HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Es taču nevarēju stāstīt šiem brīnišķīgajiem ļaudīm, ar ko no­darbojos visus šos gadus, — manās acīs staroja vaļsirdība.

— Un ar ko tad jūs nodarbojāties, Bent? — viņa painteresējās tai pat mierīgajā bezemociju balsī.

— Bet tā jau nu ir mana darīšana, — es atteicu viņas tonī. — Un vispirms es gribētu uzzināt, kas jūs esat, un kādēļ ir noticis tā, ka jums ir lielāka ietekme nekā varenajam Kņazam? — es nolēmu ne ar ko nerēķināties, tomēr viņu tas nesamulsināja un Anželīna atkal pār­ņēma iniciatīvu.

— Nu, tā kā man te ir liela ietekme,'es domāju, ka jums radīsies vēlme atbildēt uz maniem jautājumiem. Nebaidieties mani šokēt, jūs pārsteigs, cik daudz es zinu par jums.

Nē, mīļā Anželīna, nemaz nepārsteigs. Bet es taču nevarēju visu izklāstīt bez jelkādas pretošanās.

— Aiz visas šīs revolūcijas taču stāviet jūs, vai tā nav? — es teicu apstiprinošā, nevis jautājošā formā.

— Jā, — viņa teica, beidzot noliekot savus papīrus malā, lai pie­vērstos man.

— Tad jums tas jāzin. Es nodarbojos ar kotrabandu. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, ja vien zin, kur ko ņemt. Pēc dažiem ga­diem sapratu, ka tas ir visizdevīgākais bizness. Tomēr galu galā dažas valdības saskatīja manī konkurentu, turklāt bīstamu. Viņi gribēja apzagt tautu vienpersonīgi. Apstākļu spiests, atgriezos savā klusajā dzimtenē, lai nedaudz atpūstos.

Mans eņģelis neapmierinājās ar paskaidrojumu vien un uzdeva man veselu virkni jautājumu, kas parādīja viņas pilnīgu informētību šais lietās. Es nebaidījos, jo savulaik šādā veidā biju izlaidis cauri savām rokām megasummas. Uztraucos vienīgi par detaļām, jo ar to biju nodarbojies jaunībā, vēl īsti nesasniedzis profesionālisma virsot­nes. Ieejot lomā, es centos iegaumēt visu, ko runāju. Tas bija izšķi­rošais brīdis, kad nebija pieļaujams ne mājiens, ne žests, kas spētu atsaukt viņas atmiņā Glumo Džimu di Grīzu. Man vajadzēja-izlikties par vietējo, vēl arvien visuma mākoņos lidojošu darboni.

Mūsu sarunas atmosfēra ar dzeramo un kūpošiem cigāriem, pro­tams, bija radīta, lai atslābinātu kontroli pār sevi un dotu man iespēju pieļaut kļūdas. Es patiešām pāris reizes samelojos, bet tā, lai viņa to uztvertu kā puicisku nieku melšanu. Kad sasprindzinājums bija atslā- bis, mēģināju pats uzdot jautājumu.

— Sakiet, vai ar jums nekādi nav saistīta vietējā Radebrehenu

ģimene?

— Kādēļ jūs jautājat? — viņa asi un auksti noprasīja.

— Jūsu smaidīgais draugs Kassitors Rdenrants prasīja man par to, pirms nācu šurp. Es viņam atbildēju, ka neko nezinu. Vai tas ir kaut kā saistīts ar jums?

— Tas… viņi grib mani nogalināt, — viņa atteica.

— Bet tas taču ir muļķīgi un pretīgi, — es sacīju, pieņemot efektīvu pozu. Viņa to ignorēja. — Kā es varu palīdzēt? — jautāju, atgriezda­mies pie lietas, ja jau mana vīrišķīgā pievilcība viņu nekādi neietekmēja.

— Es gribu, lai jūs būtu mans miesassargs, — viņa teica, un, kad es pasmaidīju un atvēru muti, lai atbildētu, pārtrauca. — Un, lūdzu, atbrīvojiet mani no nepieciešamības uzklausīt visādus komplimentus par mana ķermeņa tēmu, kuru jūs aizsargāsiet ar lielu prieku. Esmu jau pietiekami to klausījusies.

— Es vienīgi gribēju pateikt, ka pieņemu jūsu priekšlikumu. — Tie bija meli, jo frāze, visai fīdzīga atzīmētajai, jau atradās man mēles galā. Atgādināju sev, ka man, lai cik arī tas nebūtu grūti, nav tiesību atslā­bināties Anželīnas klātbūtnē. — Tikai pastāstiet man kaut ko par cil­vēkiem, kuri grib jūs nogalināt.

— Ir zināms, ka Kņazs Rdenrants bija precējies, —teica Anželīna, gluži kā meitenīte spēlēdamās ar glāzi. — Viņa sieva visstulbākajā veidā izdarīja pašnāvību. Viņas ģimene — tie paši Radebreheni — domā, ka viņu nogalināju es un grib atriebties, nogalinot mani. šai pamestajā Freiburgas nostūrī vēl aizvien ir saglabājusies vendeta, un šie bagātie idioti to arī dara.

Lūk, tagad situācija noskaidrojās. Kņazs Rdenrants, dzimis opor- tūnists, lai palielinātu savu bagātību, apprecēja šīs ģimenes meitu. Viss bija brīnišķīgi, kamēr nebija parādījusies Anželīna. Nezinot vietē­jās, ar atriebību saistītās paražas, viņa novāca no ceļa šķērsli. Taču kaut kas nebija izdarīts kā nākās vai arī Kņazs bija ko nelabu paveicis, un radās vendeta. Un tagad Angela grib iebāzt manu maigo miesu starp sevi un slepkavām. Es uzdevu vēl vienu jautājumu.

— Tā bija slepkavība vai pašnāvība? — prasīju.

— Jā, es to nogalināju, — viņa teica. Visas mūsu kārtis bija galdā. Man atlika pieņemt lēmumu.

Tātad, kas man būtu jādara? Es netaisījos šaut vai sist viņai pa galvu, lai arestētu. Nē, es, protams, gribēju viņu arestēt, bet nākotnē, nevar taču to izdarīt Kņaza citadeles centrā. Bez tam vēl gribējās sīkāk izpētīt Kņaza darbību, jo tā neapšaubāmi ietilpa Speciālā Korpusa kompetencē. Ja es grasītos atgriezties, tad ar šādu dāvanu tas būtu izdarāms ievērojami vieglāk.

Bet vispār es neesmu īsti pārliecināts, ka gribu atgriezties. Grūti ir aizmirst spridzekli, ar kuru viņi taisps uzspert mani gaisā. KOpumā ņemot, tas viss nebija tik vienkārši, šeit sava loma bija milzums daudziem faktoriem. Lielāko daļu laika pavadot kopā ar Anželīnu, es atklāti tīksminājos par viņu un aizmirsu kosmosā peldošos ķermeņus. Tie atnāca naktīs un šaustīja mani, manu sirdsapziņu, tomēr vienmēr pamanījos aizmigt agrāk, nekā viņi paguva izdarīt savu darbu.

Dzīve bija rožu gulta un to varēja baudīt tik ilgi, kamēr ziedi neno- vīta. Vērot, kā viņa strādā, bija īsta bauda. Ja jūs pieliktu mani pie sienas un piespiestu atzīties, es atbildētu, ka šo to no viņas iemācījos. Viņa taču patstāvīgi organizēja revolūciju uz mierīgas planētas, kurai bija lielas izredzes uz panākumiem. Zināmā mērā es viņai arī pafidzēju. Dažreiz Anželīna griezās pie manis ar jautājumiem un vienmēr sekoja manām rekomendācijām. Protams, es vēl nekad nebiju gāzis valdību, taču kriminālie likumi ir vienādi, neatkarīgi no to pielietošanas. Tomēr tas atgadījās reti. Lielāko daļu laika, īpaši dažas pirmās nedēļas, es biju parasts miesassargs, aizsargs uzbrukuma gadījumā. Šāds stā­voklis, pats par sevi saprotams, nevarēja neizraisīt manī ironisku smīnu.

Tomēr mūsu mazajā Dumpīgo Paradīzē eksistēja čūska, kuras vārds bija Rdenrants. Pēc atsevišķiem, dažādās vietās dzirdētiem iz­teicieniem, man radās aizdomas, ka Kņazs nemaz negrib būt revolu­cionārs. Jo tuvāk nāca uzstāšanās diena, jo bālāks viņš kļuva. Tam vēl pievienojās viņa fiziskie netikumi, un reiz notika konflikts.

Eņģelītis un Kņazs apspriedās, bet es sēdēju blakus pieņemamajā telpā. Kad radās iespēja, es nekaunīgi noklausījos. Arī šoreiz, aizverot durvis, atstāju mazu spraudziņu. Uzmanīgi manipulējot ar pirkstiem, es to paplašināju, līdz kļuva dzirdamas balsis. Kņazs gandrīz kliedza, viņa vārdos varēja saklausīt nepārprotamus šantāžas mēģinājumus. Pēc tam tonis noplaka, un, lai kā es neieklausījos, dzirdēt neko ne­varēja.

Pēc tam viņa balsī pārmaiņus ar cukursaldiem glaimiem, ieskanējās činkstēšana. Anželīnas atbilde bija viennozīmīga — skaļš un noteikts — NĒ. Viņa brēcieni piecēla mani kājās.

— Bet kādēļ? Vienmēr tikai NĒ! Man pietiek!

Atskanēja plīstošas drēbes švirkstoņa, kaut kas nokrita uz grīdas un sašķīda. Ar vienu lēcienu ielidoju pa durvīm. Manu acu priekšā pavērās glezna batālijas aina. Anželīnas drēbes uz viena pleca bija saplēstas.