HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Atsitos es spēcīgāk, nekā biju plānojis, un uz mirkli droši vien atslēdzos. Kad atjēdzos, sēdēju ar asinīm noplūdušu seju. To gan es nebiju ieplānojis, tomēr tas piedeva maskēšanai īstu šiku. Šurp skrēja kareivis ar aptieciņu rokā.

Mani apsaitēja un nomierināja, un šoreiz palīdzēja ielīst furgonā līdz galam; jutos es drausmīgi, kas bija lieliski. Velkot kājas, aiztaustījos uz tālāko stūri, pēc iespējas projām no ieejas, kur man uzsauca kāda aizsmakusi balss:

— Vasjka… — to nomainīja spējš klepus.

Mans pārinieks Ostrovs bija klāt kā saukts, un izskatījās visai no- šņurcis un nelaimīgs.

— Ko iedzert nav? — viņš jautāja. Tas noteikti bija rituāls rīta sveiciens.

Mūsu brauciena laikā izteicu viņam savu līdzjūtību sakarā ar dzē­riena trūkumu.

Kad atskurbtuvi uz riteņiem sāka izkraut, atskanēja apvainoti brē­cieni, un virsnieki pieskatīja, lai dzērāji neatgrieztos vis savās istabās, bet tiktu nogādāti pie vienas no administratīvajām ēkām. Es žēlojos kopā ar pārējiem.

Biju gaidījis kaut ko tamlīdzīgu. Kāds bēga no bāzes, bet kāds tajā iekļuva. Vajag saskaitīt visas galvas, līdz nebūs atrasta iztrūksto­šā vai liekā. Mūs. klūpošus pie katra soļa, aizveda uz uzgaidāmajām telpām un sāka pa vienam izsaukt uz sarunu ar nogurušu ierēdņu pulciņu. Kamēr mēs gaidījām, radās dzīva kustība uz ateju turp un atpakaļ, arī es iestājos rindā. Galvenokārt tāpēc, lai, mazgājot rokas, varētu atstāt uz pirkstu galiem mazliet ziepju, un pēc tam iesmērēt acīs. Tās dedzināja kā skābe, taču es atļāvu viņām kādu brīdi mani pamocīt. No spoguļa manī vērās divas degošas acis, gluži kā ogļu pāris. Lieliski.

Rindā es atradu ierēdni, parādīju savu apliecību un ļāvu pārbaudīt savu vārdu pēc dežūru saraksta. Tāpat kā pārējie, arī es ļoti cerēju, ka mums drīz atļaus iet projām. Daudzi no mums likās nosnausties tieši uz soliņa, un es viņiem pievienojos. Nakts bija saspringta. Kāda gan maskēšanās spiegam var būt vēl labāka par gulēšanu ienaidnieka nometnes sirdī?!

Klusums iestājās tik pēkšņi, ka pamodināja mani gluži kā grūdiens. Es snauduļoju, klausoties savu bēdubrāļu — virsnieku vaidos un žē­labās, nepārtrauktajā kareivju zābaku dunoņā, kantora ierīču darbīgajā dūkšanā. Visas šīs skaņas pēkšņi nomainīja nāves klusums. Cauri šim klusumam atskanēja sākumā attāls, bet pēc tam arvien pieaugošs soļu troksnis — viena vienīga kāju pāra radīts, lēns un nosvērts. Tas pienāca pie manis un devās tālāk, bet es turēju acis aizvērtas un piespiedu sevi elpot mierīgi. Kad soļu troksnis bija pilnībā izgaisis, mazliet pavēru acis.

Es nobrīnījos par klusumu, viss, ko ieraudzīju — mundieris, ne­daudz sakumpuša cilvēka mugurā; formas tērps bija no mīksta, neie- spaidīga bāli pelēka auduma; arī laiviņa no tā paša materiāla. Nespēju atcerēties, ka būtu šādu mundieri redzējis jau agrāk, un minēju, kādēļ tas bija atstājis tādu iespaidu. Žāvājoties es piecēlos sēdus un pakasīju apsaitēto galvu, vērojot, kā cilvēks sasniedza telpas pretējo stūri un pagriezās ar seju pret mums.

No priekšas viņš neizskatījās vairāk iespaidīgs kā no muguras. Galvvidū nedaudz pareti smilšu krāsas mati, augošs tauku slānis un dubultzods, gludi skūta, prātā nepaliekoša seja. Un tomēr, kad viņš ierunājās veca skolmeistara tonī, visi klātesošie virsnieki saglabāja nāves klusumu.

Virsnieki, daži no jums, tas ir, tie, kuri bija pietiekami skaidrā, varēja dzirdēt sprādzienu un redzēt pa ceļam šurp dūmu mākoni. Šo sprādzienu izraisīja kara bāzē iekļuvusi un vēl aizvien mūsu vidū at­rodošās neatpazīta persona. Mēs par viņu neko nezinām, taču liekas, ka tas ir citplanētas spiegs.

Kā jau varēja gaidīt, teiktais izraisīja pārsteiguma pilnus izsaucienus un rūkoņu, un, pirms turpināt, pelēkais cilvēks kādu minūti nogaidīja.

— Mēs veicam intensīvus šī spiega meklējumus. Tā kā jūs, kungi, atradāties tiešā notikuma vietas tuvumā, esmu nolēmis aprunāties ar jums pa vienam, lai noskaidrotu, ko jūs varētu zināt. Tāpat es varu arī atklāt… kurš no jums ir šis pazudušais spiegs.

Šī pēdējā bulta izraisīja vienīgi satriektu klusēšanu. Tagad, kad bija mūs visus novedis nospiestā stāvoklī, ļoti piemērotā nopratināšanas krustugunīm, pelēkais cilvēks sāka pa vienam izsaukt virsniekus. Es jutos divkārt pateicīgs savai nojautai, kas lika man nokrist ar galvu pret zemi.

Tā nebija nejaušība, ka mani izsauca trešo. Uz kāda pamata? Vis­pārēja līdzība ar citplanētu spiega Pasa Ratunkova ķermeņa uzbūvi? Saite? Kaut kāds pamats aizdomām acīmredzot eksistēja. Es vilkos uz priekšu, knapi kustinot kājas, gluži tāpat kā citi pirms manis. Atdevu godu, un viņš norādīja uz krēslu blakus rakstāmgaldam.

— Kādēļ gan jums nepaturēt šo te, kamēr mēs aprunājamies? — viņš saprātīgi noteica, iedodot man melu detektora mērierīces sudra­boto olu.

īstais Vasjka to nepazītu, un es arī to nepazinu. Vienkārši paskatījos ar vieglu interesi — it kā nezinātu, ka šī lietiņa parāda vitāli svarīgu informāciju par melu detektora priekšā sēdošo, un sažņaudzu to rokās. Manas domas nebūt nebija tik mierīgas.

Esmu iekritis! Viņš mani ir atmaskojis! Viņš zin, kas esmu, un vien­kārši spēlējas. Pelēkais vīrs dziļi ieskatījās manās asiņu pielietajās acīs, un es ievēroju, ka viņa mute riebumā nedaudz saviebās.

— Jums bija jautra naksniņa, leitnant Huļa? — viņš vaicāja, skato­ties papīra lapā un uz melu detektora rādītājiem.

— Jā, ziniet, ser… iedzēru ar zēniem dažas glāzītes.

Tieši to es pateicu balsī. Bet pie sevis nodomāju, lūk, ko: viņi sašaus mani līdz nāvei, tieši sirdī! Es skaidri iztēlojos, kā šis dzīvībai tik svarīgais orgāns izlej netīrumos manas dzīvās asinis.

— Es redzu, ka jūs esat nesen pazemināts dienesta pakāpē. Kur ir jūsu spridzekļi, Pas Ratunkov?

«Esmu noguris… kā es gribu nokļūt gultā», — nodomāju.

— Spridzekļi, ser? — es nomirkšķināju savas sarkanās ačeles un, pacēlis roku pakasīt galvu, pieskāros saitei un nospriedu, ka labāk nevajag. Viņa acis ieurbās manās, pelēkas acis, gandrīz vienādā krāsā ar formu, un uz brīdi aiz viņa mierīgajām manierēm es saskatīju spēku un dusmas.

— Bet jūsu brūce galvā, kur jūs to dabūjāt? Mūsu citplanētu spie­gam iesita pa galvu no sāniem.

— Es nokritu, ser, kāds droši vien pagrūda no furgona. Kareivji pārsēja, paprasiet viņiem…

— Jau paprasīju. Piedzērāties, nokritāt, apkaunojāt virsnieku kor­pusa godu. Lasieties prom un nomazgājieties, jūs izraisāt manī riebu­mu. Nākošais.

Es nedroši piecēlos kājās, neskatīdamies šo ledaino acu caururb­jošajās zīlītēs, un devos prom, it kā būtu piemirsis par ierīci savās rokās, bet pēc tam griezos atpakaļ un nometu to uz galda, taču viņš, noliecies pāri papīriem, mani ignorēja. Ievēroju viņa plikajā pakausī starp retajiem matiņiem nelielu rētu un aizgāju.

Lai apvestu ap stūri melu detektoru, ir nepieciešama māka, prakse un trenētība. Tas viss man bija. To iespējams izdarīt tikai zināmos apstākļos, bet patreizējie bija ideāli. Pēkšņa nopratināšana bez tes­tiem, vērojot subjekta normālo reakciju. Tādā veidā nopratināšanu es sāku gandrīz panikā — vēl pirms tika uzdoti jautājumi. Tam visam vajadzēja attēlot skaistu līkni viņa pierakstos. Es baidījos: no viņa, no kaut kā, vienalga kā. Bet, kad viņš uzdeva jautājumus, lai pieķertu spiegu, es atslābinājos, tādēļ, ka gaidīju tos, un ierīce tā arī parādīja. Jautājums bija bezjēdzīgs visiem, izņemot citplanētu spiegu. Tik tikko viņš to ieraudzīja, tā nopratināšana beidzās, viņam bija vēl daudz darba.