HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Man tas pēkšņi sāk kaut kā nepatikt, — mana mīlestība sarauca pieri. — Džim, tu parūpēsies par sevi? Es nedomāju, ka pašreizējā stāvoklī uztraukums nāks man par labu.

— Ja tu gribi uztraukties, tad uztraucies par šīs nelaimīgās planētas likteni, uz kuru dodas Glumais Džims. Ar viņu iekarojumiem ir cauri, ar viņiem pašiem var sacīt, beigas.

Es viņu skaļi nobučoju un izgāju, iztaisnojis plecus un augstu pa­cēlis galvu, vēloties kaut uz minūti, kaut uz sekundes desmitdaļu būt tik pārliecināts par sevi, kā to tēloju. Uzdevums būs ļoti grūts.

Mans plāns bija ļoti detalizēts, gatavošanās — sarežģīta, pati ope­rācija — gigantiska. Man nācās uzklausīt ne vienu vien Inskina spiedzī­go sāpju kliedzienu mana projekta izmaksu dēļ, un tomēr, nepievēršot uzmanību viņa kliedzieniem, turpināju visu rūpīgi plānot. Cilpā taču bija mana galva, ne jau viņa, es centos izdarīt visu, ko vien varēju, lai garantētu savu miesisko izdzīvošanu. Tomēr pat vispilnīgākais plāns galarezultātā nonāk pie beigām, pēdējās detaļas tiek nokārtotas, at­skan fināla komandas. Un aunu ved uz kautuvi.

Baaa! Lūk, es, gluži kails parādījies šai pasaulē, sēžu starpplanētu lainera «Kvinettava» bārā ar stipri spirtota dzēriena glāzi priekšā un cigareti pirkstos. Klausoties paziņojumu, ka pēc stundas mēs pieze­mēsimies Klizantā, izsakoties figurāli, jutos pilnīgi kails. Bija vajadzīga stingra disciplīna un milzīgs gribasspēks, lai atstātu mājās visus neli­kumīgi pie manis glabājošos priekšmetus. Nekādu minibumbu, gāzes kapsulu, rokas urbīšu, stiprinājumu, noklausīšanās ierīču. Pilnīgi nekā! Pat bez mūķīzera, kas vienmēr ir atradies piestiprināts pie labās kājas īkšķa naga. Vai…

No šīs domas es ciešāk sakodu zobus un pavēros visapkārt. Citi dzīrojošie ar visai apņēmīgu izskatu bija pieplakuši pie nodokļu neap­līktajām spirta pudelēm, un neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Izvilcis naudas maku, pieskāros tā augšējai šuvei un sajutu kaut ko cietu. Atmiņa — tā ir abpus griezīga lieta — un tikpat labi, kā paveras, tā var atkal aizvērties. Paša personīgā zemapziņa cīnījās pret mani. Tikai mans apzinīgais prāts juta kaut kādu entuziasmu attiecībā uz kāpšanu Klizantā bez visiem šiem nelikumīgajiem priekšmetiem. No­teiktā veidā es stipri saspiedu naudas maku un pavisam maziņš, tomēr neticami drošs mūķīzerītis iekrita man saujā. Ah, vienkārši mākslas darbs! Pacēlis glāzi, kādu brīdi pajūsminājos par to un pēc tam atva­dījos. Atceļā uz savu kajīti iesviedu to atkritumu urnā. Tā aizlidos tālāk kopā ar kuģi, bet es izkāpšu uz šīs īpaši neviesmīlīgās planētas.

Visi ziņojumi un aptaujas liecināja, ka uz Klizantas dzīvo visuma paši piekasīgākie muitnieki. Kontrabandu gluži vienkārši nebija iespē­jams ievest. Tādēļ es arī nemaz to nemēģināju darīt. Biju vienīgi tas, kas biju pēc izskata. Komivojažieris, nāvējošo ieroču firmas «Fancio- leto-Mušiar-Limited» pārstāvis. Firma eksistēja, un es biju tās pārstāvis, un nekāda, pat visrūpīgākā izmeklēšana nevarēja pierādīt pretējo. Lai jau pamēģina!

Viņi pamēģināja. Izkāpšana uz Klizantas bija kas līdzīgs ieiešanai cietumā. Es un vēl bariņš atbraukušo noripojām no klāja pelēkā bie­dējoša izskata telpā.

Kamēr atnesa mūsu bagāžu un nometa turpat tuvumā, mēs bijām saspiedušies cieši kopā vērīgu un labi apbruņotu sargkareivju uz­raudzībā. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējis. Nekas nenotika tik ilgi, kamēr nolaižamās trepes nebija paceltas un kuģis aizlidojis. Un tad mūs sāka izsaukt pa vienam.

Es nebiju pirmais un nopriecājos par šo iespēju papētīt vietējos tipāžus. Viņi dimdināja zābakus, stingri turēja ieročus un zodus — augsti paceltus, pret mums izturoties augstākā mērā vienaldzīgi. Viņu uniformas bija vienā krāsā, kuru, pirmajā acu uzmetienā nekādi neva­rēja noturēt par militāru — tā bija ar purpursarkanu nokrāsu. Es ātri aptvēru, ka tā bija ļoti precīza asins krāsas imitācija — tumša, pusar- teriāla, koša. Tas ir diezgan pretīgi un bija ļoti grūti noturēties, lai ik pa brīdim uz to nepaskatītos. Un turklāt tā nedeva ne mazāko mājienu par nēsātāja raksturu.

Visi sargkareivji bija ļoti veselīgi, ar viņu vidū tik ļoti izplatītajiem izvirzītajiem žokļiem un cūkas ačelēm. Viņu ķiveres, šķiet, bija taisītas no feberglasa ar draudīgiem melniem sejsargiem un caurspīdīgiem sejas vairodziņiem, kuri bija nolaižami. Katram bija klāt gauspistole — īpaši bīstams ierocis ar lielām iespējām. Jaudīgās baterijas uzkrāja visai iespaidīgu lādiņu. Kad nospieda mēlīti, stobrā ģenerējās spēcīgs magnētiskais lauks, kurš deva lādiņam ātrumu, kas līdzīgs jebkuram citam ar reaktīvajām patronām apgādātam ierocim. Tomēr gauspistolei bija tā priekšrocība, ka tai bija lielāks šaušanas ātrums, tā neradīja ne mazāko skaņu un varēja šaut ar jebkādiem nāvējošiem lādiņiem — sākot no indīgām adatām un beidzot ar sprāgstošām lodēm. Kād­reiz Korpuss jau bija saņēmis ziņojumus par šiem ieročiem, taču tam vēl aizvien nebija neviena parauga. Nospriedu, ka šī kļūda ir jālabo pēc iespējas ātrāk.

— Pass Ratunkovs, — kāds iekliedzās un es atdzīvodamies sakustē­jos, jo šis pēc leģendas bija mans vārds. Kā šaubīdamies saminstinājos un viens no sargiem, klaudzinot kājas pret grīdu, pienāca man klāt. Biju pārliecināts, ka viņš militāra efekta radīšanai apkalis savus zābakus ar metāla papēžiem. Es gaidīju viņa tuvošanos, es nevarēju vien sagaidīt, kad pats dabūšu tādus zābakus — Klizanta sāka man patikt.

— Jūs esat Pass Ratunkovs?

— Viņš pats, ser, jūsu rīcībā, — es atbildēju viņa dzimtajā valodā, rūpīgi saglabājot ārzemnieka akcentu.

— Paņemiet savu bagāžu un sekojiet man.

Viņš pagriezās, un es biju tik neprātīgs, lai iesauktos:

— Bet, ser, čemodāni ir pārāk smagi, lai tos visus uzreiz aiznestu.

Šoreiz viņš uzmeta man neko labu nesološu aukstu, caururbjošu

skatu un, liekot saprast mājienu, sakārtoja gauspistoli sev uz pleca.

— Ratiņi, — viņš beidzot noņurdēja un norādīja ar pirkstu uz šī cietuma pagalma pretējo pusi.

Es paklausīgi devos norādītajā virzienā. Tie bija iespaidīgi, uz ma­ziem ritentiņiem braucoši motorizēti platformas ratiņi. Ātri sakrāvu uz tiem bagāžu un palūkojos apkārt, meklēdams savu laipno gidu. Viņš stāvēja pie atvērtajām durvīm, vēl vairāk pietuvinājis pirkstu ieroča mēlītei. Elektromotors iekaucās trakos apgriezienos, un es galopā metos pakaļ šai ierīcei uz durvju pusi.

Sākās pārbaude.

Cik viegli tā pateikt. Tas bija kā ziņojums, līdzīgs vārdiem: «Es nometu atombumbu un tā nobūkšķēja». Tā bija visdetalizētākā un visrūpīgākā pārbaude, kādai vien jelkad esmu bijis pakļauts, un jutos neaprakstāmi laimīgs, ka pirmais atradu to mūķīzeri.

Antiseptiskā istabā ar pilnīgi gludām sienām gaidīja desmit cilvēki. Seši no tiem uzsāka manas bagāžas apskati, bet pārējie četri tai pat laikā ķērās pie manis. Pirmais, ko viņi izdarīja — atstāja mani gluži kā no mātes miesām nākušu un pabāza zem fluoroskopa. Pēc dažām sekun­dēm viņi jau apsprieda lielās plombēs manos zobos. Tika draudzīgi no­lemts, ka viena no tām ir nepieļaujami liela un tai ir nepareiza forma. Parādījās draudīga izskata zobārstniecības komplekts un jau nākamajā mirklī plombi dabūja laukā. Kamēr zobs tika piepildīts ar emalju — jāno­vērtē pienācīgi — manu plombi caurskatīja ar spektroskopu. Viņi neiz­skatījās ne samulsuši, ne priecīgi, kad manas plombēs saturs izrādījās atbilstošs zobārstniecības praksei. Kratīšana turpinājās.