HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Piedodiet, ser, — es izdvesu, — bet komandieris man pavēlēja pārliecināties, vai jums ir dokumenti.

— Par ko jūs te runājiet, velns parāvis? — viņš noburkšķēja, at­gāzdamies sēdeklī. Viņš izskatījās noguris. Es ielīdu aizmugurējā sē­deklī.

— Tātad, jūs nezināt? Ak, dievs! Vadītāj, brauciet ātrāk, pēc iespē­jas ātrāk!

Vadītājs sāka braukt, tas galu galā bija viņa darbs, bet es izvilku no bikšu kabatas tūbiņu. Kad nozudām no mehāniķu brigādes redzes­loka, pieliku to pie lūpām.

— Major… — es teicu, un viņš pagriezās un iekrekšķējās. Viņš atkal iekrekšķējās un pacēla roku pie vaigā iedūrušās mazas adati­ņas, bet pēc tam sabruka uz priekšu. Noķēru viņu, pirms tas bija nokritis.

— Šoferi, apturi! Kaut kas noticis ar majoru.

Šoferis, cilvēks acīm redzami bez īpašas iztēles, ātri uzmeta acis saļimušajam majoram un nospieda bremzes.

Tikko bijām apstājušies, es atļāvu viņam saņemt otru narkoadatu, un šoferis atslēdzās, pievienodamies majoram sapņu valstībā. Noliku abus zemē un novilku virsniekam vasaras kombinezonu un ķiveri. Ar zināmām grūtībām man izdevās uzvilkt to virs sava personīgā formas tērpa, pēc tam sasprādzēju ķiveri un uzliku tumšas saulesbrilles. Tas viss neaizņēma vairāk kā minūti.

Atstāju pārīti vienu otra apkampienos un braucu atpakaļ pie lidma­šīnas. Pagaidām viss gāja labi. Taču tā bija visvieglākā daļa. Es no­spiedu bremzes un apstājos lidmašīnas stāvlaukumā.

— Steidzami, — es saucu, izlecot no automobiļa un pieskrienot pie kāpnēm. — Atkabiniet šo daiktu, lai es varu izlidot.

Mehāniķi vienīgi blenza manī, mutes ieplētuši, pat nemēģinot darīt kaut ko ar vadu un vadu mudžekli, kas savienoja lidmašīnu ar apkal­pojošo sistēmu.

Tā vietā kāds seržants sāka darboties ar rāciju, izsaucot kādu, acīmredzot tādēļ, lai uzzinātu, ko ar mani darīt.

Uzskrēju pa kāpnītēm. Es ienīdu vecus, aizdomīgus seržantus, visu armijnieku centrālo asi. Tagad man nācās tērēt laiku vasaras kostīma atpogāšanai un kabatu sataustīšanai zem tā.

Dažas miega gāzes granātas vienā mirklī attīrīja laukumiņu no me­hāniķiem. Daži priecīgi gulēja bez samaņas, bet citi tai pat laikā smējās līdz sajukumam. Seržants bailīgi bija palicis ārpus gāzes sniedzamības robežām un atkal ķērās pie rācijas.

Es izpētīju ierīces. Lūk! Mazs melns rokturītis ar uzrakstu «aizde­dze». Kad uzsitu pa to, iekaucās un iedārdējās atdzīvojušies reaktīvie dzinēji.

Pa atvērto lūku man virs galvas aizšāvās reaktīvais šāviņš; lādoties, es pieliecos. Kustinot regulatoru, ieraudzīju, ka seržants stāv, pietupies uz viena ceļgala, un rūpīgi mērķē. Lidmašīna sāka palēnām kustēties.

Viņa lielgabals norībēja vēlreiz, un es sajutu vibrāciju, šāviņam ie­urbjoties krēslā, kurš, visticamākais, bija klāts ar bruņām. Mana pirmā veiksme. Es nedaudz sagriezu lidmašīnas asti, lai tā pavērstos pret šāvēju. Tā starp mums atradās bruņas un es iedevu viņam purnā kārtīgu reaktīvo izdedžu strūklu. Lidmašīna noraustījās, iedrebējās un atkal devās uz priekšu, un es ieraudzīju, kā vējā plivinās pārrautais degvielas vads un izlaista dzīvības sulu. Šie idioti to nebija atvienojuši. Es nezināju, kur šajā ar mērītājiem pārblīvētajā vadības panelī atradās degvielas patēriņa rādītājs un pie tam pat nevēlējos uz to skatīties. Loģika man teica, ka gravitācija izsūknē asinis lēnāk, nekā tās sadzen bākā sūkņi, tomēr loģikai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara. Man rādījās, kā reaktīvie dzinēji pamirst šeit, lauka vidū, kamēr ienaidnieka spēki savelkas visapkārt. Es sajutu, kā mans asinsspiediens trauc augšup gluži kā ātrgaitas lifts.

Mans mazais darbīgais draugs — seržants — noteikti vēl darbojās ar rāciju, jo, kad nogriezos uz pacelšanās skrejceļa, ieraudzīju vairākas kravas mašīnas dodoties turp, lai aizšķērsotu man ceļu, bet aizmugu­res plānā rēca kas aizdomīgi līdzīgs bruņmašīnai. Es nospiedu regu­latoru līdz galam un pieliecos, atkal cenšoties izlasīt nosaukumus vadības pultī.

Tā, ko es tur meklēju, nebija! Toties ieraudzīju vēl vienu pogu rindu un sliktajā apgaismojumā ar grūtībām salasīju to nosaukumus. Tās ir īstās!

Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tūliņ pat ietriekšos pirmajā kravas ma­šīnā. No tās ārā leca kareivji un muka katrs uz savu pusi.

Manas kājas drudžaini spieda pedāļus, kamēr es taustījos pēc riteņu bremzēm, un ar visu spēku griezu stūri pa labi. Beidzot atradu bremzes un nospiedu labo, veicot šermuļus uzdzenošu pagriezienu.

Aptuveni pusmetrs apšuvuma no spārna gala tika norauts saskarsmē ar kravas mašīnas radiatoru.

Nozibsnīja oranža liesma, kad kāds atkal šāva, taču es pat nesa­pratu, kur šis lādiņš trāpīja. Pēc tam lidmašīna pagriezās, un es traucos atpakaļ. Šoreiz pilnā ātrumā.

Abās skrejceļa pusēs ņirbēja kara bāzes uguņi, aizvien ātrāk un ātrāk, bet es biju spiests ar vienu roku turēt stūri, tai pat laikā ar otru taustīties pēc uzkabes siksnas. Viena sprādze bija izgaisusi, un, jau esot pie paša skrejceļa gala, konstatēju, ka sēžu uz tās.

Piesprādzējos, saķēru stūri abām rokām un tai pat brīdī vairs ne^ atrados uz skrejceļa.

Kad pavilku stūres ratu uz sevi, lidmašīna vēl nebija sasniegusi pacelšanās ātrumu un neatrāvās no zemes.

Pēc tam drasēju pa izdangāto zemi, dodoties taisni uz akmens sienu, kuru biju pētījis visu šo vakaru.

Aizvien ātrāk un ātrāk, pretī drošai sadursmei.

9. nodaļa

Savlaicībai ir jābūt absolūti precīzai. Pārāk ātri vai pārāk vēlu — pilnīgi vienalga, abos gadījumos bojāeja sekotu nekavējoties. Kad lid­mašīnas priekšā iezīmējās siena un varēju saskatīt bloku salaidumus, es nospriedu, ka nupat būs tas īstais brīdis un uzbliezu pa katapul- tēšanās pogu.

Bums! Turpmākais noritēja tik strauji, ka tam izsekot nevarēju. Tomēr nostrādāja! Caurspīdīga sieniņa aizcirtās manu acu priekšā, vēl aizvien līdz galam neaizvērtais starmetis aizlidoja kopā ar šāviena troksni, bet sēdeklis ieblieza man tik spēcīgi, ka mugurkauls saīsinājās divkārt. Gandrīz kā palēninātā kinolentē es uzlidoju gaisā un prom no lidmašīnas, vienu pretīgi garu sekundi redzot savā priekšā kailu ak­mens sienu. Bet pēc tam pārlidoju tai pāri, un skatam pavērās melnas debesis.

Manas lidojuma trajektorijas visaugstākajā punktā aizmugurē atkal atskanēja brīkšķis un, paceļot acis, ieraudzīju virs manis izpletušos kupolu. Pēc šī zobus drupinošā lidojuma sēdeklis atsitās pret zemi un apgriezās otrādi. Izpletņa kupols lēnām piezemējās un ietina mani savās mīkstajās krokās.

Ar dziļu nožēlu esmu spiests paziņot, ka tai brīdī nedarīju vispār neko. Notikumi risinājās pat straujāk, nekā biju plānojis. Un rezultāts, izrādījās vienkārši satriecošs.

Iepletis muti, es drudžaini riju gaisu, papurināju galvu un visbeidzot atradu sevī pietiekami daudz veselā saprāta, lai uzsistu pa avārijas pogu un nomestu siksnas. Pēc tam ar zemu noliektu galvu es izrausos no izpletņa apakšas.

Otrā ielas pusē, acis iepletuši, stāvēja vīrietis un sieviete. Nevienu citu nemanīja. Vienīgās aktivitātes pazīmes bija jūtamas, šķiet, no tum­šās sienas otras puses. Debesis apgaismoja liesmas, vēlās dūmu mutuļi, es dzirdēju arī sprāgstošas munīcijas blīkšķus. Lieliski! — Jaunu rīku izmēģināšana! — es uzsaucu skatītājiem un pagriezies nozudu gar stūri. Tumšā kāpņu telpā novilku vasaras kombinezonu un uzmetu tam pa virsu arī ķiveri. Neatpazīstams un brīvs aizsoļoju uz viesnīcu «Strādnieks».