu piegaršu, ko nebija iespējams aizskalot ne ar kādu šķidruma daudzumu. Ja man kaut kas arī bija vajadzīgs, tad tikai manu nervu mezglu atdzīvināšana un sastingušo asiņu iekustināšana. Anželīnas uzticības personas iz­sekošana prasīja manu bateriju uzlādēšanu. Es paņēmu avīzi un sāku studēt Galma Jaunumus. Pēc divām dienām jānotiek Lielajai Ballei — ļoti izdevīgs aizsegs maniem meklējumiem.

Šīs divas dienas es pavadīju, noslīpējot iecerētās operācijas deta­ļas. Kā jau tas parasti notiek, jebkurš muļķis varēja sabojāt visu lietu. Tikai ar tādiem talantiem kā man bija iespējams nodrošināt simtpro­centīgu personības apslēpšanu. Es izdomāju sev dzimteni — attālu Freiburgas provinci, nožēlojamu visādā ziņā, izņemot izrunas nianšu bagātību, kas kalpoja par pamatu daudziem jokiem un anekdotēm. Mesteldrossas iedzīvotāji savu iedzimto īpašību dēļ bija kauslīgi un attiecībās tieši. Mans augstmaņa stāvoklis deva iespēju maskēties ar grāfa Benta Dibstola vārdu. Vietējā dialektā mans uzvārds nozīmēja vai nu laupītāju, vai nodokļu iekasētāju, kas dod pilnīgu priekšstatu gan par nodokļu iekasētāja lomu, gan par ģimenes titula avotu. Armijas šuvējs piegrieza mundieri, un kamēr viņš to piemēroja manam augu­mam, es detalizēti iekalu savu viltoto biogrāfiju.

Neaizmiršu vēl kādu lietu — aizsūtīt traumētajam traktierniekam biezu naudas paciņu, jo viņam taču bija jāstrādā ar ieģipsētu roku. Viņš patiesi mani saniknoja, tomēr sods jau nu galīgi nebija propor­cionāls pārkāpuma niecīgumam. Šī anonīmā dāvana attīrīja manu sirdsapziņu, un es jutos daudz labāk.

Pusnakts vizītē karaliskajā tipogrāfijā ieguvu man vajadzīgo ielūgu­mu uz svinībām. Mundieris bija man kā uzliets, zābaki izaicinoši spī­dēja. Es ierados viens no pirmajiem, karaliskais galds kārdināja ar gardumiem, bet priekšā stāvošais darbs tikai uzkurināja apetīti. Frei­burgā bija saglabājusies arhaiska tradīcija ballēs nēsāt piešus un zo­benu. Šī smaguma apkrauts, dārdot kā tukšs kastrolis, es zemu paklanījos karalim. Viņa acis spīdēja un bija tik miglainas, ka pilnībā apstiprināja tenku patiesumu, ka karalis neuzsāk nevienu darbu, vis­pirms nepieskardamies pudelei. Viņš atklāti ienīda pūli un purnus, daudz labprātāk nodarbodamies ar savām vabolēm — viņš bija ama- tieris-entomologs, tiesa, bez mazākā talanta. Daudz patīkamāka savā divdesmitgadīgā skaistuma plaukumā bija karaliene. Baumas ziņoja, ka viņai līdz nāvei apnikušas vaboles un tā priekšroku dod homo sapienam. Lai pārbaudītu šo melšu patiesumu, skūpstot viņai roku, mazliet to saspiedu. Viņa paskatījās manī ar izbrīnu, kurā bija liela daļa intereses. Es devos pie galda.

Turpināja ierasties viesi. Viņu novērošana man netraucēja rīt ēdienus un baudīt vīnu. Galīgi pārēdies nolēmu ņemt pārtraukumu un iejuku pūlī. Visas sievietes bija manas ciešās uzmanības objekti, lielākoties tas viņām glaimoja, kā likās, manas jaunās, pievilcīgās sejas un satriecošā mundiera dēļ, ar ko es acīm redzami izcēlos starp vietējiem subjektiem. Es, protams, necerēju, ka tūdaļ atradīšu Anžerīnas pēdas, tomēr izre­dzes bija. Dažas sievietes viņu nedaudz atgādināja, tomēr pietika dažu vārdu no viņu mutes, lai taptu skaidrs, ka te rit patiesi zilas asinis, un tā nav mana mazā starpzvaigžņu slepkava. Uzdevumu nedaudz vienkār­šoja tas, ka skaistuma izpratne Freiburgā ir saistīta ar miesas bagātību, bet Anželīna izskatījās pavisam citādi. Es devos atpakaļ pie bāra.

— Sekojiet man! Karaliskā pavēle! — man ausī iesēca aizsmakusi balss un rupja roka satvēra mani aiz piedurknes.

— Atlaid piedurkni, vai arī es izlīdzināšu tavu purnu, — es ierēcos mesteldrossiešu izrunā. Viņš atlaida to, gluži kā apdedzinājies, un, viss piesarcis, atkāpās. — Tā ir labāk, — es piemetināju, pārtraukdams viņu. — Kas grib mani redzēt? Karalis?

— Viņa augstība karaliene, — viņš nošņāca caur zobiem.

— Ļoti labi. Es arī gribu viņu redzēt. Rādi ceļu. — Es lauzos caur pūli, bet mans paziņa joza pakaļ, cenšoties mani apdzīt. Sasniedzis karalieni Helgu apstājušās cilvēku grupiņas, es palaidu viņu gluži aiz­elsušos pa priekšu.