HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Bet, ja jau var izmainīt ķermeni, kāpēc gan neizmainīt arī smadze­nes? Vai var viņas labā kaut ko izdarīt?

Es tik saspringti domāju, ka nespēju vairs nosēdēt savā šaurajā istabiņā un izgāju svaigā gaisā. Tuvojās pusnakts, lejā stāvēja sardze, un visas durvis bija aizslēgtas. Es nolēmu uzkāpt augšā, dārzā uz jumta nevajadzētu nevienam būt, varēs pastaigāties vienatnē.

Freiburgai nav sava mēness, tomēr nakts bija skaidra un zvaigznes deva pietiekami gaismas, lai redzētu apkārt. Kad izgāju, sargs sveici­nāja mani, bija redzama sarkana cigaretes uguntiņa viņa rokā. Va­jadzēja viņam pateikt kaut ko par šo lietu, tomēr manas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pagriezies aiz stūra, es apstājos un, atspiedies pret margām, sāku skatīties uz tumšajiem kalnu masīviem.

Kaut kas piesaistīja manu uzmanību un pēc dažām minūtēm es sapratu, kas tas bija. Sargs. Viņš atradās postenī un smēķēja, lai gan sargkareivim tas nav atļauts. Varbūt es biju pārāk piekasīgs, bet man tas nepatika. Katrā gadījumā, ja jau tas mani uztrauca, vajadzēja at­griezties un pateikt viņam pāris vārdus.

Parastajā vietā viņa nebija, tas iepriecināja, tātad staigā apkārt un novēro. Es devos atpakaļ un pēkšņi ieraudzīju no jumta malas noka­rājušos nolauztus ziedus. Tas bija pilnīgi neticami, jumta dārzs bija Kņaza lepnuma un viņa pastāvīgo rūpju objekts. Iztālēm ieraudzīju starp puķēm kādu tumšu plankumu un sapratu, ka stāvoklis ir ļoti un ļoti slikts.

Tas bija sargkareivis, miris vai tuvu nāvei. Man nevajadzēja meklēt iemeslu, kādēļ kāds varēja šeit atrasties nakts vidū. Šis iemesls bija Anželīna. Viņas istaba atradās augšstāvā, gandrīz zem šīs vietas. Es klusiņām piegāju pie malas un paskatījos lejā. Metrus piecus zemāk bija redzams balkona gaišais laukumiņš viņas loga priekšā un kaut kas tumšs un bezformīgs, pieplacis pie sienas. Pistoli biju atstājis istabā.

Tas bija viens no nedaudzajiem gadījumiem manā dzīvē, kad nebiju ievērojis visus piesardzības pasākumus. Man jāglābj Anželīna!

Tas viss pazibēja manās smadzenēs, kad pieķēros pie balustrādes malas. Roka atdūrās pret sīku āķīti, pie kura bija piesieta virve, gandrīz neredzama, bet stingra kā tauva. Slepkava bija nolaidies ar īpašas ierīces palīdzību, kura, gluži kā zirneklis, izlaida pavedienu. Šis pave­diens būtībā bija monomolekulas substance, kas varēja izturēt cilvēka svaru. Ja viņš būtu mēģinājis pa to nolaisties, tad vienā mirklī paliktu bez pirkstiem, tā bija asāka par bārdasnazi.

Uz balkona varēja nokļūt arī no maza laukumiņa zem tā, tomēr, lai to izdarītu, vajadzēja noiet pa ieleju gandrīz divus kilometrus.

Nolēmu lēkt, uzrāpos uz margām un centos atrast līdzsvaru. Zem manis klusi atvērās logs, ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja, es atspēros un, mērķējot ar pēdām uz šo cilvēku, lidoju lejup.

Gaisā mani sagrieza, un es ar pēdām trāpīju viņam pa pleciem. Mēs abi aizripojām pa balkonu. Vecie akmeņi iedrebējās, bet izturēja. Kritiens mani nedaudz apdullināja, tomēr cerēju, ka viņam ticis ne mazāk, kā manām kājām. Dažas sekundes biju bezpalīdzīgs, pēc tam atžilbu un rāpoju pie viņa. Pēc sitiena no viņa rokas izkrita garš smails duncis, kas, par laimi, mani neaizskāra, bet tikai pāršķēla piedurkni. Viņš to paguva saņemt ātrāk, bet es satvēru viņa roku un stipri sa­spiedu.

Tā bija klusa, murgaina cīņa, kuras cena, kā mēs abi labi zinājām, bija dzīvība. Biju sadauzījis kājas un tāpēc nevarēju ātri piecelties. Būdams krietni vien smagāks, viņš atradās virspusē. Ar abām rokām pūlējos noturēt viņa roku ar dunci. Nflves klusuma varēja dzirdēt tikai mūsu smagās elpas.

Uzvara sāka nosvērties slepkavas pusē, svars un nepielūdzamais spēks darīja savu — duncis lēnām laidās zemāk. Asmenis jau bija pavisam tuvu, bet tad es ievēroju, ka viņa otra roka nedzīvi nokarājās. Pēc kritiena tā bija salauzta. Taču viņš nebija izdvesis ne skaņu!

Nekad cilvēks necīnās tik izmisīgi, kā kaujā par savu dzīvību. Man izdevās izvilkt vienu kāju no viņa apakšas un izlocījies es ar celi iesitu pa viņa salauzto roku. Viņš sāpēs nodrebēja. Es atkārtoju. Cenzdamies izvairīties, viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un, cenšoties nenokrist, salieca elkoni. Sasprindzinājis visus savus spēkus, pagriezu viņa roku ar dunča asmeni augšup.

Tas man gandrīz izdevās, tomēr viņš galu galā izrādījās stiprāks, asmenis tikai nedaudz ieskrāpēja tā krūtis. Ar visiem spēkiem centos atkārtot šo acīmredzot bezcerīgo paņēmienu, kad viņš pēkšņi nodre­bēja un nomira.

Ar viltību mani nepaķersi…, bet tā nebija viltība. Sajutu, kā spazmās kļuva stīvi viņa muskuļi, kad viņš sasvērās sānis, bet savu tvērienu neatlaida. Logā iedegās gaisma. Un tikai tagad uz naža asmeņa ie­raudzīju drausmīgus dzeltenus traipus — acumirklīgas iedarbības nervu paralrtisko indi. Tur, kur asmenis aizķēra manu piedurkni, bija palikušas dzeltenas pēdas. Es zināju, ka indei nemaz nav jānokļūst iekšā, tā tikpat labi iedarbojas arī uz kailu miesu.

Ar neticamu piesardzību, cīnoties ar nogurumā drebošajām rokām, novilku kreklu. Un tikai tad, kad tas bija uzmests līķim, atslābinājos un dziļi nopūtos.

Lai arī stipri sāpoša, mana kāja darbojās, es droši vien nebiju to salauzis, bet tikai stipri sadauzījis, jo manu svaru tā turēja. Es plašāk atvēru augsto istabas logu, un tajā skaidri apgaismojās man aiz mu­guras esošais līķis. Anželīna, piespiedusi segu pie krūtīm, mierīgi sē­dēja gultā, tomēr viņas acīs bija saskatāms uztraukums —. viņa saj^rata, kas bija noticis.

— Miris, — es teicu aizsmakušā balsī, kakls bija izkaltis sauss, un noklepojos. — No paša indes. — Berzējot kāju, ienācu istabā.

— Es gulēju un pat nedzirdēju, kā viņš atvēra logu, — Anželīna teica. — Paldies.

Aktrise, mele, krāpniece, slepkava. Viņa spēlēja simtiem lomu, ru­nāja neskaitāmos balss toņos. Taču tagad, šajos pēdējos vārdos bija sajūtamas neviltotas jūtas. Šis slepkavības mēģinājums nāca pārāk ātri pēc notikušās smagās scēnas. Viņas aizsargreakcija vēl nebija paguvusi pārvarēt dabiskās emocijas.

Mati izjuka viņai pār pleciem, augumu sedza skaists, no kāda smal­ka un mīksta materiāla darināts naktskrekls. Visi šīs nakts notikumi deva man tiesības rīkoties droši. Es apsēdos gultā, apņēmu viņu ap pleciem. Medaljons ar pārrauto ķēdīti atradās uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, es paņēmu to rokās.

— Saproti, šī meitene vairs neeksistē, viņa ir palikusi tikai tavā atmiņā, — es teicu. — Tas viss ir pagātnē. Tu biji bērns, bet tagad tu esi sieviete. Tu, iespējams, arī esi bijusi šī meitene, bet tagad tu neesi viņa!

Es strauji pagriezos un izmetu medaljonu pa logu, ārā tumsā.

— Tas viss ir palicis pagātnē, Anželīna, — es sacīju. — Tu esi tikai tu! — es iekliedzos pilnā kaklā.

Noskūpstīju viņu, un šoreiz Anželīna mani neatgrūda. Es viņai biju tik pat vajadzīgs kā viņa man.

18. nodala

Tikko debesis skāra rītausma, aiznesu slepkavas ķermeni Kņazam. Es gan nevarēju izbaudīt to prieku viņu pamodināt, to jau izdarīja apsardzes seržants, kad bija atklājis uz jumta nogalināto sargu. Viņš bija nogalināts ar to pašu saindēto dunci. Sardzes priekšnieks un Kņazs mīņājās pie ķermeņa un ar neizpratni sprieda par sargkareivja nesaprotamo nāvi. Viņi mani neievēroja, kamēr, stipri viņus nobiedē­dams, nometu savu kravu blakus sargkareivja ķermenim.

— Lūk, slepkava, — es teicu ne bez lepnuma. Kņazs Kassitors ķermeni droši vien pazina, jo, to ieraugot, pēkšņi nodrebēja. Neap­šaubāmi tuvs radinieks, brālis vai kaut kas līdzīgs. Es domāju, ka līdz šim viņš nebija ticējis, ka Radebrehenu ģimene realizēs savus atrie­bības draudus.