HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Spīdoši izdomāts! — es sev teicu un paplikšķināju šim lieliskajam puisim pa plecu.

Tajā pašā mirklī apjēdzu, ka tagad atrodos ārpus bāzes un līdz rītausmai man jāatrod iespēja tur atgriezties. Taču ātri vien izmetu šīs draudīgās domas no galvas. Vispirms — pie pirmā uzdevuma. Man vajadzēja atbrīvoties no īstā Vasjkas Huļas, vēl pirms viņu atklās Dro­šības dienests. Man tas bija jāizdara, lai varētu uzņemties viņa lomu.

Kad ienācu istabā, viņš kustējās, grozoties pa gultu un purinot galvu no vienas puses uz otru. Hipnotiskais transs sāka atslābt, un let-majors cīnījās ar miegu. Nevarētu teikt, ka robots-uzkopējs pa­līdzētu, tas vienkārši slaucīja putekļus un tīrīja istabu, pie viena cen­šoties arī uzklāt gultu ar visu Vasjku tajā. Es iespēru ar zābaku viņam pa pogu «atgriezties vēlāk» un pasūtīju pusdienas diviem.

Lai novērstu Vasjkas zemapziņu no visām rūpēm, es radīju spēcīgu iedvesmu, ka viņš divas dienas nodzīvojis bez ēdiena, un ka šīs ir vislabākās pusdienas, kādas vien viņš dabūjis savas dzīves laikā.

Ēdot let-majors čāpstināja, ķiķināja un sajūsmā urkšķēja, bet es savu porciju vienkārši bakstīju. Galu galā atgrūdu šķīvi un pasūtīju spēcīgu dzērienu cerībā, ka alkohols stimulēs vai sapresēs manas domas kaut kādā daudzmaz pieņemamā plānā.

Ko lai daru ar savu ceļabiedru, kurš laimīgi stūma mutē barību? Viņa eksistence rada pastāvīgus draudus manai, vieta uz šīs pasaules bija tikai vienam Vasjkam Huļam. Nogalināt viņu? To izdarīt būtu sa­mērā viegli.

Sadalīt vannas istabā un iemest viņa ķermeņa daļas kopā ar asiņu galoniem viegli konstruējamā krāsnī, līdz manās rokās nebūs palikusi vienīgi saujiņa pelnu. Kārdinājums bija liels. Viņš savas īsās dzīves laikā, pats par sevi saprotams, ir nogalinājis pietiekami daudz cilvēku, lai to varētu nosaukt gandrīz par taisnu tiesu… Aukstasinīga slepkavība gan nav manā stilā. Nesākšu noliegt, esmu nogalinājis pašaizsardzības nolūkos, bet tomēr es vēl aizvien saglabāju lielu godbijību pret dzīvību visās tās izpausmes formās. Tagad, kad mēs zinām, ka debess tajā pusē atrodas tikai lielas debesis, ideja par aizkapa dzīvi pilnīgi un galīgi ir pārcēlusies uz vēsturisku romānu lappusēm kopā ar visām pārējām dīvainām un aizmirstām reliģijām.

Pēc elles un paradīzes izzušanas mēs sadūrāmies ar nepiecieša­mību radīt elli un paradīzi tieši uz vietas. Nu, ko, mēs esam nogājuši garu ceļu kopā ar zinātni, metatehnoloģiju un palīgdisciplīnām, dzīve uz civilizētajām planētām ir labāka, nekā jelkad bijusi tumšajos māņ­ticības laikos.

Tomēr uzlabojumiem, šeit un tagad, līdzi atnāca arī skaidra atziņa, ka tas ir viss, kas mums ir. Katram no mums ir tikai šī īslaicīgā pieredze ar zinību spožo gaismu šajā visuma mūžības bezgalīgajā, tumšajā naktī, un mums jāciena visu pārējo eksistence, un pats nozieguma akts, kādu vien var iedomāties — ir viens no šo apzināto eksistenču pārtraukšanas veidiem.

Klizantieši domāja citādāk, tādēļ es, bāzdams viņiem sprunguļus spieķos, patiesi tīksminājos, bet tik un tā domāju citādāk. Tas nozī­mēja, ka nevaru atrast vienkāršu izeju, novedot ar mērci nolieto Vasjku līdz viņu pašu veidojošām molekulām. Ja es to izdarītu, tad nebūtu ne par mata tiesu labāks kā viņi, un iekļūtu vecajā spēlītē par mērķus attaisnojošiem līdzekļiem, un sāktu slīdēt arvien zemāk. Nopūtos, ie­dzēru un manā apziņā atplaiksnījušais krāsns rasējums izgaisa.

Nu, bet, ko tad? Es varēju atbrīvoties no viņa arī citādāk, piekaļot kādā alā ar automātisku ēdiena padevēju blakus, ja vien man būtu ala un viss pārējais. Atkrīt. Ja man būtu laiks, varētu ar smagu darbu izmainīt viņa ārieni un iedvest viltus atmiņu, kas noturētos vismaz mēnešus sešus, un ietupināt cietumā vai darba vienībā, vai vēl ko tamlīdzīgu. Izņemot to, ka man nebija laika kaut kam tik sarežģītam.

Tas bija jāpabeidz līdz rītam — vai pat vēl agrāk, ja vien negribēju atmest ar roku visam jau padarītajam darbam viltus Vasjkas radīšanas un viņa personības pieņemšanas sakarā. Viņi droši vien tieši tagad nodarbojas ar sasaukšanos, tā ka man patiesi derētu ātrāk izdomāt kādu paņēmienu, lai nokļūtu atpakaļ «Muļķībā», nevis te uztraukties par savu cūcīgo ceļabiedru.

Es ievēroju, ka vēders viņam jau sāk uzpūsties un atslēdzu apetīti. Viņš atgāzās krēsla atzveltnē, nopūtās un ne bez iemesla atraugājās. Pie pretējās sienas atskanēja troksnis, atvērās kāds panelis un ieripi- nājās robots-uzkopējs.

— Vai es nedrīkstu pie jums sarīkot kārtīgu tīrīšanu? — viņš iedzie­dājās seksapīlā kontraltā.

Pateicu, ko viņš varētu darīt, tomēr robots nebija tā ierīkots, lai izpildītu šāda veida pavēles, un tikai klikšķināja un dūca, līdz es pa­vēlēju viņam ķerties pie sava darba. Drūmi vēroju kā tas rosās visap­kārt un klāj gultu — un pēkšņi tumsā iezibsnījās pirmā idejas dzirk- stelīte.

Vasjka bija palicis «Strādniekā» veselu dienu bez jebkādām ne­patikšanām. Cik ilgi tad varētu viņu šeit noturēt? Teorētiski jau mūžīgi, ja vien par numuru būs pietiekami samaksāts. Taču hipnozē viņu nevarēja noturēt ilgāk kā vienu, divas dienas, ja vien es iedvesmu nepastiprināšu. Bet varbūt var?

Pirms pieņemt gala lēmumu, man vajadzēja atrast viesnīcas vadī­bas centru. Šī ideja tomēr var izrādīties pareiza.

Es atstāju Vasjku skatoties televizoru, pa kuru rādīja kosmisko operu, iedvesis, ka tas ir pats brīnišķīgākais, ko vien viņš jelkad re­dzējis, kas, pilnīgi iespējams, tā arī bija. Apkrāvies ar ierīcēm un in­strumentiem, es devos paklaiņot. Aiz numuriem vajadzēja atrasties robotu dienesta kāpnēm, neapšaubāmi, mazāk tumšām un putekļai­nām. Tas nu ir mans pēdējais ierocis. Lai kā būtu mehanizēta viesnīca, to tomēr būvējuši cilvēki un vajadzības gadījumā viņi varēja šo iestādi arī remontēt.

Nedaudz paklīdis pa apakšējiem gaiteņiem netālu no ieejas, es atklāju slēptas durvis ar nomaskētu slēdzeni. Tai bija visas maskējošās pazīmes, lai uzturētu pasaciņu par viesnīcas simtprocentīgo pašap­kalpošanu.

Pagāja ilgs laiks, līdz pārliecinājos par «blakšu» trūkumu, un daudzkārt īsāks sprīdis, lai atvērtu pašu slēdzeni. Tā bija vienkārši anekdote. Kad iešmaucu pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis, redzes­lokā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Jutos kā tarakāns radioaparātā. No visām pusēm uz āru spiedās un rēgojās elektroniskie bloki, kabeļi un vadi vijās gredzenos, un kā elektrospageti nokarājās lejup. Kompjūteros dūca un klakšķināja spo­les ar lentām. Releji atvienojās, savienojās, zobratu pārnesumi izdvesa spalgas skaņas. Te bija ļoti darbīga vieta.

Veicu garum garu ceļu cauri šai putrai, studējot paskaidrojošos uzrakstus un kāpjot pāri lādītēm, kurās atpūtās no dežūras brīvie roboti, līdz atradu to, ko varētu nosaukt par vadības centru.

Pults priekšā stāvēja cilvēka ķermenim paredzēts sēdeklis, un es atkritu tajā. Pēc tam ķēros pie darba. Ceļojot cauri šiem mehāniski elektriskajiem džungļiem, paguvu apdomāt savu plānu un zināju, kas tagad jādara.

Vispirms elektroniskās "blaktis» Vasjkas numurā. Es negribēju, lai viņu novērotu vai noklausītos. Noklausīšanās ķēdes atrast bija diezgan viegli, eksistēja pat monitora ekrāns, ar kuru varēja savienot ikvienu

no tām.

Es to izmēģināju — «blaktis» acīmredzot atradās visos numuros, un tur notika šādas tādas interesantas lietiņas, taču es nekad neesmu īpaši aizrāvies ar nolūrēšanu, uzskatot par vērtīgāku personīgo pieda­līšanos, un turklāt es biju precēts cilvēks.