HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Kamēr es runāju, Anželīna atgriezās pie savas frizūras un sāka veidot cirtas. Viņa neatbildēja. Šis pilnīgais intereses trūkums sāka krist man uz nerviem.

— Ko jūs galu galā taisāties darīt? — es jautāju, vairs neslēpjot dusmas.

— Bet vai jums neliekas, ka daudz svarīgāk ir saprast, ko jūs taisāties darīt? — viņa neuzsvēra jautājumu, tomēr tajā slēpās daudz kas. Es redzēju, ka viņa novēro mani spogulī, tādēļ atgāju pie logu, skatoties uz fatālo balkonu un sniegotajām kalnu virsotnēm. Ko es grasījos darīt? Tas bija daudz sarežģītāks jautājums, nekā viņai likās.

Ko es vispār taisījos darīt? Piedalīties revolūcijā, ar kuru man nebija ne mazākā sakara? Kādēļ es esmu šeit? Lai arestētu Anželīnu un nodotu Korpusam? Par to jāaizmirst. Bet atbilde ir jāatrod! Mans ķer­menis bija labi nomaskēts, bet nebiju rēķinājies ar kaut kādu ilgstošu sadarbību. Anželīna, protams, ir pārliecināta, ka mani nogalinājusi, un nesāks nodarboties ar manu identificēšanu.

Un tad man kas iešāvās prātā. Kaut kādi smadzeņu rajoni var aizmirst kādu faktu, bet tas var arī pēkšņi uzpeldēt.

— TAS VISS IR PALICIS PAGĀTNĒ,'— es biju kliedzis. — TAS VISS IR PAGĀTNĒ, ANŽELĪNA. — Es biju to pateicis un viņa neie­bilda.

Lai arī viņa vairs nav Anželīna, te viņa ir Angela.

Kad es pagriezos, manā sejā droši vien atspoguļojās apjukums, bet viņa tikai noslēpumaini pasmaidīja un neko neteica.

Bet matus sukāt viņa pārstāja.

— Tu zināji, ka neesmu Grāfs Dibstols, — es ar pūlēm izrunāju. — Un cik sen jau?

— Sen. Gandrīz tūlīt pat, tikko tu ienāci šeit.

— Tu zini, kas es esmu?…

— īsto vārdu es nezinu, ja tu domā to. Bet atceros, kādas dusmas manī vārījās, kad pēc milzīga darba tu izdabūji mani ārā no linkora. Un vēl es atceros dziļo apmierinājumu, kad šāvu uz tevi Freiburbadā. Tagad tu pateiksi man savu vārdu?

— Džeimss, — es teicu ne visai jautri. — Džeimss di Grīzs, savā vidē pazīstams arī kā Glumais Džims.

— Brīnišķīgi. Mans īstais vārds ir Anžela. Es domāju, tas bija mana tēva idiotisks joks, tādēļ ar prieku skatīju viņu zārkā.

— Kādēļ tu nenogalini mani? — es jautāju, nojauzdams kā uz labāku pasauli aizgājis viņas tēvs.

— Kādēļ, mīļais? — viņa jautāja dziļi izjustā balsī. — Mēs abi pa­gātnē pieļāvām daudz kļūdu un vajadzēja paiet ilgam laikam, lai sa­prastu mūsu līdzību. Tāpat es varu pajautāt, kāpēc tu nearestē mani, tas viss taču sākās tādēļ, vai tad ne?

— Jā… bet…

— Kas bet? Tu atnāci šurp ar šo domu, bet neizturēji iekšējo cīņu. Tādēļ es arī neteicu, ka pazinu tevi. Es nezināju, kā viss izvērsīsies, lai gan cerēju. Tu redzi, es negribēju nogalināt tevi, es zināju, ka tu mani mīli, tas bija redzams uzreiz. Tas atšķīrās no visu tēviņu dzīvnie­ciskās tieksmes, kuri līdz šim bija teikuši, ka mīl mani. Viņiem patika tikai mana miesa, bet tu mani mīli visu, tādēļ, ka mēs esam vienādi.

— Mēs neesam vienādi, — es teicu, bet manā balsī nebija pārlie­cības. Viņa tikai pasmaidīja. — Tu nogalināji un tīksminājies par slep­kavībām — lūk, mūsu vislielākā atšķirība. Skaidrs?

— Muļķības! — viņa atvairījās, ko niekus. — Tu nogalināji pagāju­šajā naktī — arī nav slikts darbs — un es neievēroju nekādu nožēlu. Un, manuprāt, bija pat zināms pacēlums?

Nezinu kādēļ, bet es jutos tā, it kā ap kaklu savelkas cilpa. Viss, ko viņa teica, bija nepareizi, bet es nevarēju pateikt, kas tieši. Kur ir izeja? Kā pārcirst šo Gordija mezglu?

— Pametīsim Freiburgu, — es beidzot teicu. — Aiziesim tālāk no šīs idiotiskās sacelšanās. Tajā atkal būs nāves, slepkavības.

— Mēs aiziesim, ja varēsim atrast vietu, kur būs labi, — atcirta Anželīna ar metālisku pieskaņu balsī. — Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, ka tev ir kaut kas jāizmaina savā balsī, savos uzskatos. Šis muļķīgais riebums pret slepkavību. Tu nesaproti, ka tas ir pilnīgi triviāli. Pēc divsimt gadiem Galaktikā nomirs visi, kas šodien tajā dzīvo, un kāda starpība, ja palīdz dažiem sasniegt to nedaudz ātrāk. Viņi izdarīs ar tevi to pašu, ja tiem būs tāda iespēja.

— Tev nav taisnība, — es iebildu, saprotot, ka dzīvības un nāves filozolija ir krietni vien sarežģītāka, tomēr nejutos drošs, ka varēšu to formulēt šajā nervozajā atmosfērā. Anželīna bija pārāk spēcīga narko­tika, un mana vājā griba nenoturējās, to aizskaloja varenā emociju straume. Es piespiedu viņu sev klāt un sāku skūpstīt, saprotot, ka tas gan atrisina pašreizējās problēmas, tomēr fināla lēmumu padara daudz sarežģītāku.

Smalka, caururbjoša sanoņa iesitās man ausīs un arī Anželīna to izdzirdēja. Atrauties vienam no otra bija grūti. Apsēdos krēslā, bet viņa piegāja pie videofona un, to pārslēdzot, kaut ko jautāja. Atbildi es nedzirdēju, jo viņa atslēdza skaļruņus un darbojās ar austiņām. Vienu vai divas reizes viņa teica — jā un gluži negaidīti paskatījās tai laikā uz mani. Nebija redzams, ar ko viņa runāja, bet man tas arī bija vienalga. Pietika citu problēmu.

Pabeigusi sarunu, viņa uz brīdi sastinga, un es gaidīju, ko viņa teiks. Bet viņa piegāja pie galda un sāka tajā rakāties. Tur bija daudz intere­santu lietu, tomēr viņa izvilka to, kuru biju vismazāk gaidījis ieraudzīt.

Revolveris — liels, nāvējošs, nomērķēts uz mani.

— Kādēļ tu to izdarīji, Džim? — viņa vaicāja un asaras sastinga acu kaktiņos. — Kādēļ tu nolēmi to izdarīt?

Viņa pat neklausījās manu atbildi, pilnībā iegrimstot savās domās, lai gan revolveris turpināja skatīties tieši manas pieres centrā. Pēkšņi Anželīna atgriezās īstenībā un dusmas iezibējās viņas acīs.

— Tu jau gan neko neesi izdarījis, — viņa teica vecajā skarbajā balsī.

— Es vienīgi noticēju, ka viens vīrietis var atšķirties no visiem pārējiem. Tu sniedzi man labu mācību, liels paldies.

— Tu, ko, pavisam esi sajukusi! — es, neko nesaprazdams, ie- bļāvos.

— Nemaz te netēlo svēto nevainību, — viņa teica, atkāpdamās un izvilkdama no gultas apakšas mazu smagu koferīti. — Es uzstādīju radara posteni. Uzpirku operatorus, lai viņi tūlīt pat atsūtītu man sig­nālu. Kuģu flotile, kā jau tev labi zināms, nolaižas no kosmosa un ielenc šo apkārtni. Tavos uzdevumos ietilpa pēc iespējas ilgāk novērst manu uzmanību. Šis plāns nav izdevies. — Viņa uzmeta uz rokas lietusmēteli un sāka atmuguriski atkāpties cauri istabai.

— Ja es teikšu, ka neesmu te iejaukts, un došu tev savu vislielāko godavārdu, tu man neticēsi? — es jautāju. — Neko neesmu darījis un neko par to nezinu.

— Atstāj to Kosmosa Skautiem,— Anželīna izsmējīgi noteica. — Kādēļ gan tev nepateikt taisnību, tik un tā pēc divdesmit sekundēm tu mirsi.

— Es pateicu tev taisnību, — gribēju mesties viņai virsū, bet zināju, ka nepagūšu.

— Ardievu, Džim di Grīz, bija patīkami pavadīt ar tevi laiku. Atļauj, pirms aizeju, tevi pēdējo reizi iepriecināt. Viss, ko tu izdarīji priekš manis un pret mani, bija veltīgi. Man aiz muguras ir durvis slepenā ejā, par kuru neviens neko nezin. Līdz tam, kad te ieradīsies policija, es būšu drošībā. Un vēl es tev pateikšu, ka nogalināšu, nogalināšu un nogalināšu. Un neviens nespēs mani apstādināt.

Anželīna pacēla izstieptā rokā revolveri un vieglītēm aizskāra mēlīti. Aiz viņas pavērās panelis, atsedzot melnu caurumu sienā.

— Nespēlē teātri, Džim, — viņa nicinoši teica, skatoties uz mani pāri revolverim. — Es neuzķeršos uz šīs makšķeres. Šīs plati ieplestās acis, šis pārsteigums, it kā kāds stāvētu man aiz muguras. Es nepa- griezīšos. Nekas tev neizdosies.