HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Zagtu!

— …gredzentiņu uz šī iznesīgā pirkstiņa. Apsolu. Taču tai pat se­kundē, kad mēģināsim reģistrēt laulību, mūsu datus iebaros kompjū- teram, un spēlīte būs cauri, pienāks gals mūsu mazajam atvaļinājumam.

— Bet tu būsu āķa galā visu dzīvi, es domāju, ka tevi labāk ir noķert tūlīt, nekā tad, kad būšu kļuvusi pārāk apaļa, lai tevi medītu. Mēs aizbrauksim uz tavu kūrortu un izbaudīsim vienu pēdējo neprā­tīgas mīlas dienu. Bet rīt, uzreiz pēc brokastīm, mēs apprecēsimies. Apsoli?

— Ir tikai viens jautājums…

— Apsoli, Glumais Džim? Es tevi pazīstu, j

— Es dodu tev savu vārdu, izņemot šo.

Viņa asi nobremzēja, un es pēkšņi skatījos tieši sava personīgā 0,75 kalibra revolvera stobrā. Tas izskatījās ļoti liels. Viņas pirksts bija nobālis, vieglītēm spiežot mēlīti.

— Apsoli man, tu, ātrdomājošais, glumais, viltīgais, blēdīgais afērist, vai arī es izšķaidīšu tev smadzenes!

— Mīļā, tu tomēr mani mīli!

— Protams, mīlu. Bet, ja es nevaru dabūt tevi visu sev, tad dabūšu tevi mirušu. Runā!

— Mēs apprecēsimies rīt no rīta.

— Dažus vīriešus ir tik grūti pārliecināt, — viņa nočukstēja, iemetot pistoli man kabatā, bet sevi — manos apkampienos.

Pēc tam viņa noskūpstīja mani tik saldkaisli, ka es gandrīz vai ar nepacietību sāku gaidīt rītdienu.

— Kur tad tu tā dodies, Glumais Džim? — apvaicājās Anžela, izliecoties pa mūsu numura logu. Jau pieskāries vārtiņiem, es apstājos.

— Vienkārši izmest mazu līkumiņu, mana mīlestība, — es atsaucos un atvēru vārtiņus. Augšā noblīkšķēja 0,75 kalibra pistole, un vārtiņu šķēpeles izlidoja man no rokām.

— Attaisi halātu, — viņa bez dusmām teica, tai pat laikā nopūšot no revolvera stobra dūmus.

Padevies liktenim, es paraustīju' plecus un atsitu vaļā pludmales halātu. Kājas man bija kailas, bet pats, protams, biju pilnībā apģērbts, ar uzlocītām biksēm un pie jostas piesietiem zābakiem. Viņa saprotoši pamāja.

— Vari atgriezties augšā. Nekur tu neiesi.

— Protams, ka neiešu! — (Kvēla neizpratne). — Neesmu jau es tāds puisis. Es vienkārši gribēju paķemmēt bodītes, un…

— Augšā!

Es gāju. Manas Anželas aprakstīšanai nepietiktu arī ar elles fūrijām. Speckorpusa ārsti iznīdēja viņā slepkavnieciskās noslieces, atšķetināja viņas zemapziņas mezglus un pavēra viņai ceļu uz daudz laimīgāku eksistenci, nekā agrāk to bija ļāvuši apstākļi. Bet, kad lietas nonāca līdz izšķirošai minūtei, viņa vēl aizvien bija tā pati vecā Anželīna. Es nopūtos un, smagi cilājot kā ar svinu pielietās kājas, kāpu augšā pa kāpnēm. Bet vēl lielāks nelietis es sev likos, kad ieraudzīju, ka viņa raud.

— Džim, tu mani nemīli! — klasiskais gambīts vēl no pirmās sievietes laikiem paradīzes dārzā, tomēr uz to vēl aizvien nav iespējams atbildēt.

— Mīlu, — es sāku protestēt un runāju patiesību. — Tas vienkārši ir tāds reflekss. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es tevi mīlu, bet, lai appre­cētos… Nu, tas ir gluži tāpat, kā doties cietumā. Bet tur pa visiem zagļa gadiem mani vēl ne reizes nav ietupinājuši.

— Tas ir nevis gūsts, bet atbrīvošana, — viņa teica un izdarīja dažas manipulācijas ar savu kosmētiku. Tikai tagad ievēroju, ka viņas lūpas ir uzkrāsotas, pieskaņojot lūpu krāsu baltajai kleitai un mazam mežģīņu nieciņam matos. — Tas vienkārši ir tas pats, kā ielekt aukstā ūdenī, — piecēlusies un paplikšķinājusi man pa vaigu, viņa teica. — Izdari to ātri, tā, lai to nemaz nejustu. Bet tagad atritini bikses un uzvelc zābakus.

Es tā arī izdarīju, bet, kad iztaisnojos, lai atbildētu uz šo muļķīgo padomu, ieraudzīju, ka durvis ir atvērtas un blakusistabā stāv laulību reģistrēšanas maģistrs un divi viņa liecinieki. Viņa paņēma mani zem rokas, jāatzīst, ka visai maigi, bet gaisu tai pat laikā satricināja ērģeļu mūzikas ierakstu varenie akordi. Viņa pavilka mani aiz elkoņa. Es mirkli pretojos, bet pēc tam grīļodamies devos uz priekšu. Manas acis tai pat laikā šķita aizklājam pelēka migla.

Kad tumsa izklīda, ērģeles blēja savas pirmsnāves notis, durvis aizvērās, aizsedzot aizejošo muguras, bet Anžela uz brīdi pārtrauca priecāties par savu gredzenoto pirkstiņu, lai pastieptu savas lūpas pie manām. Saņēmu atlikušo gribasspēku, vispirms noskūpstīju viņu, tad novaidējos.

Bufetē atradās vesela pudeļu batereja, un mani trīcošie pirksti, slīdot pa to, nemaldīgi atrada lielu pudeli ar «Sīriusa pantēras pēcteci» — varenu dzērienu ar tik pretīgiem pēcefektiem, — ka tā pārdošana ir aizliegta uz lielākās daļas civilizēto planētu. Iespaidīgs šī dzēriena kauss bija ārkārtīgi iedarbīgs — es sajutu, kā tas dara man ļaunu, un ielēju vēl vienu. Kamēr es, iegrimis savās sastingušajās domās, to darīju, droši vien bija pagājis ievērojams laika sprīdis, jo Anžela — mana Anžela (apspiests vaids) — tagad stāvēja manā priekšā, velkot mugurā džemperi un bikses, bet blakus ļoti gaidoši stāvēja mūsu čemodāni. Kauss tika izrauts no maniem pirkstiem.

— Pietiek individuālu orģiju, — viņa teica bez dusmām balsī. — Mēs dodamies prom šovakar, precīzāk, atzīmēsim mēs to vakarā, bet tagad ātri jālasās projām. Ieraksts par laulībām var tikt izdarīts kuru katru brīdi, bet, kad mūsu vārdi un uzvārdi nokļūs kompjūterā, tas iemirdzēsies kā publiskais nams algas dienā. Policija tūdaļ pat piedē­vēs mums lielāko daļu no pēdējo divu mēnešu izdarītajiem noziegu­miem, un metīsies mums pakaļ ar skaļām rejām un putām uz lūpām.

— Klusē, — es grīļodamies pavēlēju. — Labi zināma situācija. Sa­dabū mašīnu un braucam prom.

Gribēju piedāvāt savu palīdzību čemodānu nešanā, bet brīdī, kad biju pavēstījis šo informāciju, viņa ar tiem jau atradās pusceļā uz kāpnēm. Šādi uzmundrināts, es pārvarēju zināmas briesmas un laimīgi tiku lejā. Mašīna stāvēja ārpusē, dūcot neatbrīvotā enerģijā. Durvis bija atvērtas, pie stūres, sitot ar kāju acīm redzamā nepacietībā sēdēja Anžela. Klupdams krizdams, ierāpos mašīnā. Pirmie realitātes taustekļi izlauzās caur manu sastingušo smadzeņu krokām. Šī mašīna, līdzīgi visām nelidojošām šīs planētas mašīnām, kustējās ar tvaiku, ko ģe­nerēja kūdras paveida sadegšana. Kūdra mašīnas kurtuvē nokļuva caur viltīgu, bet pārlieku sarežģītu ierīci. Vismaz pusstundu bija jāceļ tvaika spiediens, lai piespiestu automobili kustēties. Anžela acīmredzot bija iededzinājusi kurtuvi vēl pirms laulības ceremonijas, un tāpat iz­plānojusi arī visu pārējo. Mans vienīgais ieguldījums visos šajos noti­kumos bija saskandināšana pašam ar sevi, kas vispār uzskatāma par ļoti niecīgu palīdzību. Nodrebēju, iedomājoties, ko tas nozīmēja, un tomēr biju spiests veikt vienīgo iespējamo darbību.

— Vai tev ir ātrās atskurbšanas tablete? — es aizsmacis pajautāju.

Tā parādījās viņai saujā, vēl pirms beidzu runāt. Maza, apaļa, rozā

krāsas tabletīte ar melnu galvaskausu un sakrustotiem kauliem virsū. Kāda neprātīga ķīmiķa atskurbinošs izgudrojums, kas darbojas kā me- tabolisks putekļusūcējs. Dažas īsas minūtes pēc nokļūšanas mana kuņģa sālsskābes peļķē ingridienti veiks masveidīgu pēkšņu uzbruku­mu caur manu asinsrites sistēmu. Tie ne tikai likvidē alkoholu, bet pilnībā arī visus ar dzeršanu saistītos blakusefektus, tā kā nelaimīgais subjekts acumirklī kļūst nāvīgi skaidrs un ļoti slimīgi to apjauš…