HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Slavenie pēdējie vārdi, — es izsaucos, palēkdams malā.

Nobrīkšķēja šāviens, bet lode ietriecās griestos. Aiz viņas, noķēris izsisto pistoli, stāvēja Inskins.

AnžeFīna šausmās paskatījās manī, pat necenšoties pretoties. Arī roku dzelži jau sacirtās ap viņas smalkajām rokām, bet viņa vēl arvien tāpat stāvēja nekustīga un klusējoša. Es lēcu uz priekšu, saucot viņas vārdu.

Aiz Inskina parādījās divi Patruļas formas tērpos, viņi savāca to, bet mans priekšnieks aizslēdza durvis, lai es nemestos tiem pakaļ. Es paliku stāvam tāds pats nošļucis un vienaldzīgs, kā pirms tam Anželīna.

— Iedzersim, — teica Inskins, atlaižoties Anželīnas krēslā un izvel­kot no kabatas plakanu blašķi. — Brendijs. Zemes ražojuma surogāts, bet tik un tā nav vietējais, no izkausētas plastmasas.

— Pazudi… tu… — mokoši izvēloties vārdus un stiprākus izteicienus no savas starpzvaigžņu leksikas, es centos izsist viņam no rokām degvīna glāzīti. Viņš mani piemuļķoja — pacēla to un bez mazākajām dusmām izdzēra.

— Kas tad tas, jauna sazināšanās forma ar augstākajiem Speciālā Korpusa virsniekiem? — viņš jautāja, atkal piepildot glāzīti. — Izskatās, ka jūs esat aizmirsis visu kārtību, pavisam izlaidies. Pie mums taču viss nav atļauts. — Viņš atkal gribēja iedzert, bet tagad es viņu pār­ķēru.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — es jautāju, vēl aizvien kaislību plosīts.

— Tādēļ, ka tu to neizdarīji, lūk, kādēļ. Operācija ir beigusies, tu esi uzvarējis. Līdz šim tev bija pārbaudes laiks, bet tagad iegūsi pilntie­sīga aģenta nosaukumu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka mazu, no papīra taisītu zeltainu zvaigznīti, rūpīgi to nolaizīja un svinīgi pielīmēja man pie krekla.

— Man piešķirtās varas vārdā, — viņš svinīgi deklamēja, — ieskaitu tevi Speciālā Korpusa Pilntiesīgo Aģentu vienībā.

Tātad biju sasniedzis karjeras virsotnes. Es sāku smieties. Tas bija absurds.

— Bet es domāju, ka esmu jau izlidojis no komandas, — es viņam pavēstīju.

— Neesmu saņēmis tavu atlūgumu, — teica Inskins. — Bet tam arī nebūtu nozīmes. Tu nevari aiziet no Speciālā Korpusa.

— Jā. Bet es taču saņēmu jūsu paziņojumu par savu atlaišanu. Vai arī jūs esat aizmirsis, ka nozagu kuģi? Bet jūsu atsūtītais signāls, kuram vajadzēja mani uzspridzināt? Ja es sēdu te, tad tikai pateicoties tam, ka paguvu izvilkt lādiņu.

— Nekas tamlīdzīgs, manu zēn, — viņš iejaucās, atzveļoties krēslā un ielejot sev trešo glāzīti. — Tu tik ļoti uzstāji par tās skaistufītes Anželīnas izsekošanu, ka es nodomāju, tu vari pats aizņemties kuģi, vēl pirms mēs paši viņu tev iedosim. Kuģim, kuru'tu paņēmi, bija deglis, kā jau vienmēr tādos gadījumos. Tikai deglis, bet nevis spridzeklis. Tas bija iestādīts tā, lai uzsprāgtu piecas sekundes pēc tam, kad to izvelk. Un viss. Man liekas, ka tas dod zināmu neatkarību perspektīvo aģentu domāšanai.

— Tātad tas viss bija viltojums? — es jautāju.

— Varētu teikt, ka tā. Bet man labāk patīk termins «treniņš aug­stākajā pakāpē». Tādā veidā mēs uzzinām, vai mūsu «noķertie» jau- niesācēji patiešām visu dzīvi veltīs cīņai par likumu un kārtību. Un to uzzin arī viņi. Mēs negribam, lai vēlāk rastos šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu. Tu uzzināji par sevi, Džim?

— Šo to jau uzzināju… un vēl neesmu pārliecināts, ka uzzināju visu, — es teicu, vēl neizšķīries sākt sarunu par mani mokošo jautājumu.

— Tā bija lieliska operācija. Mērķa sasniegšanā tu parādīji lielu fantāziju. — Pēc tam viņš saviebās. — Bet to lietu ar banku gan es neatbalstu. Korpusam ir viss nepieciešamais, ko tikai tev ievajagas…

— Tā pati nauda, — es iebildu. — Kur Korpuss to dabū? No planētu valdībām. Bet no kurienes ņem viņi? Nodokļi, protams. Bet es to paņēmu tieši no bankas. Apdrošināšanas sabiedrība atlīdzinās bankai zaudējumus, pēc tam paziņos par mazākiem ienākumiem gada laikā, samaksās valdībai mazākus nodokļus — rezultātā pilnībā tas pats, kas jūsu variantā.

Inskins droši vien jau bija pazīstams ar šo manu demagoģiju un nemaz nepagodināja ar atbildi. Es vēl aizvien nespēju izšķirties prasīt viņam par Anželīnu.

— Kā jūs mani atradāt? — es painteresējos. — Kuģī taču nebija bagu.

— Naivais dabas bērns, — Inskins tēlotās šausmās pacēla rokas.

— Vai tu patiesi domā, ka mūsu kuģos nav bagu? Tas ir uzstādīts tā, ka atrast nevar, ja vien nezin, kur meklēt. Tavai zināšanai, kosmo- slūžu ārējās durvīs ir sarežģīta pārraides sistēma, ar kuras palīdzību mēs precīzi nosakām atrašanās vietu.

— Kāpēc es to neatradu?

— Tādēļ, ka tā neraidīja. Pārraide notiek tikai tai gadījumā, ja ir sa­ņemts attiecīgs signāls. Mēs devām tev iespēju sasniegt galamērķi, bet pēc tam izsekojām. Mēs uz kādu brīdi pazaudējām tevi Freiburbadā, bet pēc tam nokļuvām uz pēdām hospitālī, kur tu taisīji jokus ar līķiem. Mēs tev tur palīdzējām. Hospitālī bija dziļi sašutuši, tomēr mēs viņus spējām nomierināt. Pēc tam sākām kontrolēt ķirurgus un attiecīgo aparatūru, tā ka tavs nākošais solis bija acīm redzams. Es ceru, ka tev būs patīkami uzzināt, ka savās krūtīs tu nēsā mikroraidītāju.

Es paskatījos uz krūtīm, bet neko neteicu.

— Radās pārāk laba izdevība, lai palaistu to garām, — Inskins turpināja. — Reiz naktī, kad tu cieši gulēji no miegazālēm, bet jaukais dakteris bija ticis pie alkohola, kurš atradās vienā no produktu paci­ņām, Korpusa ķirurgs izdarīja nelielu operāciju.

— Bet pēc tam jūs izsekojāt katru manu soli?

— Vispār jā, bet tu varēji rīkoties citādi, ja būtu zinājis, ka mēs esam šeit.

— Tad kāpēc gan jūs atnācāt? — es prasīju. — Es taču «nesvilpu visus šurp».

Tas priekš manis bija ļoti svarīgs jautājums un, pirms atbildēt, In­skins aizdomājās.

— Tas tiesa, — viņš teica, sūcot brendiju. — Man patīk, ja saites galā sēdošajam jauniņajam ir pietiekama pārliecība un gara virve, bet ne tik daudz, lai viņš tajā nožņaugtos.

Ko es varēju teikt?

Viņa balss bija maiga un līdzjūtīga.

— Vai tu viņu arestētu, ja mēs nebūtu atnākuši?

— Nezinu, — godīgi atzinos.

— Labi gan, ka es rīkojos pēc sava prāta, viņš dusmās nolamājās.

— Citādi mūsu multislepkava jau būtu aizbēgusi.

— Atlaid viņu! — es iekliedzos, saķēris viņu aiz mēteļa piedurknes.

— Atlaid viņu, es tev saku!

— Un tu gribi, lai viņa atgriežas iepriekšējā stāvoklī, pie iepriekšējā dzīvesveida? — viņš prasīja.

Vai es to gribu? Es nevarēju atbildēt, domāju par to, kamēr viņš kārtoja sava mēteļa krokas.

— Grūta ir tava situācija, —• teica Inskins, aizskrūvējot blašķi. — Robeža starp labo un ļauno, patiesību un meliem var būt ļoti smalka. Bet emocionālā uzbudinājumā to ir gandrīz neiespējami ieraudzīt.

— Kas ar viņu būs?

Viņš svārstījās.

— Tikai patiesību, lai kāda arī tā nebūtu.

— Labi. Tikai patiesību. Nevaru apsolīt, bet psihologi mēģinās darīt kaut ko viņas labā. Ja viņi varēs atrast iemeslu, kas radījis novirzi, bet tas nebūt ne vienmēr izdodas.

— Tikai ne šajā gadījumā. Es viņiem pastāstīšu.

Viņš ar izbrīnu paskatījās manī, tā nedaudz atalgodams manu paš­cieņu.

— Tādā gadījumā cerības ir. Es došu attiecīgu rīkojumu, lai tiek izmantotas visas citas iespējas, pirms izvirzīt jautājumu par personības iznīcināšanu. Bet, ja nāksies ķerties pie tā — viņa kļūs par cilvēku, kādu pilna visa Galaktika. Piespriežot nāvessodu, viņa kļūs par fīķi, kuru arī nav mazāk.