HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Visi rīki bija veseli — iepakoti šaurās kastītēs, un zvaigžņu gaisma izrādījās pietiekama, lai tās izvilktu un noslēptu mašīnā. Ar radara triangulāciju šeit atvestās lidmašīnas riņķoja virs manas galvas, un tagad meklēja precīzu meteorīta krišanas vietu.

Nebija jau tā, ka tās, lidodamas ar šādu ātrumu varēja kaut ko redzēt, pie kam vēl tumsā, tomēr ceļā šurp noteikti jau atradās arī lēnāki gaisa kuģi, ar dažādām ierīcēm un apgaismojumu viņi varēja izķemmēt visu rajonu.

Iedomājoties par to, es sāku kustēties ievērojami ātrāk, manā iztēlē jau parādījās propelleru dūkoņa pie horizonta. Smagi dvešot, ielicis mašīnā pēdējo kasti, es pirms doties uz savu alu, gaidīju, kad lidma­šīnas aizlidos sāņus.

Es braucu ar vislielāko iespējamo ātrumu, izvairoties no lielajām bedrēm un palecoties pie mazākajām. Kad lidmašīnas pagriezās manā virzienā, es apstājos, gaidot, lai tās aizlido, un pilnīgi skaidri sajuz­dams, cik esmu sīciņš.

Nākošajā izrāvienā pamanījos nokļūt līdz ieejai. Kad metu alā pirmo kasti, es izdzirdēju motoru troksni. Tālumā iemirdzējās spoža gaisma, tā, starp citu, virzījās uz manu pusi. Bārdas nazis man bija ticis jau pārāk tuvu. Es drudžaini lidināju kastes vienu pakaļ otrai, neuztrauco­ties, kur tās piezemējas.

Es biju jau gatavs ienirt aiz tām un rūpīgi sakārtot, kad virs galvas iedrebējās milzīgi spārni un no «poda» apakšas kā zibens izšāvās žilbinoša gaisma.

Tie virzījās tālāk; bet es cauri varavīkšņu galaktikām un rēcošiem gaismas diskiem ar kāju sameklēju mašīnas starteri. Mašīna izkustējās no vietas, pēc tam strauji palielināja tempu, kad es pārslēdzu ātrumus. Atkal nozibsnīja gaisma, es nokritu uz sāniem un pamiru.

Pat caur cieši samiegtajām acīm gaismas apsvilināts, es gulēju bezgalīgi ilgi. Man likās, ka guļu jau divus trīs gadus. Taču-tas ilga tikai dažas sekundes.

Kāpnītes bija vietā un es nolaidos pa tām, nodauzīdams ceļgalus pret pavirši sasviesto kravu.

Gluži kā kurmis lienot pa tumsu, es ar kājas spērieniem bīdīju to uz priekšu.

Aizmugurē aizvien skaļāka kļuva lielo mašīnu rēkoņa, bet pēc brīža tai pievienojās arī šaušanas trokšņi un sprādzienu rīboņa,

— Lieliski, — es izdvesu, pagrūžot pēdējo kasti. — Ieroči ir pare­dzēti lietošanai. Un, lūk, viņi arī tos lieto. Es biju pārliecināts, ka viņi būs tā kompānija, kuru labāk ar maizi nebarot — dod tik šaut, un esmu ļoti priecīgs, ka nekļūdījos.

Vēl daudz pamatīgāks «sprādziens pavēstīja par manas mašīnas likvidēšanu. Labāk nemaz vairs nevarēja būt. Paķēris līdzi raidītāju, es slinkā solī uzkāpu pa trepītēm. Ērti uz tām iekārtojies, ar elkoņiem atspiedies pret zemi, es šai izrādē biju ieņēmis vislabāko vietu. Kauca reaktīvās lidmašīnas. Propelleri graizīja gaisu virs galvas. Džinkstēja lodes un sprāga bumbas. Brīnišķīgi dega mašīna, šķiežot uz visām pusēm liesmu mēles, kad tās atliekas tika pakļautas viesuļugunīm. Kad dunēšana sāka pierimt, es to atkal atdzīvināju, piespiežot pirmo pogu savā raidītājā.

No «poda» virsotnes sāka bliezt ātršāvēji lielgabali, tai pat laikā no palaidēja ar dažādiem intervāliem izšāvās raķetes. Katrs otrais šāviens bija trasējošs, tā kā izrāde sanāca reti iespaidīga.

Lidmašīnas, gaisā pārgrupējoties, veica īpatnējus manevrus, bet pēc tam atsāka uzbrukumus ar divkāršu enerģiju. Klints virsotne un zeme visapkārt bija sprādzienu saplosīta. Lai iegūtu savus ieročus, es biju iebrucis klizantiešu armijas noliktavās un tagad ar prieku noraudzī- jos, kā viena puse šauj pati pa sevi.

Bumba sprāga ne vairāk kā piecdesmit metrus no manis, aiz ap­kakles sabira smiltis.

Šī izrādes daļa ir beigusies. Pienācis laiks finālam.

Kopā ar smilšu kaudzi es novēlos lejā pa trepēm. Ātri tās noslēpis, spēcīgi parāvu aiz troses. Milzīga smilšu kaudze virs pašas ieejas turējās vienīgi uz trim dēļiem, kurus es tagad arī likvidēju. Pēdējā brīdī paguvu aizcirst durvis, un tad jau platā straumē lejup sāka gāzties smiltis. Stāvot tumsā, es lēni aizskaitīju līdz desmit, gaidot,kamēr smiltis pilnībā piepildīs bedri, un tad nospiedu otru pogu savā raidītājā. Nekas nenotika.

Bet tā bija būtiska operācijas sastāvdaļa. Kopā ar visām šīm sprāg­stošajām bumbām vēl viena eksplozija nemaz netiktu ievērota, bet tā pilnībā apglabātu visas manas darbības pēdas šai vietā. Ja tā neuz- sprāgs, mani viegli atklās un atraks …

Atgriezās atmiņa, un es nolādēju personīgo muļķību. Es, protams, biju atstājis rezerves variantu gadījumā, ja radiosignāls nespēs izkļūt cauri daudzmetrīgajam smilšu slānim, un ātri sataustīju pie ieejas at­stāto kabatas bateriju. Ieslēdzu to un paspīdīnāju uz savas rezidences stūri. Lūk, tas! Vadiņš ar plāksnīti «Nr. 2» — lai steigā nesajauktu.

Bet e.s ļoti steidzos. Ārpusē eksplozijas sāka pierimt. Jādomā, ka mehāniskais ienaidnieks uz klints ir iznīcināts, un, ja mans sprādziens nenotiks tūlīt pat, tad tas, maigi "izsakoties, izskatīsies ļoti aizdomīgi. Satinu vadu galus (tie cauri smiltīm izgāja virspusē) un atkal nospiedu pogu… Klusums…

Kad varenais sprādziens nobūkšķēja man virs galvas, nodrebinot kaulus manā ķermenī un saklaudzinot visus zobus, ala iedūcās gluži kā bungas un lejup sāka birt smilšu graudiņi. Tomēr es biju pilnīgā drošībā.

Ērti kā tarakānam kastītē. Es iededzu gaismu un ar lepnumu ap­skatīju savu rezidenci turpmākajām pāris nedēļām. Enerģijas krājumi autonomi, protams, ēdiens, dzēriens, reģenerējama atmosfēra — viss, ko vien cilvēkam var ievajadzēties. Un kopā ar meteorītu ieradušās iespiestās shēmas un ierīces. Es strādāšu un montēšu kopā savu ekipējumu un iziešu virspusē, gatavs tikties ar pasauli aci pret aci. Kamēr virspusē nebūs izvandīts viss tuksnesis. Viņi nekad neiedomā­sies paskatīties sev tieši zem kājām, nekad neiedomāsies pameklēt sev deguna priekšā, nekad. Es pasmaidīju un paņēmu pudeli, lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu.

Es vairs neesmu zaglis un neslēpjos zem klintīm. Trīspadsmitajā dienā atbloķēju durvis un izraku ceļu uz virszemi. Ar šo simbolisko aktu es atstāju aiz muguras savas bēgļa gaitas un iekļāvos klizantiešu sabiedrībā. Dažādos formas tērpos un ar visdaudzveidīgākajiem do­kumentiem es nospēlēju visdažādākās lomas šajā visai atbaidošajā sabiedrībā, līdz biju uzzinājis par to krietni vien vairāk, nekā vēlētos. Savos dažādajos izskatos pagrozījos vienīgi pa armijnieku perifēriju, jo vēlējos pietaupīt enerģiju frontālam uzbrukumam šim institūtam — uzbrukumam ar pilniem spēkiem.

Turot prātā šo ideju, es iesēdos SJT (super jaunā tehnika) reisā uz Dosadanu — Muļķ, pieklājīgu apmēru provinciālu pilsētiņu, kurai bija gadījies izvietoties blakus karabāzei «Muļķība».

Spriežot pēc tā, ko man bija izdevies uzzināt, «Muļķība» bija liels kosmisko kuģu un kosmiskās ekspansijas centrs, un es nebūt ne nejauši pietiekami ilgi riņķoju ap vietas rezervējošo kalpotāju, lai uzzi­nātu, kādas vietas kuram tikušas. Bet pēc tam dabūtu vietu blakus ļoti pievilcīgam «kādam».

Pievilcīgam, steidzu piebilst, vienīgi man. Pēc citiem standartiem majors neiegūtu nekādas balvas. Žoklis viņam bija pārāk liels, acīm redzami projektēts, lai izspiestos uz āru nevēlamās vietās, bet uz zoda bija pretīga maza bedrīte — noteikti cēlusies no pārāk aktīvas berzē­šanas.

Aizdomīgās pelēkās ačeles slēpās zem pērtiķiski nokarenajām uz­acīm, bet alveidīgās nāsis bija divi pazemes tuneļi. Tas mani uztrauca mazāk par visu. Es redzēju tikai melno kosmiskās flotes mundieri, daudz apbalvojumu par uzcītīgu dienestu, vecākā pilota zīmotņu spār­nus un raķetes. Viņš bija tas, kas man vajadzīgs.